Tautastērpu kaleidoskops – kā modes skate
Latviešu tautastērpu skate Dziesmu un deju svētku laikā notiek jau piekto reizi. Tajā kā modes parādē būs aplūkojami 200 tērpi, ko darinājuši 72 autori. Košs kaleidoskops uz koncertzāles Palladium skatuves un mēles no dažādiem novadiem un laikposmiem. Pašdarināti un kolektīvu veidoti. Vīru, sievu, un šoreiz – arī bērnu drēbju kārtas.
«Darinātāji ir 72, bet tērpi 200, un tas nozīmē, ka ir meistari, deju kolektīvi un kori, kas lepojas ar vairākiem. Vērtēsim tos septiņās kategorijās: kori un koklētāju ansambļi, deju kolektīvi, folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi, individuālie pašdarbnieki, pašdarinātie, nokomplektētie, tautas lietišķās mākslas studijas vai uzņēmumu gatavotie. Bērni šogad ir jauna kategorija, lai mudinātu tajā visā iesaistīties arī jaunus cilvēkus, skaidroja projekta vadītāja Dārta Anna Rubena. Tas, ko vērtējusi žūrija, atlasot uz finālu darbus, bija: kopskats, kvalitāte, atbilstība izvēlētajam laikposmam un novadam. Kolektīviem ņemta vērā arī atbilstība to darbībai - dejai, dziedāšanai, muzicēšanai. Šoreiz atšķirībā no iepriekšējām reizēm pasākumu veidojuši kā modes skati, lai uzsvērtu tērpu nozīmīgumu. Pieaicinājuši kā režisori Ditu Danosu, kurai ir pieredze šajā jomā.
Interesanti, ka pati Dārta Anna Rubena iepriekšējā reizē demonstrējusi Senās klēts darināto tērpu, tāpēc nu zinot, kā ir atrasties abās laukuma pusēs. Patiesībā viņa esot uzaugusi tajā visā. Un pat neilgi pirms savas nākšanas pasaulē «piedalījusies» Dziesmu un deju svētkos 1993. gadā.
Jelgavniece Ausma Spalviņa, kas pēc nodarbošanās ir audēja, skatei sagatavojusi lībiešu arheoloģisko tērpu. Tas nav viņas pirmais, bet gan piektais darinājums. Iepriekšējā reizē te bijusi ar Zemgales rotu, par kuru dabūjusi trešo vietu. Nu kārta bijusi viņas lībiskajām saknēm. Viņas senči mituši pie Burtnieku ezera, un māju nosaukums bija Jēkuļi, kas nozīmē Mīļais ciems. Kāpēc arheoloģiskais tērps? Pie tā nonākusi nejauši. Iznācis tā, ka bija jātaisa četriem muzejiem tērpi. Sākusi meklēt avotus un atradusi savas mammas sakrātos un bēniņos noliktos Riharda Zariņa Latvju rakstus. Nu tie lieti noderējuši un devuši ierosmi jaunām idejām. Jāteic, ka šajā drēbju kārtā jūtoties vislabāk. Tas ir arī ļoti grezns, ar rotām bagāts. Starp citu, tās liecināja par statusu, kādu cilvēks ieņēma kopienā. Viņai esot tāda sajūta, ka tas lībiskais ir kaut kur dziļi iekšā, it kā zemapziņā - mantojums no senčiem. Kā tautasdziesmas. Kā dzīvesziņa. Ja vēl tam pieslēdzies, pēti, interesējies, tad tas atnāk vaļā - kārtu pa kārtai. Un viņa, pirms ķerties pie tērpa darināšanas, tā arī darījusi. Sīki izpētījusi, piemēram, kā darinātas krelles un kā tās savienotas kopā. Jo, ja taisi, tad tā, lai pašai un citiem prieks.
Rīdziniece Vija Liepa bija viena no retajām, kas uz mēģinājumu ieradusies jau «pilnā komplektā». Nebūšot laika pārģērbties, tāpēc saposusies jau tagad. Ziemeļvidzemes tērpu darinājusi pati - arī metāla saktu, jo darbojoties tautas lietišķās mākslas studijā Cilnis. Lai to visu dabūtu gatavu, strādājusi sešus gadus, gājusi uz muzejiem, pie speciālistiem. Jo tērpi jau parasti bildēti no priekšpuses, bet mugurpuse jau arī ir tikpat svarīga. Viņa arī ikdienā valkājot tērpu elementus, jo tajos labi jūtoties.