Dialogā ar klausītāju

Sestdien, 1. jūnijā, Vidzemes koncertzāle Cēsis svinēs pastāvēšanas piekto gadadienu. Veidotāju komanda uzsver, ka svinības būs vērienīgas, ar klasikas virsotnēm – ar Vāgneru, Blumbergu un Čaikovski. Vidzemes koncertzāles Cēsis mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska uzskata, ka piecu gadu jubilejas koncerts būs «apliecinājums mūsu pārliecībai, darbības principiem un sasniegumiem, ko raksturo izcilība, unikalitāte un laikmetīgums».

Koncertzāles Cēsis piektās jubilejas koncertā tiks atskaņoti divi romantisma laikmeta šedevri - Pētera Čaikovska pirmais klavierkoncerts un Riharda Vāgnera operas Valkīra pirmais cēliens, kā arī tiks atklāta izcilā mākslinieka Ilmāra Blumberga darbu izstāde. Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) muzicēs pianists Reinis Zariņš, kurš šo Čaikovska darbu spēlēs pirmo reizi. Savukārt Riharda Vāgnera operas Valkīra pirmo cēlienu iestudē režisors Viesturs Kairišs. Zīglindi dziedās Latvijas klausītājiem labi pazīstamā zviedru soliste Līne Karlsone, Zīgmunds būs zviedru tenors Mihaels Veiniuss, savukārt Hundinga lomā - izcilais somu bass Timo Rīhonens. Jubilejas koncerts būs īpašs arī ar to, ka tajā tiks izmantota koncertzālē Cēsis ierīkotā, bet reti izmantotā orķestra bedre. Pie diriģenta pults būs Andris Poga. Savukārt pirms svētku koncerta tiks atklāta koncertzāles Cēsis logotipa autora mākslinieka Ilmāra Blumberga (1943-2016) darbu izstāde Turpinājums. Mākslas galerijā Insignia būs izstādīts Ilmāra Blumberga gleznu cikls Visu laiku snieg no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas, kas pirmo reizi būs apskatāms ārpus Rīgas. Ciklu papildinās lielformāta gleznas, kas īpaši atlasītas no mākslinieka dēla Ilmāra Blumberga juniora kolekcijas.

Pa dienu, pulksten 15, bezmaksas kino seansā varēs noskatīties pirms pieciem gadiem notikušo koncertzāles atklāšanas koncertu ar LNSO, Egila Siliņa, Aleksandra Antoņenko, Reiņa Zariņa, Raimonda Paula, Kristīnes Blaumanes un daudzu citu mākslinieku piedalīšanos.

- Koncertzāles Cēsis piecu gadu jubilejas koncertā ambīcijas ir klātesošas. Apzināti?

- Katru savu dzimšanas dienu atzīmējam, un šis būs īpašs un vērienīgs koncerts. Tā jābūt, lai atkal un atkal piesaistītu klausītāju un profesionāļu uzmanību.

Kas izsaka koncertzāles vērti? Mākslinieku vārdi, atskaņotie darbi. Koncertzāles statusu nosaka tas, vai tā savā CV var ierakstīt izcilus interpretus un komponistus un lielas formas darbus.

Piemēram, jubilejas programmā būs Riharda Vāgnera operas Valkīra 1. cēliens, pie tā strādā režisors Viesturs Kairišs, un pirmo reizi uz mūsu skatuves būs operas inscenējums, jo ne tik bieži mūsu koncertzālē ir notikušas operu izrādes.

Turklāt mums ir jāskan ne tikai Latvijā, arī ārpusē, un pie tā mēs ļoti daudz strādājam.

- Ilgus gadus jūs bijāt sava lolojuma - Siguldas koncertzāles Baltais flīģelis - vadītāja. Ar kādiem argumentiem Cēsis jūs pārvilināja?

- Es patiešām būtu tur turpinājusi savu dzīvi un darbu koncertzālē Baltais flīģelis, tas tiešām bija «mans bērns», jo es šo koncertzāli izveidoju, un jāsaka - ļoti veiksmīgi. Turklāt ilgu laiku koncertzāle Baltais flīģelis bija vienīgā koncertzāle ārpus Rīgas, kur tiešām regulāri notika profesionālās mākslas pasākumi, lai gan zāle nav liela, tai ir kamermūzikas formāts. Paši siguldieši bija ļoti laimīgi, ka šī zāle tika izveidota, savu darbību sākām ar projektu Siguldas mūzikas zvaigznes - muzicēja tie siguldieši, kuri bija mācījušies un dzīvojuši Siguldā, pirmais koncerts bija Egilam Siliņam.

- Kāpēc tad piekritāt koncertzāles Cēsis darba piedāvājumam?

- Biju atvaļinājumā, kad mani uzrunāja koncertzāles direktors Juris Žagars. Jebkuram profesionālim ir savi izaicinājumi, šis darba piedāvājums pavēra jaunas iespējas. Cēsu koncertzāle ir gan reģionālas nozīmes, gan nacionālas nozīmes, tajā ir daudz lielāka zāle - Baltajā flīģelī skatītājiem bija 300 vietas, bet Cēsīs - 800. Tas nozīmē iespēju strādāt ar lieliem projektiem, ar simfoniskiem orķestriem. Īsi sakot - profesionāls izaicinājums un izaugsme, jo ikviens vēlas profesionāli augt un attīstīties. Juris Žagars neļauj ilgi domāt, man bija jāatbild jau nākamajā dienā.

Būtisks faktors bija tas, ka koncertzālē Baltais flīģelis biju nostrādājusi 13 gadus, tur jau bija izveidots un sasniegts tas līmenis, ka bija jānāk nākamajam profesionālim un jāturpina iesāktais. Tur bija gan izveidota programma, gan saaudzēta auditorija, jo klausītājiem jau bija zināms un iestaigāts ceļš uz Balto flīģeli, ļaudis bija iemīļojuši šo vietu. Un vieta patiešām ir skaista - maza, bet ekskluzīva zāle Gaujas senlejas malā. Tā arī piedāvāja pavisam ekskluzīvu atmosfēru un iespējas, piemēram, Kremerata Baltica festivālā pēc koncertiem vijolnieks Gidons Krēmers un orķestra mūziķi iznāca pie klausītājiem uz terases iemalkot kafiju vai vīnu. Tuvums bija tas, kas uzrunāja klausītājus.

- Ikvienas koncertzāles darbā ir svarīgi, vai piedāvātais repertuārs uzrunā klausītāju. Kā jums sekmējies Cēsīs?

- Domāju, ka Cēsu koncertzāle ir kliedējusi jebkuras šaubas, ka pēc tās atklāšanas paies divi trīs gadi, visi būs apskatījuši jauno koncertzāli kā arhitektonisku būvi, un koncertzāles dzīve beigsies. Tā jau nav noticis.

Mums nebija tik sarežģīti strādāt, jo kultūras pieredze Cēsīs un Vidzemē ir bijusi, tā ir ļoti dziļa un aktīva. Cilvēki, kas šeit ir dzīvojuši, vienmēr ir bijuši tendēti izzināt un baudīt kultūru, tāpēc attieksme pret koncertzāli vienmēr bijusi pozitīva. Protams, ir jāatrod dialogs ar klausītāju, nevar stāvēt uz augstās mākslas postamenta un neredzēt otru pusi, kas to varētu saprast.

Sākām mēs ar klasiskām lietām, sākumā daudz neeksperimentējām, bet tagad jau trešo gadu programmā liekam iekšā mūsdienu mūziku, pat sarežģītu mūziku, un cilvēki to ļoti labi tver, lai gan kādreiz bija pat ļoti piesardzīgi. Koncertzāles mākslinieciskā filozofija pašā sākumā bija - skaidri un visiem saprotami, jo zāle ir jāaizpilda, tas nozīmē, ka katram koncertam jāuzrunā 800 cilvēku.

Un ir arī jārunā ar klausītāju gan caur piedāvājumu, gan pašam personīgi, gan diskutējot. Aicinām Orestu Silabriedi, veidojam pirmskoncerta sarunas, kurās stāstām par programmu, kas skanēs, par komponistiem, kuru darbi tiks atskaņoti, un Orests to dara brīnišķīgā veidā, prot atrast tādas lietas, kuras interesanti un aizraujoši ir klausīties pat mūzikas profesionāļiem. Starp citu, pirmskoncerta sarunās zāle ir pilna. Es neteiktu, ka mums ir jāaudzina publika. Pirmām kārtām mums jārūpējas par ļoti kvalitatīvu piedāvājumu ar ļoti augstu profesionālu līmeni, tad var spēlēt arī sarežģītu mūziku. Piemēram, Gidons Krēmers meklē jaunas mūzikas lappuses, izpilda nedzirdētus opusus, bet viņa interpretācija ir tik augstā līmenī, ka spēj aizraut ikvienu. Protams, mums ir jāveido daudzveidīga un bagāta programma, ar katru mūzikas žanru vai virzienu jāuzrunā cita auditorija. Piemēram, džeza koncertu sērijā ieraugām citu publiku. Auditorijas atšķiras, bet mūsu uzdevums ir piedāvāt programmu tādu, kas spēj uzrunāt ikvienu.

- Latvijā pēdējos gados uzceltas trīs reģionālās koncertzāles. Vai abas pārējās - Liepājā un Rēzeknē - redzat kā sadarbības partnerus vai kā konkurentus?

- Uzskatu, ka līdz ar reģionālām koncertzālēm ir sācies pilnīgi jauns laiks Latvijā, jo tās ļoti ir izmainījušas kultūras situāciju.

Abas pārējās koncertzāles es noteikti neredzu kā konkurentus. Nenoliedzami, ka uzreiz pēc koncertzāles atklāšanas pirmos gadus komanda strādā tikai savās interesēs. Jo ir jāveido koncertzāles seja, ir jādomā par zāles piepildījumu, ir vajadzīgi vismaz divi trīs gadi, lai iedarbinātu milzīgo objektu, lai ieliktu stingrus pamatus, uz kuriem pēc tam var turēties ilglaicīgi. Koncertzāles mūžam jābūt ilgam, tāpēc svarīgi, lai cilvēki mums arī uzticētos, lai izprastu un saprastu to, ko mēs piedāvājam, un piedāvājam mēs profesionālu akadēmisku mākslu. Ja klausītājs uzticas un izprot piedāvājumu, ja tiek atrasta kopīga valoda, tad var iet tālāk un skatīties pla-

šāk - mūsu gadījumā mēs skatāmies uz starptautisku auditoriju, tam esam radījuši starptautiskus festivālus. Raugāmies uz Igauniju, Lietuvu un tālāk - Skandināviju, Vāciju, kas ir sasniedzamā attālumā no mums - gribam piesaistīt kultūras tūristus, kas varētu braukt uz Cēsīm arī kultūras piedāvājuma dēļ. Piemēram, pirms pieciem gadiem izveidotais Čello Cēsis ir nišas festivāls, pirmais Baltijā un Skandināvijā, un ar to esam ļoti saistoši daudziem, vispirms jau profesionāļu vidē. Ja uzrunāju tagad māksliniekus, mēģinu piesaistīt māksliniekus, tad profesionālā vidē mūs jau zina.

Savukārt nesen izveidotais festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis ir veids, kā mēs izceļam mūsu nacionālās kultūras vērtības, jo Pētera Vaska vārds ir starptautiski pazīstams, viņa mūziku regulāri spēlē visā pasaulē, kāpēc mums to nedarīt?

- Tiešām redzat, ka koncertzālei ir reāli iespējams piesaistīt arī starptautisku publiku?

- Tas, protams, nav vienkārši, ir jāstrādā roku rokā ar tūrisma nozari. Un Cēsis noteikti ir labs tūrisma galamērķis, tāpēc mēs radām arī iepriekšnosauktos kultūras produktus, lai gan man nepatīk šis vārds. Mērķis, kāpēc atbraukt uz Cēsīm, var būt ne tikai viduslaiku pils, bet būtu arī kultūras programma, ko var baudīt Cēsīs. Festivāli ir viens no pievilkšanas magnētiem. Ļoti daudz festivālu pasaulē notiek pat ļoti mazās vietās, bet - skaistās, interesantās, savdabīgās, kur bez festivāla var baudīt vēl kaut ko citu - dabu, vēsturiskus objektus...

- Kā izpaužas sadarbība ar abām pārējām koncertzālēm?

- Pamazām sāksim sadarboties, veidojot kopīgus projektus. Ja visas trīs koncertzāles apvienojas projektā, tad uz Latviju var atvest patiešām lielus projektus, arī finansiāli dārgākus, piemēram, simfoniskos orķestrus, lielus uzvedumus, kurus varētu izrādīt visās trīs koncertzāles - Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs. Otrs ceļš - veidot kopprojektus. Tagad pamazām to varam sākt darīt, jo pirmais darbs bija piesaistīt savu publiku, iedot sākumu savai koncertzālei, lai skan koncertzāles Cēsis vārds. Pirmajos gados jāveido savas koncertzāles zīmols. Un kas ir zīmols? Tas, ka uzticas - tu veido, tu piedāvā, tev uzticas. Augstākais sasniegums būtu tad, ja neviens vispār neskatītos afišās un koncertzāles bukletiņos, bet vienkārši nedēļas nogalē dotos uz Cēsīm, zinot, ka varēs gūt izcilu kultūras baudījumu - skaistu, augstvērtīgu un labu.

Mēs arī veidojam gaumi. Arī ideja reģionālām koncertzālēm ir tomēr bijusi apmeklētāju daļa, kurai nav bijusi saskarsme ar profesionālo mākslu, kuri līdz šim nebija dzirdējuši simfonisko orķestri. Mūsu uzdevums ir saindēt klausītāju ar mūziku, ar kultūru, lai gribas atkal un atkal atgriezties.

- Koncertzālē Cēsis ik gadu notiek aptuveni 100 profesionālās mūzikas, teātra, dejas un mākslas pasākumu, un, ja tā var teikt, gadā jūsu produktu lieto 80 000 apmeklētāju. Esat pētījuši savu auditoriju?

- Mēs neesam uzbūvēti tuksnesī, cēsnieki ir ļoti aktīvi kultūras apmeklētāji, to redzam pēc biļešu pārdošanas, bet cēsniekiem jau no paša sākuma bijusi pozitīva attieksme pret koncertzāli. Noteikti mūsu galvenā publika ir cēsnieki un vidzemnieki - no pilsētām līdz 100 kilometru attālumā, no Valmieras, Limbažiem, Madonas, Gulbenes, arī no Rīgas. Ja ir unikāls koncerts, kas notiek tikai mūsu koncertzālē, tad varam arī sagaidīt lielāku publikas atsaucību. Patiesībā attālums Latvijā ir demokrātisks visiem - visur var aizbraukt, ja uzrunā piedāvājums.

- Cilvēku kļūst arvien mazāk, un tie kļūst arvien vecāki, tas nozīmē - ar ierobežotu maksātspēju, pēdējā laikā uzņēmēji sūdzas par darbaspēka trūkumu. Jums nav bažas par to, ka pēc gadiem 10 vai 15 fiziski varētu nebūt kultūras pasākumu apmeklētāju?

- Vieta tukša nekad nepaliek, un, ja tie nebūs latvieši, kas te dzīvos, tad, iespējams, te būs multikulturāla valsts.

- Izteikti latviskās Cēsis jau pamazām kļūst par multikulturālu pilsēta.

- Jā, netālu no Cēsīm dzīvo vairākas ķīniešu ģimenes, savus bērnus ļoti izglīto, arī muzikāli. Cik zinu, viena meitene no šādas ģimenes ir ļoti daudzsološa topoša vijolniece.

Mēs vienmēr veidosim tādu programmu, kas būs interesanta mūsu auditorijai.

Latviešiem kultūra ir ļoti svarīga, tā tas vienmēr bijis mūsu nācijai. Zīmīgi, ka neesam uzbūvējuši trīs rūpnīcas, bet esam uzbūvējuši trīs koncertzāles.

- Diemžēl neesam?

- Nezinu, vai diemžēl, tas bijis dabiski. Ja runājam par krīzēm un nekrīzēm, tad kultūras pasākums tomēr ir tāds, kur cilvēkam nav jāņem aizdevums, lai var samaksāt par koncerta biļeti.

- Kā prognozējat - vai interneta pieaugošais īpatsvars neizkonkurēs vēlmi apmeklēt koncertus?

- Digitālā pasaule attīstās, arī mēs domājam, teiksim, par koncertu straumēšanu, jo tā ir iespēja ar koncertzāli iepazīstināt plašo pasauli, uzrunāt starptautisku auditoriju. Tomēr koncerta dzīvais baudījums ne ar ko nav salīdzināms un atsverams, jo īpaši, ja koncerts notiek brīnišķīgā koncertzālē ar labu akustiku. Šajā laikmetā, kur ir tik daudz trokšņu un skaņu, arī mākslīgu, cilvēki arvien vairāk novērtē dabisku skanējumu.