Lielā mūzikas balva joprojām ir Latvijas valsts augstākais apbalvojums mūzikā. Tam ir zināms prestižs un publiskas atzinības svars, kas, iespējams, gadu gaitā noturēts pat veiksmīgāk nekā citās nozarēs.
Tur daudz biežāk un skaļāk atrodas vīpsnātāji par šāda veida atzinību jēgu un vērtību mūsdienu sabiedrībā. Vārda «izcils» novalkātību ikdienas sarunās ceremonijā analizēja arī balvas par izcilu sniegumu gada garumā pasniedzēja, reklāmiste un scenāriste Una Rozenbauma. Viņa, viegli ironizējot par Valsts prezidenta vispārzināmo tieksmi darināt jaunvārdus, piedāvāja aizvietot «izcils» ar «spīdvieds», respektīvi, tāds, kas izceļas citu vidū un ir ar kaut ko pārāks. Ar balvas ieguvēju un nominantu sarakstiem nav vērts aizņemt drukātās preses slejas, tie ērti un permanenti pieejami tīmeklī. Skaidrs, ka īsi pēc pusnakts ik gadu atrodas gan žūrijas lēmumu atbalstītāji, gan pēlēji. Taču kopumā 2019. gada Lielās mūzikas balvas ceremonija vedināja uz dažādām pārdomām par šādu rituālu būtību, saturu, formu un galu galā - pievienoto vērtību dažādu acīmredzamu paradoksu kontekstā.
Pirmkārt, par pašu rituālu, respektīvi, balvu pasniegšanas ceremoniju. Tās formāts, šķiet, nav būtiski mainījies kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigām. Komponista Jura Karlsona Fanfaras (1994) ir atpazīstama balvas zīme kopš pirmsākumiem. Pasākuma norises scenārija arhitektonika saglabājusi tās sākotnējo veidolu, izmaiņas ieviešot vien tekstā un vizuālajā noformējumā, kā arī laika gaitā mainoties vakara vadītājiem. Pamazām ar teju mitoloģiskiem uzslāņojumiem laikabiedru atmiņās apaudzis leģendārais Andreja Žagara un Gundas Vaivodes vakara vadītāju tandēms, kas pēdējoreiz Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja 2006. gadā, tātad pirms 14 (!) gadiem.
Ar vakara vadītājiem, to skatuves harismu un kompetenci saistītā nostalģija radusies, iespējams tādēļ, ka pēdējos 14 gadus vakara vadītāji ar dažādiem panākumiem nodarbojušies galvenokārt ar scenārija tekstu izteiksmīgu nolasīšanu, padarot korekti elegantu komunikācijas stilu par pastīvu teātri. Tā ietvaros noteikti jāuzdod kāds jautājums, mazliet jāpajoko, bet tikai uz scenārija špikeriem uzdrukātā teksta rāmjos, ievērojot taktiku «labi izskatīties un maz runāt». Dažādie balvas pasniedzēji, savukārt, katrs savas izpratnes robežās mēģina būt vai nu publiski sociāli atbildīgi, vai specifiski asprātīgi. Atkarībā no tā, kādu lomu uzņēmušies vai kādu tiem uzliek amata pienākumi vai statuss sabiedrībā. Vienīgie patiesi aizkustinošie mirkļi ir laureātu cilvēcisku emociju iekrāsotās pateicības, kas līdzās muzikālajiem priekšnesumiem atgādina par mūzikas kā dvēseles mākslas un garīgu horizontu dimensiju, kuru baudīt aicināti visi, bet kurai pieskarties ļauts tikai izredzētiem.
Grūti pateikt, kādi apsvērumi šogad rīkotājus bija vedinājuši pievienot koncerta formātam televīzijas šoviem raksturīgo zaļo istabu jeb greenroom aizkulišu komentētāja Andreja Volmāra personā. Viņš centās izklaidēt kā TV skatītājus, tā zālē sēdošos ar familiārā formā uzdotiem nenozīmīgiem jautājumiem balvas nominantiem pirms došanās uz skatuvi, taču nekādu papildu pievienoto vērtību Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija ar to neieguva. Ētera un laika aizņemšana ar jautājumu Aināram Rubiķim: «Ko tu, Ainār, tajā Berlīnē īsti dari?», uz kuru atbilde ir: «Strādāju, pārsvarā strādāju!» vai pļāpāšana ar Daumantu Kalniņu vai Vestardu Šimku atgādināja par seniem humoršoviem Latvijas Televīzijā, kur ne reizi vien parodētas, piemēram, ekspresintervijas ar hokejistiem spēles starpbrīdī, kad paša intervētāja klātbūtnes uzsvēršana notikuma vietā ir būtiskāks fakts par sportista elsošanu un pāris frāzēm mikrofonā.
Otrkārt, par formas un satura attiecībām. Mākslā šī tēma ir mūžsens diskusiju avots. Apbalvošanas ceremoniju, tostarp Lielās mūzikas balvas ceremonijas kontekstā, tehniskie uzdevumi, kas saistās ar ceremonijas operā pārvēršanu televīzijas formātā plašai auditorijai, veikti godam. Īpaši jāuzteic televīzijas režisora un operatoru darbs, kuriem meistarīgi izdevās notušēt zālē valdošo vīpsnāšanu, piemēram, prezidenta uzrunas «dārgajiem latviešiem» laikā, neminot ne mazākumtautības, ne «līdztautiešus», kuru mūziķu vidū, zināms, ir gana daudz. Nacionāli tendencioza retorika no prezidenta mutes gan nekādā veidā nav tieši saistīta ar Lielo mūzikas balvu, tomēr šajā «mūzikas kā valodas, kas iet pāri visām robežām,» kontekstā sevišķi uzskatāmi uzrāda savu tendenciozitāti.
Skaidri veidota bija arī scenārija leģenda un mizanscēnu virknējums, pārojot norises uz skatuves ar Roberta Rubīna video, Mārtiņa Feldmaņa gaismām un nominantiem veltītājiem videoklipiem, taču klišeju īpatsvars šīgada tekstos lika drīzāk uzjautrināties, skaitot vietniekvārdus viņš un viņa, nevis iedziļināties personības raksturojumu un dabas salīdzinājumu poētikā. Saistībā ar balvu par mūža ieguldījumu, ko žūrija šogad piešķīrusi Maijai Einfeldei un Paulam Dambim, savādi šķita centieni sastatīt šīs personības kopīgā kontekstā. Par spīti faktam, ka abi ir vienas un tās pašas mūzikas profesijas pārstāvji, personiskās un radošās biogrāfijas, attiecības ar institucionalizētām varas un sabiedrības organizācijas sistēmām starp tām neļauj likt pat līdzības, kur nu vienādības zīmi.
Mazliet paradoksāla šķita arī situācija, kad nominētajam un arī gada jaunā mākslinieka laurus guvušajam daudzpusīgajam saksofonistam Aigaram Raumanim mūziķu kopiena uzgavilēja, spēlējot Platona Buravicka ironiskā kārtā nenominētā gada jaundarba Plastmasas temperatūra fragmentu. Pārsteidza žūrijas balsojums saistībā ar gada iestudējumu. Acīmredzot iestudējuma kā sinkrētiska veseluma mākslinieciskā kvalitāte nav galvenais kritērijs apbalvojuma piešķiršanai. Tā drīzāk bija vēlme uzsvērt priekšstata par nacionālās kultūras kanonu iedzīvināšanu ar latviešu jaunās mākslinieku paaudzes rokām un balva taču tiek «mūsējiem» - Latvijas Nacionālajai operai un baletam jebkurā gadījumā, bet latviešu, nevis franču radošajai komandai, kā tas būtu šajā kategorijā nominēto Karmelīšu dialogu gadījumā. Iepriekšminētie piemēri gan nemazina prieku par balvas laureātiem vai necenšas apšaubīt žūrijas lēmumus, apzinoties, cik sarežģīti ir panākt rezultātam nepieciešamos kompromisus.
Treškārt, par pasākuma pievienoto vērtību. Neapšaubāmi, tie ir Latvijas kultūrā ļoti būtiskas nozares svētki, kopienas sanākšanas brīdis un kolektīvs panākumu vētīšanas pasākums. Allaž atradīsies fani un skeptiķi, žūrijas lēmuma pareizības apšaubītāji vai labāk zinātāji, pielīdēji un izdevīguma meklētāji. Tomēr lielākoties Lielās mūzikas balvas apmeklētāji ir nozarē iesaistītie profesionāļi, kuriem tajā notiekošais rūp pēc būtības. Arī sāp pēc būtības un kremt pēc būtības. Tādēļ arī akustiskās koncertzāles Rīgā ikgadējā piesaukšana - šogad no arhitekta Austra Mailīša, Valsts prezidenta un kultūras ministra mutes - ir kļuvusi par rituāla neatņemamu sastāvdaļu, tomēr tā ar katru gadu iegūst aizvien rutinētāku un tikpat formālu veidolu kā ceremonijas uzbūve. Pateicām, apspēlējām un ejam tālāk? Vai ir kādas vērtību robežzīmes, ar kurām piebremzēt rutīnas riteni, mākslīgi neatraujot mākslas procesus no procesiem valstī un sabiedrībā, un vai tādas ir iespējams izvietot nozarēs būtiskās ceremonijās, nepārvēršot tās par kumēdiņiem?