Džeza trompetista Krisa Boti koncerts Dzintaru koncertzālē. Pasaules klase

KRISS BOTI. Šķiet neticami, ka tik rutinēts profesionālis, kuram ir vairāk nekā divsimt koncertu gadā, var saglabāt spēju katrā uzstāšanās reizē atvērties kā lotosa zieds un nekļūt imūns vai pat ironisks pret publikas atturību vai tieši pretēji – vētrainām ovācijām © Publicitātes foto: Maris MORKANS, Latvia/Riga

Kad mūzika ir ikdienas sastāvdaļa, pie tās pārāk pierod, un arvien retāk izdodas noķert to īpašo lidojuma sajūtu. Bet džeza trompetista Krisa Boti un viņa domubiedru koncerts Dzintaru koncertzālē 3. septembrī bija īpašs.

Bezkompromisu kvalitāte, absolūts profesionālisms un draivs, kādu piedzīvot izdodas reti. Tomēr šo brīžu dēļ ir vērts dzīvot un just, mīlēt mūziku un, jā - cita starpā klausīties daudzus lieliskus un arī ne tik izcilus priekšnesumus, lai spētu novērtēt pasaules klases šovu, kas ir nevis mārketinga sauklis, bet fakts.

Grammy un zelta vai platīna disku piesaukšana Krisa Boti gadījumā pat nebija īsti nepieciešama, jo tovakar koncertā laimīgs varēja justies ikviens - gan džeza, gan klasikas cienītāji, profesionāli mūziķi visās uz skatuves pārstāvētajās specialitātēs un ne tikai, mūzikas gardēži vai nejauši garāmgājēji. Īpašo draivu veidoja izcilu mūziķu, no kuriem katrs ir zvaigzne savā jomā, komanda. Tās starpā nevaldīja konkurence, bet gan azartiska sadarbība, jo džezs ir demokrātisks. Tajā ikvienam - pianistam, basistam, bundziniekam, ģitāristam, vokālistam un tā tālāk - ir iespēja sevi izpaust gan individuāli, gan kopējā skanējumā. Turklāt šoreiz koncerta dramaturģija ļāva izbaudīt katra mūziķa meistarību un temperamentu gluži kā mini solo koncertā.

Par spīti dažādām nepatīkamām sadzīves situācijām, kā neatlidojusi bagāža, sastiepta potīte un džetlegs pēc 20 stundām ceļā no iepriekšējā koncerta vietas Meksikā, Kriss Boti bija lieliskā formā, kā allaž jokoja, prezentējot savus talantīgos kolēģus - vijolnieci Kerolainu Kempbelu, pianistu Džefriju Kīzeru, basistu Maiklu Olatuju, bundzinieku Lī Pīrsonu, taustiņnieci Reičelu Ekrosu un ģitāristu Leonardo Amuedo - un demonstrēja izcilu solista un ansamblista ampluā līdzsvaru, valdzinot ar niansētu, virtuozu spēli, piesātinātu un līdzenu toni. Klausoties muzicēšanā, šķiet neticami, ka tik rutinēts profesionālis, kuram ir vairāk nekā divsimt koncertu gadā, var saglabāt spēju katrā uzstāšanās reizē atvērties kā lotosa zieds un nekļūt imūns vai pat ironisks pret publikas atturību vai tieši pretēji - vētrainām ovācijām. Tās, nešaubos, ir tikpat ikdienišķa lieta kā rīta kafija. Aiz šķietamā viegluma un improvizācijas slēpjas pret sevi ļoti prasīgs mākslinieks, kurš principāli nehalturē, un tā mūsdienās kļūst arvien retāka parādība. Viņa repertuārā ir klasikas aranžijas un pārlikumi trompetei solo, popa hitu kaverversijas, oriģinālkompozīcijas un džeza standarti. Tomēr mēle neceļas nosaukt šo mūziku par vieglo, apzinoties, kādas surogātkultūras konotācijas ietver šis jēdziens. Tā drīzāk ir reti sastopama kombinācija, kas tuvina un spēj saliedēt ļoti dažādas auditorijas ar dažādu muzikālo, ja tā var teikt, pārliecību.

Džefrijs Kīzers, arī Grammy ieguvējs, ir faķīrs pie klavierēm - viens no tiem, kuriem šis milzīgais instruments šķiet kā ķermeņa pagarinājums. Viņa muzicēšanas azarts ir adrenalīnu rosinošs un ievelkošs nepārtraukti pulsējošā ritmā. To pašu var teikt par nigēriešu izcelsmes amerikāni Maiklu Olatuju ar kontrabasu, bet vēl jo vairāk - ar basģitāru rokā, kontrastējot ar silto, virtuozo un miera pilno Leo Amuedo ģitārspēli, šoreiz demonstrētu cita Leo - Koena hitā Hallelujah.

Kerolaina Kempbela sevī apvieno klasiskas vijolnieces tehnisko meistarību un popzvaigznes harismu. Būdama žanru hameleons un nepieļaujot nobīdes kvalitātē, viņa burtiski uzspridzina zāli ar vijoli, tāpat kā savulaik to izdarīja leģendārais somu čellu kvartets Apocalyptica, pierādot klasisko instrumentu un instrumentālistu rūdījumu, enerģiju, ekspresiju, žanru un stilu daudzveidības ne tikai teorētisku, bet arī praktisku izpratni. Pilnībā var saprast viņas repliku - žēl, ka klasiskās mūzikas koncertu etiķete nepieļauj aplausus un sajūsmas spiedzienus ne skaņdarbu laikā, ne starp daļām - viņas spēles enerģētika uzlādē ar rokkoncerta jaudu. Gluži tāpat kā pirmās daļas grandiozā fināla noslēpumainais viesis - dziedātāja Saja Smita ar krāšņo, trenēto vokālu ar apbrīnojamu diapazonu un skaņveides pārvaldību.

Daži blakussēdētāji salīdzināja dziedātāju ar Vitniju Hjūstoni - tomēr, šķiet, kādreizējā Vitnijas bekvokāliste Saja šobrīd viņu ir pārspējusi. Koncerta otrajā daļā bija vairāk spēles uz publiku, atgādinot par Krisa Boti sadarbību ar Andrea Bočelli un atskaņojot gan hrestomātisko hitu Time to Say Goodbye, gan fragmentu no Kalafa ārijas Pučīni operā Turandota, prezentējot jauno amerikāņu tenoru Džonatanu Džonsonu, kurš pagājušajā sezonā kopā ar Boti debitēja Ņujorkas filharmonijā. Cita starpā Džonsons pašlaik atveido Ļenski Jevgeņijā Oņeginā Kanzassitijas operā (pagājušajā sezonā šajā teātrī Karmenā titullomā debitēja arī latviešu mecosoprāns Zanda Švēde), Fentonu Verdi Falstafā Sandjego, Edgardo Lučijā de Lammermoor Čikāgā un citas vadošās tenoru lomas ASV operteātros. Džonsona balsij piemīt šarms, taču mikrofons tomēr nav ne viņa, ne operas žanra labākais draugs, sevišķi augstajā tesitūrā.

Koncerta otrās daļas spilgtākais šova elements bija bundzinieka Lī Pīrsona dinamiskais solo ar dažāda tipa vālītēm, to mētāšanu gaisā, spēlēšanu ar T kreklu uz sejas (respektīvi, ar acīm iet), uzkurinot publiku burtiski līdz baltkvēlei. Krisa Boti šovs veidots ar perfektu dramaturģisko struktūru, prognozējot gan publikas reakcijas, gan rūpīgi ieplānojot laiku, lai katrs no mūziķiem paspētu atvilkt elpu - intensīvas un ilgtspējīgas koncertdzīves nepieciešama sastāvdaļa, kamēr publika dejo līdzi. Un, kas zina, varbūt mazais zēns, ko Kriss no zāles pieaicināja pie Lī Pīrsona bungām uzspēlēt, tiešām dienās kļūs par rokzvaigzni vai vismaz atcerēsies šo saviļņojošo momentu kā vienu no laimīgākajiem brīžiem savā dzīvē.

Ar Krisu Boti Baltijas Muzikālo sezonu vasaras sesijas noslēgums izvērtās patiešām spožs un enerģētiski uzlādējošs garajai, rēnajai rudens sezonai pēc lietainās vasaras. Nākamais koncerts notiks jau telpās - Latvijas Nacionālajā operā, kur 23. oktobrī muzicēs daudzkārtējs Zelta maskas ieguvējs, krievu - grieķu diriģents Teodors Kurentziss ar orķestri Musica Aeterna, atskaņojot Prokofjeva un Šostakoviča mūziku, tostarp Šostakoviča 2. klavierkoncertu ar pianista Aleksandra Meļņikova solo.

Svarīgākais