Jūlija pirmajās dienās Dzintaru koncertzālē ar krievu pianista Denisa Macujeva, diriģenta Aleksandra Sladkovska un festivāla simfoniskā orķestra koncertiem turpinājās ar Rikardo Muti vizīti atklātais vasaras festivāls Baltijas muzikālās sezonas.
Tas pretendē uz pasaules kvalitātes mākslinieku piesaisti, Latvijas kā Ziemeļeiropas kultūras centra attīstīšanu, bet vienlaikus koķetē ar Baltijas un Jūrmalas kā Krievijas satelītkūrorta statusu. Fonda mākslinieciskais vadītājs un seja ir Andrejs Žagars, kultūras menedžeris ar izkoptām komunikācijas spējām, sakariem, ilggadēju pieredzi un profesionālu treniņu hameleonu rotaļās, spējot panākt rezultātu visos līmeņos. Tostarp arī piesaistot fonda Baltijas muzikālās sezonas padomē ļoti dažādus, naudīgus biznesa cilvēkus, acīmredzot pārliecinot, ka arī sponsorēšanā iespējama kvalitatīva vertikāle, piemēram, atbalstot klasiskās mūzikas pasākumus, kuriem par garantijas vēstuli kalpo pasaulslavenu mūziķu vārdi.
Koncertu saturs un kvalitāte atbilst solītajam, taču ir arī daži blakusefekti. Ņemot vērā, ka šo hameleonu rotaļu rezultātā mīksto krēslu sektoru Dzintaru koncertzālē klasiskās mūzikas koncertos pa daļai ieņem, piemēram, bijusī Jaunā viļņa publika, pasākumos novērojams uzkrītošs apsardzes darbinieku īpatsvars, nav iespējams izvairīties no aplausiem starp skaņdarbu daļām un pat (!) pauzēs. Savukārt pie koncertzāles vārtiem koncerta izskaņā sadzīto glauno vāģu un mazliet draudīga paskata šoferu - miesassargu skaits rada teju kinematogrāfisku efektu. Atsevišķu masu mediju interpretācijā visnotaļ raibā publika kļuvusi par kultūras gardēžiem, prognozējami izraisot pamatīgu viļņošanos virtuālajās kopienās un liekot apcerēt šī jēdziena hameleonisko dabu mediju sabiedrībā. Vai šīs blaknes ir pārejošas, rādīs laiks.
Patīkami, ka savdabīgais mikroklimats publikā, ja neskaita nekontrolētos aplausus, neietekmē pasākuma muzikālo kvalitāti. Orķestris, kurā samanāmi mūziķi no vairākiem Latvijas orķestriem, Aleksandra Sladkovska vadībā skan lieliski, atsaucot atmiņā kādreiz LNSO populāro ciklu Krievu mūzikas pērles. Trīs ceturtdaļas no koncerta programmas veidoja krievu mūzika - Musorgskis, Čaikovskis, Borodins, raisot pat viegli sentimentālas atmiņas no bērnības mūzikas skolā laikā, kad krievu mūzikas literatūra vēl bija atsevišķs mācību priekšmets ar stingriem tēmu kontroldarbiem. Iztēli rosinošā Nakts kailajā kalnā izskanēja sabalansēti, īpaši izceļot pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu kolorītu. Sladkovskis ir no tiem diriģentiem, kas, nezaudējot krievu mūzikai piemītošo nacionālo kolorītu, tomēr to diriģē ar rietumniecisku eleganci. Vienīgais mulsinošais fakts bija izvēlētā skaņdarba redakcija, ja nemaldos, ar RimskaKorsakova papildinājumiem. Var jau teikt, ka, tieši pateicoties šai versijai, skaņdarbs kļuva populārs, taču nu jau vismaz 50 gadus ar panākumiem tiek spēlēta arī oriģinālversija. Acīmredzot šajā aspektā muzikālā uzkoda nebija noformēta gardēžiem.
Slavenās polovciešu dejas no Borodina operas Kņazs Igors izskanēja krāšņi un izteiksmīgi, ar spilgtiem kontrastiem un bagātīgu muzikālo krāsu paleti. Vienīgais jautājums, kas loģiski rodas, ja runa ir par Baltiju, kamdēļ abu krievu klasiķu hrestomātisko opusu vietā abu koncertu daļu ievadā nevarēja skanēt Baltijas komponistu darbi, izrādot cieņu rīkotājvalstij un reģionam, kas ir fonda un festivāla nosaukumā, un vienlaikus uzņemoties publikas izglītošanas misiju muzikālajā gardēdībā, pamēģinot kaut ko eksotiskāku un varbūt pat laikmetīgāku par krievu mūzikas vēstures lappusēm.
Čaikovska Pirmais klavierkoncerts nesa sirsnīgu atkalredzēšanos ar vienu no spilgtākajām krievu pianisma zvaigznēm, kas vislabāk (tā šķita līdz šim) jūtas klasiskajā repertuārā. Atminos gadījumu, kad nācās piedalīties visai karstos strīdos, kad ar dienas starpību Macujeva un kāda latviešu pianista interpretācijā ļoti atšķirīgi izskanēja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts. Attiecībā uz Denisu Macujevu nekas nav mainījies - viņš joprojām ir izcils klasikas interprets. Vienīgi šajā konkrētajā koncertā varēja vēlēties labāk samēģinātu saspēli ar orķestri, izvairoties no pārpratumiem saistībā ar tempiem, kas kopējo iespaidu veidoja nedaudz haotisku. Toties Gēršvina Rapsodijā blūza stilā Macujevs pārsteidza. Ne tik daudz ar virtuozitāti un niansētu toni, kas ir šim pianistam apriori piemītošas prasmes, bet ar savu muzicēšanas azartu, brīvību, jūtoties džeziskajā raksturā kā zivs ūdenī. Aicinot talkā basistu Andreju Ivanovu un buņģieri Aleksandru Zingeru - izcilus džeza mūziķus, ar kuriem Deniss Macujevs koncertēja nākamajā vakarā, rapsodija kļuva par platformu izcilas kvalitātes džeza trio intermēdijām un solo, kas netradicionāli, bet organiski iekļāvās koncerta otrās daļas noskaņā. Tā, par spīti uzkrītošai lietus čurkstēšanai, tekot no koncertzāles jumta, atdzīvināja vasaras sajūtu. Atšķirībā no Čaikovska koncerta, sarežģītais Gēršvina skaņdarbs saliedēja orķestri un diriģentu, aplipinot tos ar solistu azartiskumu un ļaujot piedzīvot vienu no spilgtākajām Rapsodijas blūza stilā interpretācijām, nebaidos šī vārda, pēdējo desmit gadu laikā.
Denisa Macujeva sniegums Rapsodijā blūza stilā šķita apstiprinām kādu grūti pierādāmu tēzi - proti, sasniedzot zināmu profesionālo briedumu, džeza žanrā klasiskie pianisti atrod oāzi, kurā var izpausties, izmantojot visu gadu gaitā uzkrāto tehnisko meistarību, bet vienlaikus sajust brīvības garšu improvizācijā, atkal jau īstenojot hameleonu rotaļu metaforu savā sniegumā. No konkrētā koncerta dramaturģijas viedokļa virzība uz kulmināciju un katarsi notika tieši finālā, kur tika sagatavota jau arī pārliecinoši bagātīga augsne svētdienas džeza koncertam - spoža stratēģija, kas, nešaubos, pārliecināja daudzus no klātesošajiem, sevišķi pa vasaru Jūrmalā mītošajiem, atgriezties koncertzālē arī 2. jūlija vakarā.
Baltijas muzikālajām sezonām neapšaubāmi ir augsts potenciāls Latvijas un Baltijas kultūrtelpas bagātināšanai ar augstas raudzes mūzikas notikumiem, izcilu solistu, diriģentu viesizrādēm publikai, kura spēj novērtēt kvalitāti vai, mazākais, savu atrašanos šādu pasākumu auditorijā un piedalīšanos to atbalstīšanā. Iespējams, pēc šīs izmēģinājuma sezonas radīsies arī jaunas idejas programmu pilnveidošanas aspektā, lai Baltijas vārdam festivāla nosaukumā piešķirtu arī saturisku svaru, ne tikai vietas nozīmi.