Par "Kremerata Baltica" un Georgija Osokina koncertu Dubultos. Mūzika ideālu spogulī

© Publicitātes foto; Pauls ZVIRBULIS

Intriģējošais fakts, ka orķestris Kremerata Baltica uzaicinājis jauno un daudzsološo pianistu Georgiju Osokinu par savu rezidējošo pianistu, 8. februārī aizvilināja uz Dzintaru koncertzāli klausīties Vaska, Bartoka un Šopēna mūziku.

Līdz šim vairāk nekā 20 gadu muzicējošais Gidona Krēmera kamerorķestris šādu titulu bija piešķīris tikai izcilajam franču pianistam Likā Debargam. Šķiet, ka pēc koncerta var droši apgalvot, jā, Georgija Osokina emocionālā, dziļā muzikalitāte un nopietnā attieksme pret šķietami mūsdienās sadzīviskumā noslīkušiem mākslas ideāliem tīkami veldzē gan pie orķestra rutīnas radušus māksliniekus, gan sniedz gandarījumu muzikālas kvalitātes cienošai, izvēlīgai publikai.

Jāatzīst, ka teksts kādā no koncertam veltītajām ziņām, kur acīs iekrita teikums «Izcilais Friderika Šopēna mūzikas interprets Georgijs Osokins ar klavieru taustiņiem spēj iedzīvināt poēzijas daili un mākslas patiesīguma spēku», sākotnēji šķita visnotaļ patētisks par spīti faktam, ka jaunākā no Osokinu brāļiem spēle līdz šim šķitusi īpaši suģestējoša tieši ar tādu kā uz iekšu vērstu interpretācijas dziļumu, pūloties atšifrēt komponista dvēseles rezonējumu partitūrā. 2. klavierkoncerts, ko Šopēns komponēja 20 gadu vecumā, šķiet, vēl studiju laikā, ir jau-neklīga romantisma apdvests, poētiski trauksmains un virtuozs. Gluži kā Georgija Osokina pianista raksturs, kas ārējas atturības ietvarā pārsteidz muzikālā ekspresijā, iztamborējot virtuozas pasāžas kā rotaļājoties, taču bez kripatiņas paštīksmināšanās. Ir mūziķi, kuriem vislabāk skan konkrēts repertuārs, un Šopēns šķiet Osokina īstenais dvēseles radinieks smalko vibrāciju līmenī.

Arī Pēteris Vasks tāds ir, un meditācija Klusuma auglis, kas sākotnēji tapa pēc Šlēsvigas-Holšteinas festivāla pasūtinājuma 2013. gadā kā a capella kompozīcijas korim, bet koncertā izskanēja Georgija Osokina aranžējumā stīgu orķestrim un klavierēm. 8. februāra koncertā Vaska mūzika bija Kremeratu un Osokinu vienojošais tilts mūzikā, pirmajā daļā līdzās izteik-smīgajam ungāru komponista Bēlas Bartoka Stīgu kvartetam Nr. 2 izskanot jau hrestomātiskajam Vaska opusam stīgām Musica dolorosa, savukārt otrajā daļā liegu pāreju no Bartoka ritmiskās enerģijas uz Šopēna lirisko plūdenumu nodrošināja jau pieminētais Klusuma auglis - Osokina lasījumā pilnbriedā norasojis, saules gaismas pieliets apliecinājums ideālu esamībai mūzikā un to atspulgu iespējamībai interpretācijā.

Bartoka 2. stīgu kvartets Andrāša Kellera pārlikumā stīgu orķestrim ir daļa no Kremeratas jaunā izaicinājuma - apgūt un ieskaņot visus sešus Bartoka stīgu kvartetus, kuri orķestra intensitātē iegūst pavisam jaunu, gribas teikt, spilgtāku, ne skaļāku, ekspresiju. Kremeratas koncertmeistars, lietuviešu vijolnieks Džeralds Bidva kādā intervijā lepojas ar šiem kvartetiem kā ar grandiozāko no Kremeratas aktuālajiem muzikālajiem projektiem. Tas nenoliedzami ir izaicinājums mūziķiem un delikatese mūzikas gardēžiem, neapmierinoties ar kvartetu kamerisko izpildījumu, bet izbaudot tembrāli bagātīgu, pilnskanīgu stīgu orķestri. Stīgu kvartetu orķestrālā šarma baudīšana jau otro reizi pāris dienu laikā pēc Eduarda Grīga 4. stīgu kvarteta 6. februārī Vinetas Sareikas un LNSO stīgu grupas atskaņojumā vedina pie atziņas, ka mūsdienu klausītājs gandarījumu gūst pēc intensīvāka skaņu pārdzīvojuma, kura trauslumu ikdienišķiem trokšņiem no ārpasaules pāršķelt grūtāk nekā standarta kvarteta intimitāti, kuru nosargāt pret vibrozvaniem, sirēnām un klepojošu auditoriju šķiet teju neiespējami.

Noticēt jebkādiem ideāliem mūsdienu pasaulē kļūst arvien grūtāk. Orķestris Kremerata Baltica ar savu fanātisko darbu un ne katram panesamo kalpošanas darbu un ceļojošo dzīvesveidu ir vienlaikus mākslinieka ērkšķu ceļa un dzīva gara lidojuma iemiesotājs praksē. Taču kombinācija, kurā savienojas Pētera Vaska skaņu-raksts, Kremeratas grodā muzicētprasme un Georgija Osokina izturētā emocionalitāte, ļauj noticēt ideālu klātbūtnei, piedzīvojot to atspulgus mūzikā.