Georgijs Osokins: Reizēm jūtos kā rokzvaigzne

«Man vienmēr bijis liels gods pasaules mēroga pasākumos pārstāvēt Latviju. Un man ir vienalga, kā mani piesaka – kā latvieti, kā krievu, jo mūzikai nav nacionalitātes. Un zinu, ka manas mājas vienmēr būs šeit un vienmēr es pārstāvēšu Latviju. Gribu pateikt vienu – esmu Latvijas pianisma pārstāvis, un to, ar ko es nodarbojos, jau var saukt par Latvijas pianisma skolu,» uzskata jaunais mūziķis Georgijs Osokins.

4. janvārī Latvijas Nacionālajā operā notiks koncerts Trīs Osokini un Opera, kurā spēlēs visi trīs spožās pianistu dinastijas pārstāvji – tēvs, profesors Sergejs Osokins, un viņa dēli, neskaitāmu starptautisku konkursu laureāti Andrejs un Georgijs Osokini. Pianistu dinastijas jaunākais pārstāvis Georgijs atzīst, ka ideja par šo koncertu dzimusi pēc analoģiska koncerta šajā vasarā Jūrmalā, bet šoreiz būs būtiskas izmaiņas – uzstāšanās notiks bez simfoniskā orķestra. Turklāt to būs iespējams redzēt arī vācu interneta televīzijas kanālā klassik.tv. Par koncerta, kas jau tikpat kā pilnībā izpārdots, sacelto ažiotāžu Georgijs Osokins pasmaida, vien piebilst, ka «trīs pianisti uz vienas skatuves ir rets gadījums, bet, ja visi trīs ir radinieki, tas ir īpašs notikums. Mēs nebijām gaidījuši, ka mūsu koncertu vasarā apmeklēs divi tūkstoši klausītāju, tas ir gluži kā uz popkoncertu, lai gan mēs spēlējam tikai klasisko mūziku. Tas bija negaidīti. Tagad mēs pieļāvām, ka interese būs, bet ne jau tāda, ka divas nedēļas pirms koncerta ir pieejamas tikai dažas biļetes. Tomēr – nav lielu un mazu koncertu, ikviens koncerts ir svarīgs un atbildīgs».

Gads kā lidojums

Šis gads Georgijam Osokinam ir bijis īpašiem notikumiem un panākumiem piepildīts, pianists saka: «Gluži kā lidojums kosmosā.» Tikai šā gada martā notika viņa pirmais solokoncerts Rīgā, rudenī viņš kļuva par leģendārā Friderika Šopena konkursa Varšavā diplomandu, piesaistot vērienīgu mediju un mūzikas profesionāļu uzmanību. «Nenoliedzami – pēc konkursa aktivizējās mana koncertdzīve, tā kļuva piesātinātāka. Un pielāgošanās jaunajam dzīves ritmam man ir liels izaicinājums,» saka Georgijs Osokins. Mūziķis atzīst, ka, no vienas puses, viņam ir bail palaist garām jaunās iespējas, no otras puses – viņam vēl ir mācekļa gadi. «Viss atkarīgs no tā, kā es ar to tikšu galā. Es taču nevaru visām aģentūrām atteikt koncertus, lietojot argumentu – es gribu mācīties. Vajag apvienot. Turklāt koncertu spēlēšana arī ir mācīšanās, un man šobrīd ir ļoti svarīgi gūt pieredzi. Man ir daudz koncertu, tomēr to nav tik daudz, lai traucētu manai attīstībai,» saka Georgijs Osokins. Protams, ka bīstamība esot, un kā piemēru tam viņš min izcilo amerikāņu pianistu Venu Klaibernu (Van Cliburn), kurš 1958. gadā kļuva par pirmā Čaikovska Starptautiskā pianistu konkursa uzvarētāju un, starp citu, arī mācījās prestižajā Džuljarda mūzikas skolā Ņujorkā, kur šobrīd studē arī Georgijs. «Klaibernam bija traģisks liktenis. Ģeniāls pianists, kurš tik daudz koncertēja, ka nebija laika iemācīties neko jaunu, tas nozīmē – viņš neattīstījās, un jau astoņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik spilgts. Pārdega,» domā jaunais pianists. Viņš piemin arī šobrīd neparasti spožo Krievijas pianisma zvaigzni, 24 gadus veco Daniilu Trifonovu, kuram ir milzīgi daudz koncertu. «Domāju, viņš saprot, ka tas nav labi. Ja pārāk daudz koncertu, fiziski nav iespējams gūt jaunas zināšanas. Un tas ir bīstami,» saka Georgijs Osokins.

Par būtiskajām izvēlēm savā karjerā viņš padomu prasot gan savam tēvam Sergejam, kurš vienlaikus ir arī viņa pedagogs, gan mammai Irinai, arī pianistei, jo «mammai ir nestandarta redzējums, turklāt viņa vienmēr ir ļoti racionāla». Arī brālis Andrejs, jau pieredzējis mūziķis, ir labs konsultants tieši koncertdzīves jautājumos. «Man paveicies, ka mans tēvs reizē ir ne tikai mans pedagogs, bet arī koncertējošs pianists un labs draugs. Mēs varam runāt par visu, tiesa gan, galvenokārt runājam par mākslu. Un tas raisa procesus manā galvā, rodas daudz jaunu ideju. No diskusijām ar tēvu man nāk iedvesma un inspirācija,» atzīst pianists.

Ņujorka, Ņujorka!

Kopš rudens Georgijs Osokins studē arī Ņujorkas Džuljarda skolā pie pianista Sergeja Babajana, kas savulaik bijis viņa tēva studiju biedrs Maskavas konservatorijā. «Nebija tā, ka es gribēju studēt Ņujorkā, jo man bija svarīgs kas cits – klasiskās mūzikas industrijā vissvarīgākais ir pedagogs, nevis augstskola, tāpēc es devos studēt pie Sergeja Babajana, nevis Džuljarda skolā. Turklāt man joprojām ir sarežģījumi attiecībās ar Džuljarda skolu, kas ir ļoti konservatīva iestāde. Teiksim, man pateica, ka atļauja piedalīties konkursā jau būs īpašs izņēmums. Protams, ka prestižajā un elitārajā Džuljarda skolā ir grūti tikt iekšā, ir milzīgs konkurss – 20 pianistu uz vienu vietu, es apzinos – man atrasties tur ir gluži kā lidojums kosmosā, bet vienalga man vissvarīgākais ir pedagogs, jo kaut dažas stundas ilgs dialogs ar Sergeju Babajanu manai attīstībai dod strauju lēcienu. Arī Babajans ir aktīvi koncertējošs pedagogs, daudz uzstājas kopā ar Valēriju Gergijevu un Martu Argeriču, un tas man patīk, bet tas vienlaikus varētu traucēt studiju procesā, bet tad jau redzēs, kā būs,» atzīst Georgijs Osokins. Jaunais pianists uzsver, ka vienmēr būs sava tēva skolnieks, pat tad, ja daudzus gadus studēs citviet pasaulē, tomēr viņš esot tāds mūziķis, kuram nepieciešami dažādi viedokļi par kādu jautājumu. «Es braucu uz meistarklasēm arī pie Dmitrija Baškirova, kuram ir ļoti konservatīvs un interesants viedoklis, bet vienlaikus es braucu arī pie Georga Fridriha Šenka, kuram ir, ja tā varētu teikt, mazliet crazy viedoklis. No abiem pavisam atšķiras Babajana viedoklis par manu spēli, un tieši tas man patīk. Starp citu, tieši tēvs bija iniciators citu pedagogu meklēšanai, jo viņš uzskatīja, ka vajag uzklausīt atšķirīgus viedokļus.»

«Mūsu profesija ir nežēlīga, jo no visiem šīs jomas studentiem tikai viens procents kļūst par koncertējošiem pianistiem. Protams, svarīgs ir profesionālais līmenis – virtuozitāte, izturība, precizitāte, uzvedība uz skatuves, spēja improvizēt. Tomēr ir jābūt vēl kaut kam īpašam, lai pianists būtu daudz pārāks par citiem. Būtiski, lai mūziķim ir sava seja, kas viņu atšķir uz pārējo fona. Ja viss iepriekšminētais ir, liela nozīme ir veiksmei, jo bez tās – nekā. Neviens nevar pateikt, kāpēc daži fenomenāli pianisti nav slaveni. Vienmēr visos laikos ir apmēram četri pieci pianisti, kuru vārdi paliks ierakstīti mūzikas vēsturē, un neviens nevar izskaidrot, kāpēc vieni fenomenālie mūziķi paliek vēsturē, citi pat nekļūst slaveni. Šobrīd pasaulē ir milzīgi daudz pianistu, tikai Ķīnā ir 60 miljonu pianistu, bet galu galā no tiem tikai pāris ir slaveni pasaulē. Teiksim, arī Šopena konkursa pirmajā kārtā bija 450 pianistu, no tiem tikai desmit tikām finālā. Tā nu tas ir – mūsu profesijā ir milzīga konkurence.»

Stratēģija un taktika

Pēdējā laikā jaunajam pianistam neatliek laika daudzām līdz šim ierastām nodarbēm. Kopš septembra viņš nav spēlējis tenisu, ko viņš uzskata par fiziski un garīgi labu aktivitāti. «Teniss, gluži kā klavierspēle, ir individuāla nodarbe, kurā, lai arī tev ir oponents, patiesībā sacenties pats ar sevi, spēlē pret sevi. Teniss ne tikai palīdz ķermeni uzturēt labā formā, attīsta muskuļus, bet arī stratēģisko un taktisko domāšanu.» Nu jau retāk, tomēr viņš atrod laiku arī komponēšanai, jo «šis process atsvaidzina smadzenes». Tā kā arī lasīšanai atliek arvien mazāk laika, viņš iecienījis klausāmgrāmatas, tā nupat sācis Gabriela Garsijas Markesa romānu Simts vientulības gadi, bet pirms tam ilgstoši bijis Fjodora Dostojevska periods. «Man ir labi attīstīta fantāzija, tāpēc mani netraucē aktieri, kas ierunājuši darbus, lai gan zinu daudzus, kurus tieši šis faktors atgrūž no audiogrāmatām,» atzīst Georgijs Osokins.

«Man ir interese uzzināt, kas ir joga, kas ir meditācija, tikai – pietrūkst laika. Pieļauju, ka meditāciju var salīdzināt ar manu profesiju. Esot uz skatuves, vienlaikus arī neesi uz skatuves, cilvēku priekšā, bet – kaut kur citur, ļoti tālu. Vispār ir grūti izskaidrot, kur esi koncerta laikā, precīzāk – spēlēšanas procesā.»

Georgijs Osokins

• Pianists

• Dzimis 1995. gadā pianistu Irinas un Sergeja Osokinu ģimenē

• Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas skolu. Studijas turpina Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un Ņujorkas Džuljarda skolā, pianista Sergeja Babajana klasē

• Uzvarējis starptautiskajā A. Skrjabina pianistu konkursā Parīzē (2009), Starptautiskajā Šopena pianistu konkursā Ķīnā (2014) un ieguvis speciālo balvu 22. Starptautiskajā pianistu konkursā Moncā Itālijā (2012). Friderika Šopena leģendārā konkursa Varšavā diplomands (2015)

• Regulāri piedalās meistarklasēs pie izcilākajiem pasaules pianistiem un pedagogiem, to skaitā pie Dmitrija Baškirova, Georga Fridriha Šenka, Einara StinNoklberga, Mihaila Voskresenska, Bernda Getckes u. c.

• Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri uzstājās jau 10 gadu vecumā. Ir sadarbojies ar Varšavas Filharmonisko orķestri, Ļvovas simfonisko orķestri, Armēnijas Filharmonisko orķestri, Wratislavia kamerorķestri un Čestohovas filharmoniķiem

• Par izcilu Ludviga van Bēthovena 4. klavierkoncerta izpildījumu ieguvis speciālo apbalvojumu klasiskās mūzikas festivālā Tatiana Sherbanova In Memoriam Polijā. Divas reizes saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas balvu par sasniegumiem mūzikā

• Neprecējies