KULTŪRA: Stradivāri un dzintara skaņa Jūrmalā
Jūrmalniece Vineta Sareika pēdējā laikā dzimtenē koncertē patīkami bieži, katrreiz no jauna iepriecinot ar jaunumiem savā solistes repertuārā.
13. maijā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, kam ar 2017. gadu sākas arī jauns etaps Gintara Rinkēviča muzikālajā vadībā, lieliskā vijolniece muzicēja Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē, kas šobrīd var lepoties ar lielisku akustiku. Fēliksa Mendelszona un Makša Bruha opusi ar diriģentu Lucu Kēleru pie pults tajā izskanēja ar azartisku prieku un spilgtiem kontrastiem, lieku reizi apliecinot, cik būtiska tomēr ir orķestra un diriģenta jūtu ķīmija, ja tās pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un augsts profesionālisms.
Kopš janvāra Vinetai Sareikai ir jauns instruments - brīnišķīga 1683. gadā leģendārā Antonio Stradivāri darināta vijole, ko māksliniecei uz kādu laiku aizdevis Rudžjēri fonds Šveicē. Tā skan spoži, tembrāli krāsaini un pilnasinīgi, atdevīgi atbildot vijolnieces izsmalcinātajai tehnikai, sevišķi lociņam, ko Sareika pārvalda ar franču vijoļspēles skolā noslīpētu meistarību. Ir bauda klausīties to štrihu paleti un virtuozitāti, kādu piedāvā Makša Bruha 1. vijoļkoncerts, skanīgās, tīrās dubultnošu pasāžas un precīzās atakas. Savulaik Bruhs veltīja šo vijoļkoncertu Jozefam Joahimam - vienam no 19. gadsimta labākajiem vijolniekiem Eiropā un pasaulē, rēķinādamies ar viņa iespējām. Lucs Kēlers un Liepājas simfoniskais orķestris veidoja ideālu ietvaru, kurā uzziedēt solistes personībai, vienlaikus atklājot izkoptas prasmes, muzicējot ar orķestri nevis kā fonu, bet kā partneri.
Lucs Kēlers pieder pie diriģentiem, kam nav nevienas liekas kustības un uzkrītoši plašu žestu, taču orķestrim dotās norādes ir ļoti precīzas. Liepājnieki tām atbild, radot kontrastpilnu un skaniski bagātīgu ainavu Mendelszona melodiski liriskajā uvertīrā Hebridu salas, kas sākumā skanēja mazliet piesardzīgi, gan arī pacilājošajā Skotijas jeb 3. simfonijā koncerta 2. daļā. Tā atklāja pilnu Liepājas orķestra muzikālo krāsu paleti, sevišķi eleganti izgaismojoties pūšaminstrumentu kolorītam, sevišķi flautām un klarnetēm. Stilizētais tautiskums izskanēja viegli, artikulēti, nekļūstot smagnējs.
Šķiet, ar Makša Bruha koncertu un Mendelszona opusiem gan Vinetai Sareikai, gan Liepājas simfoniskajam orķestrim sākas jauns posms mākslinieciskajā augšupejā - vijolniecei var novēlēt atklāt vēl plašāku Stradivāri vijoles krāsu spektru, iespējams, arī ļoti klasiskā repertuārā - izcilību prognozēt ļāva piedevās atskaņotais Adagio no Baha sonātes. Savukārt orķestrim sākusies jauna ēra ar Gintaru Rinkēviču, kurš kļūst par unikālās dzintara skaņas slīpētāju uz vairākiem gadiem.