Tenors, spilgtās balss īpašnieks Kārlis Rūtentāls arī šogad piedalīsies Starptautiskā Operetes festivāla Galā koncertā, kas 11.augustā plkst. 19.00 notiks Ikšķiles brīvdabas estrādē, un viņa interpretācijā skanēs fragmenti no E.Kalmāna operetes «Cirka princese» u.c. Taču ikdienā Kārļa radošā dzīve ir saistīta gan ar vienu no augstākās raudzes kolektīviem – Latvijas Radio kori, gan diriģenta pienākumiem koros, gan raidījuma veidošanu Latvijas Radio.
Sarunā - par to, kas viņu piesaista operetes žanram, par robežu paplašināšanu un vairākiem teju operetes cienīgiem sižetiem viņa dzīvē.
Kā nokļuvāt Operetes teātrī un vai atceraties, kāda bija pirmā saskarsme ar opereti?
Esmu kopā ar opereti jau piecpadsmit gadus, un uzreiz jāsaka, ka manas mākslinieciskās darbības sākums bija atsevišķas operetes sižeta cienīgs. Jauns, blonds tenors, JVLMA students, saņem zvanu no nezināma numura, kura laikā kā absolūti pašsaprotama lieta viņam tiek nodota informācija, ka tad un tad, tikos un tikos viņam jāierodas Rīgas Cirkā, aizskatuvē. Neko vairāk nezinot, bet, esot atvērts jebkādām trakām idejām un piedzīvojumiem, šis tenors noteiktajā laikā, manāmi satraucies pa dienesta ieeju ieiet Cirka telpās… Tā nu stāvu pie ziloņu aizgalda, «smaržo» pēc ziloņa, kaut viņa paša tur nav, tumšs, tikai zaļgana dežūrgaisma, neviena cilvēka, ne klavieru ne kāda cita instrumenta. Domāju: tieši kur tu atkal esi iekūlies?! Pēc brīža atveras kādas durvis un, uzmanīgi skatoties apkārt, pa tām ienāk tikpat apjukusi meitene. Mana pirmā satikšanās ar nākamo skatuves partneri Ingu (toreiz Šļubovska, tagad - Kancēviča). Bikli viens otru pasveicinām un turpinām gaidīt katrs savā kaktā. Pēc dažām minūtēm, kas šķita kā mūžība, ar plašu vērienu atveras citas durvis, un pa tām visā savas personības lielumā vētraini iebrāžas Maestro Jānis Kaijaks (seniors) - tikpat strauji atver kādas citas durvis un saka: «Nu tad sākam!». Ieplestām acīm un joprojām nezinot, tieši ko es tūlīt sākšu, ieeju istabā, kurā, paldies Dievam, vismaz ir kas pazīstams - klavieres… Un uzreiz sākas mēģinājums Tonija lomai Imres Kalmana operetē «Misters - X» jeb «Cirka princese». Šādi - manuprāt, ļoti atbilstoši žanram - sākās manas gaitas operetes pasaulē.
Kas jums šajā sadarbībā ar Operetes teātri šķiet vislabākais un kas motivē piedalīties Operetes teātra rīkotajās izrādēs un koncertos?
Mani vienmēr ir interesējušas cilvēka iespējas, viss, ko bieži neapzināmies un pat neiedomājamies. Arī Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā iestājos, lai paplašinātu savas balss iespējas, jo dziedu no bērna kājas. Gan «Dzeguzītē», gan vēlāk - Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī, vēlāk - arī dažādos amatieru koros, tostarp - arī kamerkorī «Ave Sol». Esmu absolvējis Rīgas Doma kora skolu kā diriģents, esmu diriģējis daudzus korus, daru to joprojām, esmu bijis arī vokālais pedagogs, man ilgus gadus ir bijusi sava vokālā grupa, kurai pats arī rakstīju mūziku un kurā bija jādzied dažādos stilos - no etno līdz džezam un viss pa vidu. Jau 18 gadus esmu Latvijas Radio kora mākslinieks, un tieši tur esmu iepazinis daudz dažādu dziedāšanas tehniku - no obertoņiem līdz flažoletiem; dažādus mūzikas stilus, to interpretācijas nianses un, attiecīgi - to, cik ļoti ir jāspēj pārvaldīt un zināt savu «instrumentu» - balsi.
Šis garais ievads ir tāpēc, ka vienā brīdī ar to man bija par maz. Sapratu, ka gribu savas robežas vēl paplašināt un izzināt. Un operete un mūzikls man ir tie žanri, kuros varu izpausties, ne tikai dziedot. Tas noteikti ir tas, kas mani uzrunā. Izpausties uz skatuves ne tikai dziedot, bet arī dejojot, izspēlējot mizanscēnas - būt ne tikai dziedātājam, bet skatuves māksliniekam šī vārda visplašākajā nozīmē. Jau no pirmās izrādes kopā ar Operetes teātri sapratu - jā, šis ir mans ampluā!
Kuri ir spilgtākie projekti, kuros šajos gados nācies piedalīties? Un kuras bijušas mīļākās lomas?
Kad iestudējām «Silvu», smējos, ka mans loks ir noslēdzies: esmu bijis Tonijs «Cirka princesē», Džonijs «Klīvijā», un manā kontā būs arī Bonijs «Silvā». (Smaida.)
«Silva» noteikti ir mūsu teātra augstākā virsotne šobrīd - tas darbs un laiks, kas tika ieguldīts, resursi, idejas un, pats galvenais - komanda, kura to paveica - tas bija WOW! Ļoti ceru, ka mums būs iespēja mūsu skatītājiem šo izrādi parādīt vēl. Man tā noteikti ir viena no divām izrādēm, kuras paliks manā atmiņu lādītē. Kā var noprast, otra ir mana pirmā izrāde «Cirka princese».
Vēl, protams, man personīgi tuvs ir projekts «Operetes radošajā laboratorija», jo tas ir mans «garabērns» no nulles līdz pat realizācijai un mazo skatītāju (un bieži vien arī lielo!) smaidiem un sajūsmai, kad viņi ir pabijuši 3D virtuālā ceļojumā pa operetes pasauli. Un, protams, man kā Kārļa dēlam (Karl-son) nevar nebūt nozīmīga loma, kuru esmu spēlējis visbiežāk - Karlsons Operetes teātra bērnu izrādē «Karlsons».
Piedalīsieties arī šā gada Operetes festivālā Ikšķilē, dziedot Galā koncertā. Kā tam gatavojaties, un varbūt jums ir kādi īpaši pirmskoncerta rituāli?
Īpašu rituālu man nav; mana dzīve, ikdiena ir mūzika, esmu visu laiku tajā. Arī gatavošanās notiek «pēc plāna», kaut jāsaka - katru reizi gatavojot jaunu vai, atsvaidzinot jau dziedātu repertuāru, cenšos atrast ko jaunu, ko īpašu, tādu, kas būtu «mans», lai tas piestāvētu gan manam tēlam, gan man pašam kā personībai. Un tas mani uzrunā operetes žanrā - šī iespēja iepazīt un ikreiz atklāt pašam sevī ko jaunu un nodot to skatītājam.
Festivāla Galā koncertā dziedāsiet gan solo, gan duetos. Cik viegli ir savu balsi pielāgot citu balsīm un sadziedāties ar kolēģiem?
Šī ir mana «trumpja kārts»! (Smaida.) Tā kā visu savu radošo mūžu esmu saistīts ar koriem un ansambļiem arī augstākajā profesionālajā līmenī, tad par šo nekad īpaši nedomāju. Drīzāk varu ar padomu palīdzēt saviem mazāk pieredzējušajiem kolēģiem, ja ir tāda nepieciešamība.
Kādas ir lielākās atšķirības, uzstājoties kā solistam un kā daļai no kora (ansambļa)?
Tā ir milzīga atšķirība! Vispirms jau pilnībā ir «jāpārslēdz» domāšana - no aptverošas uz fokusētu. Un tad arī balss aparāts. Tas ir kā braukt ar sporta auto - kamēr brauc pa ielu līdz trasei, tu izmanto vienas auto sniegtās iespējas un esi daļa no pārējiem satiksmes dalībniekiem. Esi uzmanīgs, vēro, vērtē, pielāgojies. Un tad tu tiec trasē, kur esi tu un tikai tu. Bet joprojām - tev ir jāpārzina un jāpārvalda savs «instruments».
Esat ne tikai dziedātājs, bet strādājat arī Latvijas Radio un veidojat savus raidījumus. Kāds bija ceļš līdz šai nodarbei?
Šis ir līdzīgs stāsts, kā par manu nonākšanu operetē. Laikam jau esmu tāds cilvēks, kuru iespējas pašas sameklē. Notiek CD ieraksts ar Latvijas Radio kori Sv. Jāņa baznīcā. Ir pauze, un pie manis pienāk mana tā brīža kolēģe Inga Žilinska, kura ir arī «Latvijas radio 3 Klasika», žurnāliste un smaidīdama saka: «Tev pēc ieraksta zvanīs no nepazīstama numura. Pacel!» … Pēc ieraksta man patiesi zvana nepazīstams numurs, un tie nav keramisko tējkannu izplatītāji. Zvanītājs ir LR3 raidījumu producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa, kura uzreiz prasa, vai es nevēlos vadīt bērnu raidījumu «Piccolo». Atkal jau, līdzīgi kā stāstā par ziloni un opereti, man nav NE JAUSMAS, ko nozīmē vadīt raidījumu, bet es saku - «Jā! Aiziet!». Pēc nepilna mēneša, apkrāvies ar mikrofoniem, statīviem, ierakstu aparātu un dāvaniņām, dodos savā pirmajā izbraucienā pie Gaujenieku ģimenes, vadīt savu pirmo raidījumu par radošām un muzikālām ģimenēm. Kājas trīc, galvā pēkšņi vairs nav nekā no tā, ko esi cītīgi mājās gatavojies… Labi ka Dina ir blakus un ar savu mieru un padomu palīdz raidījuma gaitā… Divas stundas vēlāk šī raidījuma veidošanas sadaļa ir beigusies, esmu nointervējis, sabildējis un safilmējis. Sekos montēšana, kuru dara Dina, bilžu un video apstrāde, video rullīša izveide un gala rezultāts būs trīsdesmit minūšu garš raidījums, kas skan svētdienā plkst.10.30.
Tagad, divas sezonas vēlāk, varu teikt, ka Latvija ir tik ļoti bagāta! Mums ir tik daudz brīnišķīgu ģimeņu, talantīgu, mērķtiecīgu, gaišuma pilnu bērnu! Katrs no viņiem ir tik neatkārtojams brīnums, ka reizēm acis ieplešas un žoklis atkaras. Un tie stāsti par piedzīvoto! Gan ģimenēm kopā, gan katram atsevišķi! Ja pēc pirmās sezonas bija bažas par to, ko tālāk, tad šobrīd varu droši teikt - mēs pat ne aisberga virsotnīti neesam paskrāpējuši.
Kā un kāpēc radās ideja par «Operetes radošo laboratoriju», kas skatāma ar 3D virtuālās realitātes brillēm? Kā šo projektu uzņēma auditorija?
Šis ir vēl viens apstākļu diktēts pandēmijas projekts. Bijām aizvadījuši pirmās radošās darbnīcas, kurās bērni aktīvi darbojoties, varēja iepazīt, kas ir operete, no kā tā veidojas, paši piedalīties tapšanas procesā - iemācīties nelielu dziesmiņu, mazu dejas fragmentu un runājamu tekstu, nogrimēties, izvedot savu rekvizītu, un tad kopā ar saviem skolotājiem - operetes māksliniekiem, kāpt uz īstas skatuves un saviem vecākiem nospēlēt mazu mini opereti.
Nākamajā gadā tas nebija iespējams, taču vēlējāmies turpināt tradīciju un mūsu mazajiem skatītājiem parādīt opereti. Man radās ideja to izdarīt mūsdienīgi un mērķauditorijai interesantā veidā. Izveidoju virtuālu ceļojumu pa operetes aizskatuvi. Kā arī pēc tam bērniem bija iespēja aizpildīt anketu un pārbaudīt jauniegūtās zināšanas. Ar šo projektu regulāri dodamies uz Latvijas skolām, un jāsaka, ka tam ir ļoti liela piekrišana. Jā, pandēmija ir beigusies, taču drīzumā sekos atkal jauns virtuālais «ceļojums».