Mūžībā devies kinooperatoros Raimonds Ritums vēsta Latvijas Kinematogrāfistu savienības.
"Hei, Raimond, kā tad tā!
Galvā uzsprāga domu un atmiņu kaleidoskops...mēs nekad neesam gatavi dzirdēt... ko tādu!" Vēsta Latvijas Kinematogrāfistu savienības paziņojums.
"Atmiņu zibsnī skrien garie Rīgas kinostudijas koridori un Tu, steidzīgs, taisnu muguru, ar operatora somu plecā un filmu bundžām padusē, domās jau darbos, kaut kur nesies. Tu vienmēr nesies nevis steidzies! Un to, taisno muguru, to Tev iedresēja Valsts deju ansamblī "Daile", kurā Tu ilgus gadus bija dejotājs un solists. Savas stājas dēļ, bija sajūta, ka Tu uz visiem skaties, nu tā kā, no augšas. Lepnā stāja bija arī Tavā raksturā un attieksmē pret dzīvi. Brīžiem tā palīdzēja, brīžiem traucēja."
Rīgas kinostudijā Raimonds Ritums sāka strādāt kā operatora asistents un stājoties Maskavas kinoinstitūtā (VGIK), aiz muguras jau bija daudzu gadu praktiskā darba pieredze.
Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova atzīst, ka viņas sadarbība ar Raimondu, kā operatoru- inscenētāju, sākās pie spēlfilmas "Saulessvece" 1986.gadā. Tā bija viņa pirmā pilnmetrāžas filma un arī diplomdarbs. Raimonda, kā operatoram, bija daudzpusīga stila un attēla izjūta. Tā bija neaizmirstama vasara un arī prieks, ka mūsu kopdarbs tika novērtēts ar "Lielo Kristapu"! Mūsu nākošajā kopfilmā "Svešais" 1988.gadā, meklējām attēla psiholoģisko slāni gan filmas kadra kompozīcijā, gan padomju filmas "Svema" tonalitātē. Filma tapa smagi, gandrīz kā pārvarot zemes pievilkšanas spēku. Taču beigās, atkal prieks - filma saņēma žūrijas balvu kinofestivālā Florencē.
Vēlākos gados Raimondam izveidojās veiksmīga radošā sadarbība ar draugu - režisoru Genādiju Zemelu, kurš sākumā, strādāja Rīgas kinostudijā, bet pēc tam pārcēlās uz dzīvi un darbu Kazahijā.
Viņu kopdarbi: spēlfilma "Latvieši!" 1989. g., "Cilvēkēdājs" (2 sērijas) 1991. g. un "Faraona izgudrotājs" 1993.gadā.
Raimonda kontā ir arī dokumentālā filma "Latviešu leģions", kuru Tu uzņēmi kopā ar režisori Ināru Kolmani 2000.gadā.
"Tā sanāca, ka mūsu paaudze bija pēdējā, kurai bija iespēja strādāt leģendārajā Rīgas kinostudijā," pauž Romanova.
"20.gadsimts bija beidzies! Bija jauns gadsimts, jauna valsts, jauni vēji, jauni likumi. Tu bija spēka pilns un gribēji darīt darbu ko mīli un māki, gribēji filmēt... taču no Rīgas kinostudijas bija palicis... vairs tikai nosaukums."
Raimondu dzina izmisumā sīkie darbiņi ar necilvēcīgi niecīgo atalgojumu, par kuru izdzīvot varēja ar grūtībām.
Viņa lepnums bija iedragāts un viņš atteicies pieņemt apkārt notiekošo kā dzīves normu! Domāju, tas Raimondu cilvēciski sagrāva!
"Lai nu kā, Raimond, zini, Tava talanta pēdu nospiedumi un spilgtā personība paliks Tavos darbos un mūsu atmiņās! Un Tu jau zini, ka Tur augšā, Tevi gaida daudz darba, jo priekšā jau nopietna kinošņiku blice, ar visiem saviem stiķiem un negantajiem jociņiem! Ar Dievu Raimond!"