Valdis Skujiņš. Sērkociņu ceha diriģents

AR SAVĒJIEM. Valdis Skujiņš diska prezentācijā īpašu paldies teica sievai Dainai un dēlam Andrim. Starp citu, dēls esot nodrošinājis deju priekšnesumu, par kuru skatītāji izteikušies atzinīgāk nekā par pašu diskā iekļauto skaņu materiālu. Andris Skujiņš gan jokoja, ka viņš būtībā bijis kā dejas priekšnesuma menedžeris – pārī dejojusi viņa sieva Egija Skujiņa ar Ēriku Veitu, Credo līdera Gunta Veita dēlu © F64

Nesen klajā nācis interesants albums – Netraucē sievieti, kas klusē! Tajā ierakstītas deviņas Raimonda Paula kompozīcijas ar Leona Brieža un Evitas Mamajas dzeju no mūzikla Marlēna, bet to iespēlējusi grupa Sērkociņu cehs Liepājas kultūras dzīves aktīvista un Saeimas deputāta Valda Skujiņa vadībā.

Akurāt Raimondos

Iespējams, ka daudziem ansambļa Sērkociņu cehs nosaukums šķitīs pasvešs, lai gan disku ieskaņojušie tajā spēlējošie vīri mūzikas pasaulē ir pazīstami gadu gadiem. Valdis Skujiņš, Armands Alksnis, Jānis Šteinbergs, Verners Bokums, Guntars Brečs - pārbaudītas grupas Credo vērtības. Šoreiz kā Sērkociņu cehs, turklāt nav laists klajā pat savu oriģināldarbu albums, bet Maestro kompozīciju apkopojums. «Ieraugot šos džentlmeņus, kas spēlē Sērkociņu cehā - dziedātājas klausītāji droši vien zina mazāk, prātā uzreiz nāk repertuārs, ko savulaik spēlēja Credo, sākot ar Ziņģi par bailēm, Smaidas, Nevajag mierināt un tamlīdzīgiem gabaliem. Man bija tā izdevība būt klāt brīdī, kad Raimonds Pauls runājās ar [Liepājas Simfoniskā orķestra diriģentu] Jēkabu Ozoliņu: izrāde tuvojās tās demonstrēšanas noslēgumam, un bija doma, ka vajadzētu kaut kādā veidā šo mūziku iedzīvināt. Ar Maestro atļauju paņēmu šo nošu kopiju, parunājos ar kolēģiem. Nolēmām, ka, spēlējot plašākai sabiedrībai, varam spēlēt tās dziesmas, kuras publika zina un var tām dungot līdzi, bet paši sev izveidosim kaut ko no jauna, kaut ko pilnīgi citādāku. Tas bija ļoti, ļoti patīkams darbs!» minētā albuma tapšanu atminas Valdis Skujiņš. Kopumā tas aizņēmis kādus divarpus gadus. «Mēs šīs dziesmas gatavojām palēnām, tad uzspēlējām koncertos un paskatījāmies, kā tas patīk publikai, miksējot tās ar pazīstamām dziesmām - paskatījāmies, kuras iet, kuras varbūt ne pārāk. Pēc tam pavaicāju Maestro, varbūt viņš ar kādiem citiem džentlmeņiem vai meitenēm gatavojas ierakstīt šo darbu. Viņš teica, ka nē. Vaicāju, vai mēs to drīkstam rakstīt? Saņēmām viņa svētību un sākām!» Ieraksts pārāk ilgi neievilkās, un, lai gan Raimonds Pauls sev ierastajā stilā bija ironizējis, vai vismaz līdz Ziemassvētkiem albums ieraudzīs dienasgaismu, Netraucē sievieti, kas klusē! prezentācija notika akurāt Raimondos.

No fabrikas līdz ceham

Liepājnieks Valdis Skujiņš ir mūziķis ar stāžu - dažos informācijas avotos pat minēts, ka viņš spēlējis arī Līvos. «Ja uzskata, ka Līvus dibinājis Juris [Pavītols], tas ir, 1974. gadā, tad - jā, tolaik biju ar Juri kopā. Ja ir tā, kā Līvi paši uzskata, ka grupa izveidota 1976. gadā, tad, protams, manis tur nav. Tā ir viņu iekšējā lieta,» no jautājumiem par piederību Līviem atvairās Valdis. Savukārt viņa tālākās muzikālās gaitas ir diezgan mistiskas - it kā Credo, it kā ne, vienubrīd par to pat draudēja samilzt paliels kašķis. «Ja jau Guntis [Veits] šo nosaukumu ir paņēmis un viņam ir vieglāk dzīvot kā Credo - uz priekšu, lai viņš to dara, viņam uz to ir pilnīgas tiesības! Guntis šajā grupā ir no 70. gadu beigām, turklāt, ja viņš šo nosaukumu nepopularizētu, ļoti daudzi nemaz šādu Credo nosaukumu nezinātu. Mēs savam nosaukumam pierakstām exCredo, jo ir cilvēki, kas šādā variantā varbūt jauc, bet tik traki jau arī nav,» samiernieciski nosaka Valdis Skujiņš. Viņa grupai sākuma nosaukums ir Kokapstrādes kombināta Baltija vokāli instrumentālais ansamblis, Credo tiešais priekštecis. «Sērkociņu fabrika vairs nevar būt, jo Aldis [Langbaums] ir tajā saulē, vēl viens otrs puisis ir aizgājis, līdz ar to fabrika vairs nevar būt, ir palicis tikai cehs.» Uz kādu laiku gan sērkociņi šķita pamiruši. «Mēs būtībā visu laiku kaut ko pamazām darījām. Aktīvāk sanācām kopā uz Raimonda Paula 75 gadu jubilejas koncertu, kad spēlējām kopā ar simfonisko orķestri. Tas bija kaut kas... Oh, man liekas, ka tā bija ļoti augsta pilotāža - jebkurš mūziķis pateiks, ka spēlēt kopā ar simfonisko orķestri ir vienkārši lieliski! Izveidot programmu Melnais kliedziens kopā ar orķestri - tas bija darbs pusotra gada garumā, taču es domāju, ka rezultāts bija labs.» Sērkociņu cehs arī šobrīd ir gatavs uzspēlēt. «Mēs varam sanākt kopā un to [repertuāru], ko zinām, nospēlēt. Pašlaik katram no dalībniekiem - gan Jānim Šteinbergam, gan Verneram Bokumam, gan Armandam Alksnim, gan man un meitenēm ir savi darbi un darīšanas. Ja ir kādam vēlēšanās, lai mēs uzspēlētu, tad visiem jāatrod laiks, pirms tam arī kāds brīdis samēģināšanai, un tad - te nu mēs esam!»

Pavārs un copētājs

Valda Skujiņa biogrāfija ir interesanta kā grāmata: 231. kara skolā iegūta pavāra specialitāte, pabeigta Latvijas KP CK Marksismaļeņinisma universitāte, bakalaura grāds tūrisma vadībā, strādājis par konditoru restorānā Jūra, Liepājas domē bijis gan izpilddirektora vietnieks, gan Kultūras daļas vadītājs, šobrīd - Saeimas deputāts utt. «Jā, tā bija,» apstiprina Valdis. «Abi vecāki bija pavāri, man arī šī lieta patika. Armijā cepu bulciņas un spēlēju ģitāru - pleci par šauriem, nebija kur ordeņus likt,» smejas mūziķis. «Atnākot no armijas, es arī strādāju konditorejā par beķeri, pēc tam Pavītols mani savāca pie sevis spēlēt.»

Pašvaldībā viņš gan vairs nestrādā. «Tajā brīdī, kad pienācās godīgi nopelnīta valsts stipendija, respektīvi - pensija, es sevi pasludināju par brīvkungu un aizvēru durvis no otras puses. Ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kas šo [kultūras] darbu var lieliski veikt. Pašreizējā brīdī dzīve ir tā sagrozījusies, ka esmu simt galvu vidū šajā sasaukumā. Taču piektdienās noteikti esmu Liepājā - tā ir tikšanās ar vēlētājiem diena, protams, arī sestdienās un svētdienās esmu tur, bet darbadienas paiet Rīgā.» Par darbu Saeimā viņš izsakās interesanti: «Ļoti daudz var iemācīties! Kādreiz dzīvē tā sanāca, ka nācās ļoti daudz runāt, tagad esmu iemācījies klausīties. Mēģinu teikto saprast no pusvārda, mēģinu uzticēties. Tāpat arī dzīvē, maniem kolēģiem vienmēr bija jāuzticas, taču te ir nedaudz citādāk, un tā uzticība ir ļoti svarīga.»

Pie izdevības Valdis Skujiņš relaksējas savā vaļaspriekā - makšķerēšanā. «Esam tāda draugu kompānija, kurai patīk pamakšķerēt. Braukājam uz Kalvenes ezeriem, mums patīk makšķerēt klusumā un mierā, bet Liepājā parasti ir diezgan pilns ar cilvēkiem - jūra, mols, turklāt mūs iemīļojuši lietuvieši. Saķeram baltās zivis, kuras var nokaltēt, jo mani kolēģi joprojām dzer alu, un pie alus tās viņiem varen labi garšo. Nu, un tad vēl arī līņi un līdakas, pavasaros vimbas un arī sapali. Bet vispār - kā jau parasti tas tiek teikts, pēc zivīm dodamies uz tirgu,» par makšķernieku jociņu pasmejas Valdis.



Kultūra

Starp Lielupi un jūru, Jūrmalas visšaurākajā vietā, atrodas jauks zils namiņš, kurš ieguvis nosaukumu – Aspazijas mājas muzejs. Un tā arī ir izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes pēdējo mūža gadu paspārne pēc Raiņa nāves. Par muzejā apskatāmiem šedevriem un ļoti īpašām vērtībām stāsta Jūrmalas muzeja filiāles “Aspazijas māja” direktors Ernests Sviķis.