Starp Lielupi un jūru, Jūrmalas visšaurākajā vietā, atrodas jauks zils namiņš, kurš ieguvis nosaukumu – Aspazijas mājas muzejs. Un tā arī ir izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes pēdējo mūža gadu paspārne pēc Raiņa nāves. Par muzejā apskatāmiem šedevriem un ļoti īpašām vērtībām stāsta Jūrmalas muzeja filiāles “Aspazijas māja” direktors Ernests Sviķis.
Kāds ir ekspozīcijas apjoms?
Aspazijas mājai nav sava muzeja krājuma, šeit ir deponējums. Lielākā daļa šeit apskatāmo vērtību nāk no Jūrmalas muzeja. Kopskaitā tās ir 2143 krājuma vienības, no tām 15 ir no Rakstniecības muzeja.
Cik daudz ir oriģinālu lietu, kuras patiešām saistītas ar Aspaziju?
Tās ir klavieres, skapis un citas lietas. Lielākā daļa no muzejā apskatāmām lietām būtu saucamas par laikmeta liecībām un tā laika, kad viņa šeit dzīvoja, interjera kopijām. Aspazija šajā namā dzīvoja no 1933. gada līdz 1943. gadam. Šī ir vēsturiska ēka, ap kuru tiek veidots stāsts par viņu. Šeit nav ļoti daudz oriģinālo priekšmetu, ko savulaik būtu lietojusi pati Aspazija. Šī māja vairāk ir stāsts par Aspaziju. Mums, protams, ir priekšmeti, kuri saistās ar dzejnieci - tie ir deponēti no Rakstniecības muzeja. Šobrīd par muzeju saucam divas apvienots ēkas, kuras par tādām kļuva pēc restaurācijas darbiem 2014. gadā. Viena ēkas daļa šobrīd kalpo kā apmeklētāju centrs, bet otra ir nams, kurā dzīvoja Aspazija.
Vai varat nosaukt kādas īpaši unikālas lietas, kuras redzamas ekspozīcijā?
Unikāli ir deponētie mākslas darbi, kuri kā mākslas darbs ir vienā eksemplārā. Arī interjera priekšmeti neapšaubāmi ir vērtīgi. Deponētie 12 mākslas darbi arī ir vērtīgākie un patiešām ļoti jāsargā. Unikāla ir metāla papīra prese ar Raiņa un Aspazijas portretu. Arī klavieres, skapis.
Šo muzeju tātad var nosaukt par kultūrvērtību glabātavu?
Šis muzejs ir kā memoriāls. Tas ir veidots kā tā laikmeta stāsts.
Šī māja padomju laikos ilgi stāvēja nolaista. Kā radās doma veidot Aspazijas muzeju?
Ēka 1987. gadā tika nodota muzeja rīcībā un 1996. gadā jau vēra durvis kā Aspazijas māja. No 2012. gada līdz 2014. gadam pašvaldība veica restaurācijas darbus abās ēkās. Kā radās ideja veidot muzeju? Man liekas, ka visu, kam, tēlaini runājot, ir pieskārušies laikmeta dižgari, gribas izcelt un akcentēt. Šī ir ļoti interesanta vieta, jo, ja parasti runā par Raini un Aspaziju, tad šī māja ir stāsts tieši par Aspaziju. Kamēr Rainis bija dzīvs, viņi dzīvoja Majoros. Pēc Raiņa nāves Aspazija pārcēlās uz Dubultiem, tas ir, uz šo māju. Šeit atspoguļojas viņas kā autores izteikts pilnziedu brieduma gadu periods. Tas asociējas ar daudziem nepabeigtiem darbiem, īpaši drāmām. Tas ir laiks, kad viņa sāka pievērsties ezoterikas jautājumiem, laiks, kad viņa attālinājās no politikas. Tas ir stāsts par viņas dzīves noslēguma periodu.
Tātad tie bija viņas pēdējie 10 dzīves gadi, kurus viņa pavadīja šeit.
Jā. Tas bija laiks no 1933. gada līdz 1943. gadam. Viņa no dzīves šķīrās vācu okupācijas laikā. Par spīti tam, laikabiedri viņas bēres atceras kā tautas vienotības manifestu. Iespējams, ja nebūtu okupācijas, bēres būtu savādākas. Tas bija okupācijas laiks, un neviens nedomāja par viņas laika liecību pilnvērtīgu saglabāšanu. Ļoti daudzas lietas ir aizgājušas zudībā. Par vairākām lietām nav īsti skaidrības, vai tās tiešām piederēja Aspazijai. Arī mūsdienās atrodas lietas, par kurām saka, ka tās ir no šejienes, bet trūkst izsekojamības.
Manuprāt, tā ir ļoti pareiza doma - radīt muzeju, jo fiksēt savas tautas dižgara pēdas ir jebkuras muzejiskas institūcijas uzdevums. Pat ja tās pēdas nav tik materiāli taustāmas, tomēr, skatoties uz kultūrvēsturisko mantojumu, tas ir ļoti būtiski. Muzeja māja atrodas ļoti interesantā vietā. Vienā pusē tai ir Lielupe, otrā, 300 metru attālumā, atrodas jūra. Šī ir Jūrmalas šaurākā vieta. Ēkas arhitektūra un interjers ir arī stāsts par Jūrmalu pagājušā gadsimta 30. gados.
Ir saglabājušies Aspazijas rokraksti, citas personīgās lietas?
Ir saglabājušies, bet neatrodas šeit. Tie atrodas Rakstniecības muzejā un citās kolekcijās. Tā kā šis nav atsevišķs muzejs ar atsevišķu krājumu, mēs speciāli neko nemeklējam. Ja mums gadās kādi artefakti, kas saistās ar Aspaziju un Jūrmalu, cenšamies tos iegūt un iekļaut ekspozīcijā. Ar pētniecību nodarbojas Raiņa un Aspazijas muzejs Rīgā un Rakstniecības un mūzikas muzejs. Pētniecība šai struktūrvienībai (Aspazijas mājai) nav prioritāte. Pētniecība tiek veikta atsevišķu izstāžu veidošanā. Eksistē apvienotais muzeju kopkatalogs, pastāv sadarbība ar citiem muzejiem. Katrai iestādei nav no jauna jāizgudro velosipēds. Raiņa un Aspazijas pētnieku ir daudz, līdz ar to mums ir svarīgs stāsts, kuru stāstām par Aspaziju Jūrmalas kontekstā.
Raugoties no kara apdraudējuma viedokļa, kas ir aizsargājams, glābjams? Kā tas tiks organizēts?
Krīzes gadījumā arī šeit ir priekšmeti, uz kuriem ir attiecināma tā pati shēma, kas ir Jūrmalas muzejam. Visās Jūrmalas muzeja apakšstruktūrās shēma darbojas vienādi. Ir izlase, kuru nepieciešamības gadījumā cenšamies glābt. Aspazijas mājas gadījumā primārais ir atgriezt deponētos priekšmetus Muzeju apvienībai un Rakstniecības muzejam.
Pārvietot klavieres?
Kas attiecas uz lielgabarīta lietām, tas ir sarežģīti. Un ir jautājums, vai viņiem vispār ir iespēja šīs lietas pieņemt. Vienmēr pastāv jautājums, kas ir svarīgi lielas krīzes gadījumā. Varbūt labāk ir iepakot un atstāt tepat uz vietas. Ar pārvietošanu drīzāk ir jādomā par mākslas darbiem, kā tos iepakot un nogādāt drošībā.
Gleznu nogādāšana drošībā būtu iepriekš sarunā minētais pagrabs?
Gleznas būtu jānogādā Rīgā, uz glabātavu Pulka ielā. Nezinu, kāds viņiem krīzes gadījumā būtu rīcības plāns. Bet no mūsu puses rīcība ir šāda - jānogādā uz krātuvi. Ja tas nav iespējams, jānogādā citā drošā vietā.
Rīga sanāk patālu, ja patiesi notiek kas nelāgs.
Ja Rīga ir kritisks attālums, tad ir ļoti grūti kaut ko glābt. Būsim atklāti. Tajā brīdī, kad nav iespējams nogādāt uz Rīgu, tad pārējais patiešām jāapsedz ar pumpiņplēvi un jānopako ar smilšu maisiem. Protams, šī māja ir riska objekts. Objektīvi skatoties, mēs atrodamies tieši pie dzelzceļa sliedēm. Pat nerunājot par karu, šī ēka ir šaurākajā Jūrmalas vietā, starp upi un jūru. Arī no dabas risku viedokļa tas ir bīstami.
Jūsu pārraudzībā ir četri muzeji. Kā jūs spējat paturēt prātā tik daudz informācijas un visu to izstāstīt? Tas ir apbrīnojami!
Visu arī es nespēju paturēt galvā. Man ir vispārējas zināšanas par visām struktūrvienībām. Jautājums, kas ir mans pienākums. Mans pienākums tomēr ir organizatoriskā, administratīvā puse. Un pie mums strādā virkne ārkārtīgi talantīgu un gudru darbinieku. Jebkuras darbības panākumu atslēga ir komanda. Pēc izglītības esmu vēsturnieks, un tā ir mana interešu tēma, bet šajā amatā vairāk jādomā par organizatoriskiem jautājumiem. Man ir ļoti paveicies ar kolektīvu, ar kuru kopā varam izdarīt visu.
