«Ne tik bieži es spēlēju Latvijā, apmēram divas reizes gadā, bet tas ir pietiekami. Iespēju koncertēt Latvijā es uztveru kā platformu eksperimentiem, jo te mani koncerti ir ļoti specifiski – te man ir ļoti daudz brīvības, koncerti Latvijā man ir kā radoša laboratorija. Tas noteikti ir kompliments mūsu publikai, jo nekur citur pasaulē es tā nedaru,» saka jaunais pianists Georgijs Osokins. Šovakar Dzintaru koncertzālē viņa solokoncerts.
Latviešiem ir iedzimts estētisms
Šī koncerta programmu, kurā tiks atskaņoti Domeniko Skarlati, Sergeja Rahmaņinova, Arvo Perta, Friderika Šopena skaņdarbi, lielā mērā noteica fakts, ka tieši šajā mēnesī Georgijam Osokinam ir seši koncerti, un visos viņš atskaņos vienu programmu, pārsvarā romantiskus darbus. Šis fakts koncerta rīkotājus mudināja izvēlēties to ielikt tieši Valentīndienā. «Es neaicinu publiku uz Valentīndienas koncertu, bet romantiska programma koncertā būs,» saka Georgijs Osokins. «Manuprāt, latviešiem kā nācijai ir iedzimts estētisms. Mākslai Latvijā ir vērtība - tas ir iedzimts visai nācijai, te ļoti respektē mākslu. Šīs tautas dvēselē ir iekodēts izjust mākslu, iespējams, ne vienmēr spējot to izskaidrot un pamatot. Latvijā patiešām ir daudz mūziķu, bet nav arī tā, ka cilvēki, kas paši nav šajā jomā, neko nav dzirdējuši par, piemēram, Elīnu Garanču, Andri Nelsonu vai Gidonu Krēmeru. Nupat Nelsons jau trešo reizi saņēma Grammy balvu, un tas mazai nācijai nozīmē ļoti daudz, viņš runā latviski, viņš atceras par Latviju, reti, bet tomēr te uzstājoties, un Latvija atceras par viņu, un viņa nopelni nav tikai personiski sasniegumi, viņa panākumi reizē ir arī Latvijas panākumi.»
Mūziķis atzīst, ka būtu jau labāk, ja uz jebkuru koncertu klausītāji ietu sagatavoti, lai ne tikai intuitīvi varētu uztvert mūziķu piedāvāto, un viņš ir pārliecināts, ka tāda būs arī daļa publikas viņa koncertā. «Tā tomēr nav izklaide, tā ir nopietna māksla, un tas nozīmē, ka ir jābūt zināšanām. Kā Gēte teica - mēs redzam tikai to, ko zinām. Es šo teicienu attiecinu arī uz mūziku - mēs dzirdam to, ko zinām. Manuprāt, mūsu publikai ir tieksme attīstīties, bet, kā mēdz teikt, mums viss vēl priekšā,» saka Georgijs Osokins.
No prestižās Ņujorkas uz rāmo Diseldorfu
Šajā gadā pianistam paredzēta koncerttūre Āzijā un ASV ar izcilo vijolnieku Gidonu Krēmeru, Ģiedri Dirvanauskaiti un Kremerata Baltica un debija prestižajā Rūras klavieru festivālā Vācijā un Friburgas/Bernes klavieru sērijās. Tieši pirms ierašanās Rīgā Georgijs trīs dienas bijis Berlīnē, strādājis kopā ar Gidonu Krēmeru. «Gidons ir īsts mākslinieks, tādu pasaulē nav, nekad nav bijis un arī nebūs daudz. Es mācos no viņa, un beigu beigās viņš man palīdz atrast manu ceļu, iespējams, zemapziņas līmenī,» atzīst Georgijs Osokins. Kopš trim gadiem, kad milzu popularitāti ieguvis, būdams Friderika Šopena leģendārā konkursa Varšavā diplomands, viņa karjera attīstoties stabili un sabalansēti. Tiesa gan, nācies arī izdarīt samērā smagas izvēles - tolaik viņš studēja slavenajā un prestižajā Ņujorkas Džuljarda skolā pianista Sergeja Babajana klasē, bet šobrīd ir atpakaļ Eiropā, studē Diseldorfā pie Georga Frīdriha Šenka.
Lēmums mainīt skolu un pedagogu neesot bijis viegls, bet bija pienācis tāds brīdis, kad jaunajam pianistam neļāva braukt uz koncertiem Eiropā. «Viņus var saprast - Ņujorkas Džuljarda skola ir prestižākā ASV, var teikt -
ikvienam ir jāpriecājas par iespēju vispār tur mācīties, bet es sapratu, ka man svarīgi ir koncertēt. Es negribēju kļūt par labi pelnošu pedagogu ASV, tas nav mans ceļš. Ja to gribētu, es būtu turpinājis tur mācīties. Manas studijas Ņujorkā jau izvērtās kā iešana pret straumi, un tas nebija vairs dabiski,» stāsta Georgijs Osokins. Savu dzīvi Diseldorfā jaunais mūziķis dēvē par savu miera ostu ne tāpēc, ka tur viņam patiktu labāk nekā Latvijā. Gluži vienkārši tur ir «viens skolotājs, viens kolēģis, viens draugs, kopumā - darba atmosfēra, jo tā arī nav ne Parīze, ne Roma», savukārt Latvijā ir pārāk daudz vilinājumu. Par izvēli mainīt studiju vietu Georgijs Osokins ir ļoti apmierināts. «Tiem, kas vēl domā, kur braukt studēt, vienmēr saku - nedomājiet par augstskolu, bet - pie kā mācīsieties, jo tas ir pats galvenais. Šobrīd studēju pie profesora, kuru neviens nezina, bet kuru es izjūtu kā savu otro tēvu. Georgs Frīdrihs Šenks ir ļoti neparasts. Man dzīvē nav svarīgs pedagoga prestižs vai statuss, man svarīgi ir, vai viņš ir īsts mākslinieks. Un mums pat nav attiecības - pedagogs un skolnieks, mēs esam kolēģi, un viņš ir brīnišķīgs pianists. Šķiet, Aristotelis teica - cilvēks var iemācīt tikai to, ko pats prot. Un, ja nepatīk, kā spēlē pedagogs, tad nevajag pie viņa mācīties. Svarīgākais, lai viņš ir izcils interprets un ļoti labs cilvēks. Man tur ir labi, mierīgi, tur ātri attīstos,» saka Georgijs Osokins.
Jaunais pianists, kuram nu jau izvērsusies aktīva koncertkarjera, atzīst, ka laikam jau esot ģenētiski sagatavots šai profesijai - dzimis pianistu ģimenē, viņš zinot šīs profesijas bīstamās zonas un arī to, kas nepieciešams, lai aktīvā koncertdzīve nepārvērstos konveijerā un karjerismā. «Tā ir taisnība - mākslinieki ļoti ātri pārdeg. Mans vienīgais ideāls dzīvē ir - man ir jāspēlē labi un labāk, un viss pārējais atnāks. Neesmu tas cilvēks, kurš skaidri zina, ka grib nokļūt tur vai tur, sasniegt to vai to, vai arī spēlēt tajā vai tajā koncertzālē, ar to kameransambli, to orķestri; es zinu tikai to, ka vienīgais, ar ko es gribu nodarboties, ir mūzika, un es zinu, kā ar to nodarboties. Pārējās jomās es esmu bērns, es nezinu, kā pelnīt naudu, kā veidot ģimeni, kā atrast ietekmīgus sakarus...» Reizēm koncertdzīves menedžeri mēdz teikt, ka nav svarīgi, kā mākslinieks nospēlē koncertu, daudz svarīgāk pēc koncerta ir aiziet iedzert glāzi vīna kopā ar «svarīgiem cilvēkiem». «Es neeju uz tādiem pasākumiem, es nezinu, kā tur izturēties, kā komunicēt, lai dabūtu to, to vai to. Es zinu, ka māksla ir mana reliģija, es tai kalpoju, un viss pārējais tai var tikai traucēt, it īpaši mūsdienās, kad karjerisms visiem ir asinīs. Es nesaprotu tos, kas sociālajos tīklos katru dienu posto savus ierakstus, fotogrāfijas, video - skatieties, kāds es esmu, tikko nospēlēju tur, tikos ar... Joprojām neesmu sociālajos tīklos, ar gadiem arvien vairāk saprotu, ka tas ir vislabākais lēmums, jo maniem kolēģiem tie aizņem tik daudz laika. Nezinu nevienu savu kolēģi, kurš ar tiem nebūtu saslimis, un daudzi tur arī paliek, tur arī attīstās, un tas arī labi, jo ir mākslinieki, kas vienlaikus ir arī menedžeri, bet ne es.»
Daļa no kosmosa
«Disciplīna ir septiņdesmit procenti no rezultāta,» apgalvo Georgijs Osokins un piebilst, ka tikpat būtiski ir sevi uzturēt labā fiziskā un psihoemocionālā formā. Ar disciplīnu viņam nekad neesot problēmu, tāpēc vienmēr «upurēšu savu privāto dzīvi, satikšanos ar draugiem, ballītes, jo es veltīšu laiku mākslai. Es tā darīšu vienmēr, jo esmu pārliecināts, ka šis ir mans pareizais ceļš. Māksla ir mana reliģija, tā ir mana mīlestība, un tā arī ir vienīgā, kas nenodod. It īpaši tajos brīžos, kad dzīvē būšu ļoti nelaimīgs, iešu pie klavierēm, pie mūzikas, un būšu laimīgs. Iespējams, tas ir kaut kāds fatālisms, bet es zinu, ka mūzikā man vienmēr atradīsies kāda miera osta, kur man būs labi, kur es atradīšu sevi. Mākslu nedrīkst izmantot savām vajadzībām - tas ir zelta likums. Tieši otrādi - mākslai ir jāizmanto cilvēks. Mēs kalpojam mākslai, aizmirstot par sevi. Tomēr - kas tā ir par laimi, kad sanāk īstais rezultāts un kad koncertā ir tāds mirklis, kad šķiet - neesi šeit, kad ir sajūta - esi daļa no kosmosa, esi kosmosā. Un dēļ tādiem brīžiem ir vērts dzīvot, lai arī tas notiek reizi gadā, vai pat piecos gados.»
Kādreiz Georgijs daudz spēlējis tenisu, taču nu šī nodarbe viņam gājusi mazumā, tomēr ik pa laikam tenisu uzspēlējot ar savu draugu - 65 gadus vecu austrāliešu izcelsmes šveicieti, kurš ir liels tenisa fans. Kā obligātu dzīves ritma sastāvdaļu viņš atzīst arī masāžas, jo pianistiem tieši mugura, nevis rokas, ir visvājākā vieta, par ko īpaši jārūpējas. Vācijā viņš regulāri dodas pie kādas ķīniešu izcelsmes masieres, kura, tikai pieliekot rokas pie viņa ķermeņa, jūt un zina, kurā ķermeņa vietā viņam ir disbalanss. «Mazliet meditēju, kā diletants nodarbojos ar cigun. Katram cilvēkam ir savs ceļš, beigu beigās - ir jāskatās sevī. Ir divi dažādi dzīves ceļi - ir cilvēki, kas skatās vairāk uz apkārtējo pasauli, un tādi pārsvarā ir zinātnieki, bet ir cilvēki, kas skatās un meklē sevī. Nezinu, es esmu atradis sev recepti, kas spēj mani nosargāt no apkārtējiem faktoriem, kas traucē.»
Uz īsu brīdi Georgijs Latvijā būs martā, bet vasarā uz mazliet ilgāku laiku. Tad arī, visticamāk, satiksies ar saviem dažiem draugiem, tomēr, ja pārāk daudz ļausies dažādiem vilinājumiem, pats sevi izsitīšot no ritma. «Protams, ik pa laikam ir svarīgi atpūsties, un reizēm gribas būt vairāk kopā ar draugiem, mazliet izvēdināt galvu, bet - dzīve ir viena, laika ir šausmīgi maz, tā var pietrūkt mākslai, un pat tad, ja koncentrējamies tikai savam darbam, pat tad laika ir ļoti maz. Esmu egoists, es mākslu vienmēr lieku pirmajā vietā, atsakos no cilvēciskiem labumiem dēļ mākslas, un dažreiz par to pārdzīvoju, bet es zinu - tā ir mana prioritāte. Mūsdienās tik bieži saka, ka dzīvē galvenais ir būt laimīgam pašam, vispirms ir jādomā par sevi, pēc tam par bērniem, par valsti, bet par Dievu vispār labāk aizmirst... Es uzskatu, ka ir jādomā par citiem, ir jākalpo, es kalpoju mākslai, un māksla kalpo cilvēkiem.»
***
• Pianists
• Dzimis 1995. gada 25. aprīlī pianistu Irinas un Sergeja Osokinu ģimenē
• Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas skolu. Studijas turpinājis Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un Ņujorkas Džuljarda skolā pianista Sergeja Babajana klasē. Šobrīd studē Diseldorfā pie profesora Georga Frīdriha Šenka
• Uzvarējis starptautiskajā A. Skrjabina Pianistu konkursā Parīzē (2009), Starptautiskajā Šopena pianistu konkursā Ķīnā (2014) un ieguvis speciālo balvu 22. Starptautiskajā pianistu konkursā Moncā, Itālijā (2012). Friderika Šopena leģendārā konkursa Varšavā diplomands (iekļuva desmit labāko pianistu skaitā no 450 dalībniekiem, 2015). Ieguvis pirmo vietu Manhatenas Starptautiskajā mūzikas konkursā Ņujorkā (2018)
• Regulāri piedalījies meistarklasēs pie izcilākajiem pasaules pianistiem un pedagogiem, to skaitā pie Dmitrija Baškirova, Mihaila Voskresenska, Bernda Getckes u.c.
• Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri uzstājās jau 10 gadu vecumā. Ir sadarbojies ar Varšavas Filharmonisko orķestri, Ļvovas simfonisko orķestri, Armēnijas Filharmonisko orķestri, Wratislavia kamerorķestri u.c. Uzstājies Tokijas Metropolitēna teātra zālē, Berlīnes Konzerthaus, Sanktpēterburgas filharmonijā, Tēlotājmākslas teātrī Vankūverā, aizstājot pasaulslaveno pianistu Nelsonu Freiru, Birmingemas Town Hall un citviet
• Divas reizes saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas balvu par sasniegumiem mūzikā
• Ieguvis Lielo mūzikas balvu (2016), kļūstot par jaunāko tās laureātu šīs balvas vēsturē
• Britu ierakstu kompānijas Piano Classics paspārnē izdots Georgija Osokina solo albums ar vēlīnajiem Šopena opusiem. Drīz gaidāms jauns disks, kas būs veltīts Sergeja Rahmaņinova mūzikai