Streiča filmzvaigznes tiek apčubinātas Lauksaimniecības muzejā

Nosaukums var būt mānīgs, jo tas nav tikai, kā konservatīvāki prāti varētu domāt, vīriešus un bērnus interesējošs eksponātu krājums. Visu vecumu un kalibru apmeklētāji atradīs to, kas viņus aizrauj un intriģē - pat cara laiku klikatu un dokumentu, ar ko tika apliecināts, ka gadā vairāk par vienu apavu pāri iegādāties nedrīkst. Tādi laiki bijuši…

Starp citu, nav daudz filmzvaigžņu, kam drīkst ne tikai pieskarties, bet kārtīgi izpētīt pat dažu centimetru attālumā. Lauksaimniecības muzejā tādas ir, un tur atļauts ne tas vien. Man muzeja krājuma glabātājs Aivars Cimermanis ļāva nodalīt graudus no pelavām. Nabaga Pelnrušķīte, kura lasīja pa graudiņam vien, jo viņa nezināja, ka ir uzparikte - 75 latus vērta graudu šķirojamā mašīna, kas šo darbu izdara dažās sekundēs. Pārbaudīts! Tiem 75 latiem pirms 120 gadiem bija cita vērtība.

Neparko neatzīsimies, ka nepratām uzminēt, kā izskatās senais mušu ķeramais, bet ar prieku piekritīsim, ka vēsture tāpēc ir nozīmīga, ka ļauj saglabāt to, ko cilvēki vairs nezina, nepazīst vai ir aizmirsuši.

Kā tas sākās

Latvijas Lauksaimniecības muzejs sevi piesaka kā vietu, kur iepazīties ar lauksaimniecības nozaru attīstību, saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no XIX gadsimta beigām līdz mūsdienām. Muzejā ir savākts praktiski viss, kam ir saistība ar zemi, saimniekošanu un lauku sētu. Bērniem tā ir aizvēsture, jo veci traktori, mašīnas, dažādi darbarīki un aprīkojums lauksaimniecības tehnikai, kā arī sadzīves tehnika un priekšmeti, kas nepieciešami mājsaimniecībā, tikuši vākti, krāti un glabāti kopš 1973. gada.

Toreizējā uzņēmuma Lauktehnika pārvaldnieks Voldemārs Ozoliņš ir šīs kolekcijas aizsācējs. 1982. gadā durvis vēra izstāžu un informācijas paviljons, 1989. gadā tika iegūts valsts atzīta muzeja statuss, bet no 2009. gada muzejs ir valsts aģentūras Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra nodaļa. Nebūs skaļi teikts, ka tas ir unikāls.

Fantomass uz lauka un citi zvēri

Jāteic, ka bez A. Cimermaņa stāstījuma visam redzētajam ir tikai puse vērtības. Krājuma glabātājs spēj izstāstīt katra eksponāta dzīvesstāstu. Kas ar to darīts, kam piederējis, kā nonācis muzejā. Ne visi stāsti ir tādi, lai uzreiz piedāvātu iekļaušanu nacionāla mēroga enciklopēdijā, bet tieši tāpēc tie ir vērtīgi.

Katra eksponāta biogrāfija ir vēstījums arī par cilvēkiem laukos, par dzīvi un apstākļiem, kādos viņi mita. A. Cimermanis uzsver, ka lieta bez cilvēka ir nekas. Tukša vieta. Aiz katras vecās automašīnas, kombaina un sviesta ķērnes ir cilvēks. Tāpēc nelielā stūrītī ir iekārtota senļaužu istabiņa, lai mūslaiku cilvēks redz, kā dzīvoja XIX gadsimtā.

Kā var pateikt, ka muzejā kāds priekšmets neiederas? Savulaik laukos izmantoja visu, ko vien var - traktoriņus būvēja paši, un vienu tādu paštaisīto A. Cimermanis dēvē par Fantomasu. Tas gan būtu pelnījis Frankenšteina vārdu - sakombinēts no sazin kur sameklētām detaļām. Ko tur slēpt, laukos, ja vajadzība spieda, tad detaļas iemainīja pret pusstopu vai nozaga karaspēka daļā.

Bijušie padomju traktori tagad ir retums. Tādu vairs nav. Starp eksponātiem ir pēckara kombains darba kārtībā un viens no retajiem, bet, iespējams, vienīgais, kas vēl atrodams. Savulaik nederīgā tehnika bija jānodod metāllūžņos, bet, par laimi, Talsos ir saglābts ļoti daudz no sagriešanai paredzētās tehnikas.

A. Cimermanis atceras, ka arī pats strādājis uz aizvēsturiska kombaina apstākļos, kādi Latvijā vairs nav iedomājami. Tolaik kombains bija tehnikas progress, jo Latvijā ražoja tikai kuļmašīnas.

Latviešu kompjūters

Mūsdienu lauksaimnieki var brīnīties par kādreizējo aprīkojumu - sirpi, izkapti, grābekli, divzirgu piedziņas ģēpeli, kas jau bijusi uzskatāma par tehnikas brīnumu un turīguma pazīmi. Lokomobile bija kaut kas līdzīgs mersedesam, kuļmašīna Imanta arī liecināja par saimnieka turību. Muzejā uzsver, ka viena otra mašīna vai rīks bija tik gudri izdomāti, ka pārspēj pat šodienas modeļus. Tādas ir meistara Pētera Viļumsona izgudrotās stelles, ko A. Cimermanis dēvē par latviešu kompjūteru. Šīs stelles pirms aptuveni 100 gadiem ir patentētas, un kurš katrs tās nevarēja iegādāties. Dārgs prieks. Joprojām tas ir ekskluzīvs darba priekšmets.

Unikāla kolekcija

Muzeja krājumā ir vismaz 44 000 eksponātu. Kolekciju raksturojot, izmantosim Lauksaimniecības muzeja informāciju.

Vispilnīgākā ir arklu kolekcija, ietverot gandrīz visus Latvijas laukos lietoto arklu veidus. Samērā pilnīga ir arī kuļmašīnu kolekcija - gan XX gadsimta sākumā gatavotās stacionārās kuļmašīnas, gan Latvijā ražotā kuļmašīna Imanta. Muzeja lepnums ir angļu firmas Garrett ražotā pašgājēja lokomobile kuļmašīnas vilkšanai un darbināšanai.

Ir kalve ar pilnu darba rīku komplektu, kā arī apskatāma šaursliežu lokomotīve ar vagoniem.

Kā unikālus krājuma priekšmetus var minēt vissenāko Latvijas meliorācijas vēstures liecinieku - m.ē. IX gadsimta ēku stūru fragmentu ar akmeņu drenu, režģotu koka pamatu, kas iegūts Āraišu ezerpils arheoloģiskajos izrakumos, XVII gadsimta Rīgas koka ūdensvadu un 1668. gada muižas uzmērīšanas karti. Mērnieku rīku muzejā ir daudz. No pieredzes teikšu, ka par daudziem no tiem nav ne mazākās nojausmas.

Bibliotēkā un iespieddarbu kolekcijā ir grāmatas, kas aptver visas lauksaimniecības nozaru tēmas, kā arī ir bagātīgs periodisko izdevumu (laikrakstu un žurnālu) klāsts, kur vecākais laikraksts datēts ar 1894. gadu.

Ir meliorācijas projektu kolekcija, kā arī plašs, ja ne Latvijā visplašākais purvu un kūdras materiālu apkopojums, un arī par to A. Cimermanis prot pastāstīt ne sliktāk kā bestselleru autors.