Signe Baumane: atspoguļoju to, ko esmu izpratusi par pasauli

Animācijas filmu režisores, mākslinieces un scenāristes Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" nedēļas nogalē notikušajā 49.starptautiskajā kinofestivālā Čehijas pilsētā Karlovi Varu ieguvusi divas balvas - Starptautiskās kinokritiķu asociācijas "FIPRESCI" balvu, kā arī Ekumēniskās žūrijas īpašo balvu.

Intervija ar animācijas filmu režisori Signi Baumani

Animācijas filmu režisore, māksliniece un scenāriste Signe Baumane jau gandrīz divdesmit gadu dzīvo un strādā Ņujorkā, bet Latvijā bija ieradusies, lai pastāstītu par savu pirmo pilnmetrāžas filmu Akmeņi manās kabatās. Ņiprā filma par depresiju, kā to raksturo pati autore, jau piedzīvojusi veiksmīgu pirmizrādi Karlovi Vari festivālā, bet Latvijas skatītājiem tiks prezentēta 21. augustā.

Akmeņi manās kabatās atspoguļo režisores dzimtas stāstu piecās sieviešu paaudzēs. Signe Baumane vienmēr veidojusi filmas par sev būtiskām, personīgām tēmām, par realitāti reflektējot ar ironiju un vieglu sarkasmu. Viņa neslēpj, ka ASV ir vieglāk runāt par neērtām tēmām un Latvijā būtu grūti saņemt drosmi veidot filmas, piemēram, par seksu.

Signe Baumane ir Amerikas Kinoakadēmijas locekle, kura līdzās 6000 biedriem katru gadu virza filmas prestižās Oskara balvas nominācijām.

– Vai jums radošā darbība ir arī savas pieredzes strukturēšana?

– Es netaisu filmas, lai kaut ko sevī sakārtotu vai labāk sevi izprastu. Drīzāk atspoguļoju to, ko esmu izpratusi par pasauli. Dīglis, no kura izaug filmas process, katrā ziņā ir doma par pasauli un vizuāli tēli. Es nejautāju, kādēļ šie tēli ienāk manās smadzenēs. Tikai pēc pāris gadiem spēju analizēt, kāpēc tieši šāds tēls radies. Bet, veidojot filmu, es vienkārši daru to, ko gribu darīt; to, kas mani iedvesmo un tobrīd šķiet svarīgs. Kā jau teicu savā lekcijā Nacionālajā kino centrā, manās filmās nav psihoanalīzes, es tās taisu, lai skatītājus izklaidētu, lai liktu cilvēkiem domāt, mazliet provocētu un sakratītu viņu ikdienas uztveri. Bieži vien cilvēki ieslīgst domu rutīnā un nespēj paskatīties uz būtiskām lietām no cita skatpunkta. Man šķiet, ka man ir šis savādākais skatpunkts – varbūt ne uz visām lietām, bet ir. Un es vēlos to piedāvāt skatītājiem.

Skatītāji man ir ļoti svarīgi. Daži mākslinieki saka, ka viņi taisa darbus tikai sev, bet vai tu kādreiz sēdi viens pats tumšā istabā un stāsti labus jokus pats sev? Taču nē! Tu tos stāsti, cerot panākt kādu reakciju. Arī es stāstu stāstus, lai panāktu skatītāju reakciju, lai izraisītu domu apmaiņu vai izvirdumus. Mani darbi tiek uzskatīti par provokatīviem. Manas filmas ir polarizējošas – parasti trešdaļai skatītāju ļoti patīk, bet divas trešdaļas nevar ciest. Vispār esmu maigs cilvēks – man gribas patikt visiem, un, ja kādam nepatīku, mana sirds sagumst. Vienmēr, uzsākot projektu, es domāju – šis jau gan patiks visiem, bet atkal notiek tas pats. (Smejas.)

– Esat teikusi, ka jūsu filmas nav arī Kinoakadēmijas gaumē. Vai tas būtu atklāto, provocējošo tēmu dēļ?

– Kinoakadēmija ir tikai vispārinājums, jo patiesībā to veido 6000 cilvēku, katrs ar savu gaumi. Lēmumi netiek pieņemti komitejā, tie veidojas no atsevišķu cilvēku balsojumiem. Bet palēnām es sāku redzēt arī Kinoakadēmijas iekšējo politiku. Protams, neesmu Holivudas kino veidotāja, var teikt, ka esmu neatkarīgo filmu režisore. Taču arī neatkarīgās filmas, kuras pēdējos gados esmu ļoti daudz redzējusi, tiek veidotas pēc vienota trafareta. Neatkarīgais kino liek domāt, ka tas būs stāsts, ko režisors ir gribējis pateikt; kas viņam bijis jāizstāsta. Bet daudzām neatkarīgajām filmām, kas tiek virzītas festivāliem un rādītas kinoteātros, vēlāk saņem prestižu organizāciju nominācijas un iegūst balvas, ir ļoti līdzīgs piegriezums. Tām ir vienota naratīvā arka, kas man principā krīt uz nerviem, jo balstās uz noteikumiem, kā jāraksta scenārijs. No mana skatpunkta raugoties, tas ir trafarets – galvenais varonis pārsvarā ir vīrietis un sieviete ir viņa draudzene vai māte. Arī sievietes režisores pārsvarā izvēlas vīrišķīgas tēmas. Ir dažas spēcīgas filmas par sievietēm, bet tās parasti neiegūst balvas. Izņemot, protams, Zils ir vissiltākā krāsa, kas bija ļoti polarizējoša un skandaloza filma vairāku iemeslu dēļ. Bet mana mīļākā filma pagājušogad bija Wadjda no Saūda Arābijas. Runājot par neparastām, neatkarīgām filmām, es uzskatīju, ka tā noteikti ir gada filma, bet Kinoakadēmijas kontekstā tā arī netika izcelta.

Akmeņi manās kabatās arī savā ziņā ir sieviešu filma. Kaut arī es ļoti negribētu dalīt pasauli vīriešos un sievietēs, vīriešiem tomēr ir bijusi iespēja un varēšana veidot filmas daudzus garus gadus, un viņi ar savu godkāri ir centušies tikt Holivudā. Vīrieši režisori ir apzinājušies: lai tiktu Holivudā, pelnītu lielu naudu un būtu atzīti, lieli režisori, viņiem ir jāspēlē pēc noteikumiem. Vispirms ir jāiemieso neatkarīgo filmu trafarets, un pēc tam varēsi taisīt filmas pēc Holivudas trafareta. Un patiesība ir tāda, ka sievietes kinoindustrijā ir marginālas. Nezinu, kā Latvijā, bet ASV viņas tiek atstumtas malā. Tādējādi sievietes pārsvarā veido dokumentālas filmas vai arī tādus darbus, kas nepakļaujas nekādiem noteikumiem, piemēram, Akmeņi manās kabatās, jo mums nav priekšstata par šiem noteikumiem. Protams, ir arī sievietes, kuras spēlē pēc noteikumiem...

Bet esmu margināla ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete, bet arī tāpēc, ka veidoju animācijas filmas. Tā ir dubultmarginalizācija. Nesen Ņujorkā apmeklēju biedrību Film Fatale, ko izveidojusi ļoti talantīga, jauna kinorežisore, lai pulcētu režisores sievietes. Aizgāju uz dažiem pasākumiem, domādama, ka saņemšu atbalstu no savām līdzgaitniecēm, bet šajā kompānijā jutos marginalizēta, jo esmu animatore. Jutu, ka man nav kontakta ar šiem cilvēkiem.

– Animācijas mākslā autoram ir iespēja radīt vizuālo pasauli, kas nepakļaujas realitātes nosacījumiem, tāpēc autora balss var būt ļoti spēcīga.

– Pilnībā piekrītu, tāpēc esmu neizpratnē, kāpēc animācija nav pats galvenais filmu žanrs. Varu par to raustīt plecus dienu un nakti – pleci nokritīs. Starp citu, animācija ir sākusies vēl pirms kinofilmām. Pirmās kustīgās bildes bija animācija, no kuras sākusies visa filmu veidošanas tehnika. Pirmsākumos tās bija kustīgas pornogrāfiskas bildītes – animācija pieaugušajiem. Un pēkšņi ap 20. gadsimta 20. gadiem, kad Volts Disnejs sāka veidot filmas, animācija kļuva par bērnu žanru. Un vēlāk no tā vairs nespēja izķepuroties. Es uzskatu par savu misiju mēģināt iestāstīt, ka animācija ir pelnījusi pieaugušo cilvēku uzmanību, ka animācijā var izstāstīt supersarežģītus stāstus un kompleksas idejas. Bet diemžēl tā ir kā balss tuksnesī. Kad cilvēkiem, kas nav no filmu industrijas, par savu jaunāko filmu stāstu – tā ir ņipra filma par depresiju, viņi parasti atbild: «Nu, jā, bērniem arī mēdz būt depresija.»

– Vai ASV šajā ziņā ir lielāka izpratne un radošās brīvības iespēja?

– Jā, filmu vidē varbūt, bet kopumā arī tur cilvēkiem trūkst izpratnes par animācijas žanra iespējām. Kāda mana draudzene, sapratusi, ka ar animāciju nevar pelnīt naudu, pievērsās animācijas klipu veidošanai mākslas galerijām. Nesaprotu, kāpēc, ieliekot nejēdzīgu kustību mākslas galerijā, uzreiz var pelnīt naudu, bet labi izstāstīts stāsts nespēj izsisties un nopelnīt. Ir vēl, protams, arī komercanimācija, kurā pelna baigo piķi. Bet es nepārstāvu ne mākslu, ne komerciju.

– Vai jums, ierodoties Ņujorkā, nebija kārdinājums finansiālu apsvērumu dēļ pieņemt mākslinieciskus kompromisus?

– Tas, ka mans vizuālais stils un domāšana neietilpst komercmākslas rāmī, vienlaikus ir veiksme un neveiksme. Man ir bijuši piedāvājumi. Piemēram, HBO mēģināja mani ievilkt savos projektos, un es, protams, būtu laimīga, bet galu galā viņi man nevarēja atrast vietu. Tas nozīmē, ka neesmu pietiekami komerciāla. Arī tā sauktā augstā māksla mani nevar ievietot savos rāmjos, tāpēc es palieku ārpus visa. Ir grūti pateikt, kā būtu, ja mans stils būtu vairāk komerciāls. Man nav bijusi tik laba iespēja, ka ceļos kristu un aicinātu – nāc strādāt uz reklāmu! It kā kārdinājums ir bijis, bet ne īsti reāls. Ja es visiem spēkiem mēģinātu, droši vien tiktu kaut kur iekšā, bet tā kā necenšos…

Man jau šķiet, katrs cilvēks izrok pats savu nišu. Kā Stīvs Džobss reiz teica: patērētāji nemaz nezina, ko viņi grib, tāpēc es to viņiem parādīšu. Arī par Akmeņi manās kabatās daudzi man teica, lai tikai nestāstu, ka filma ir par depresiju un sievietēm. Bet es neklausīju. Jā, filma ir par nopietnu tēmu, bet izstāstīta ņipri, ar vieglumu, ironiju un sarkasmu. Un, iespējams, skatītāji nezina, ka arī tā var izstāstīt šo stāstu. Ceru, ka šis ir gadījums, kad cilvēki vēl nemaz nezina, ka viņiem šī filma ir vajadzīga. Par to es, protams, varu tikai sapņot... Bet, ja nebūtu ilūziju, vispār nekas nenotiktu.

– Esat palikusi uzticīga sev.

– Es neteiktu, ka palikt uzticīgai sev ir mans dzīves galvenais mērķis. Es nepieņemu lēmumus, balstoties uz to, vai palikšu uzticīga sev. Lai gan reiz mēs ar vienu draugu spriedām, par cik lielu naudu varētu apēst sūdu čupu. Viņš teica, ka par miljonu dolāru apēstu. Es teicu, ka man nav tam cenas un nauda nav tik svarīga, jo man ir pašcieņa un pašvērtība. Piemēram, esmu pārliecināta, ka nekad propagandas kanālam FOX News neveidotu reklāmu, pat ja man maksātu miljons dolāru. Es droši zinu, ka viņu labā nestrādātu. Bet tas pats draugs sacīja, ka viņš gan pieņemtu piedāvājumu, jo, ja viņš to nedarīs, kāds cits izdarīs. Un tad es pavisam nesen domāju par to, cik grūts man bijis nesenais gads, kad strādāju pie filmas mārketinga. Tas bija tik smags gads, ka iekritu iekšējā depresijā. Es turpināju strādāt, bet manī plosījās ugunsgrēks. Bieži vien pat nevarēju paelpot no tā, cik plosoši un smagi man bija. Dažas dienas šķita, ka ir jau labāk, bet tad atkal atkritu atpakaļ. Ja kāds man teiktu – apēd šo sūdu čupu un tev šis gads tiks atdots atpakaļ vai nenotiks, es to izdarītu.

– Vai producēšanas posms, kad tiek vākta nauda filmai, nezinot, vai ideja īstenosies, nav tikpat grūts?

– Nē, tā nav. No sākuma es nezināju, kā cilvēki vāc naudu filmām, bet, kad sāku, lietas sāka notikt. Es pirms tam nebiju arī taisījusi pilnmetrāžas filmu, tikai īsfilmas. Jā, ir šaubas, mokas un neziņa, bet tas ir radošs process. Man ir jāpieņem lēmumi, un process pats virzās uz priekšu. Un man bija lieliska komanda! Kopīgi pusdienojot, mēs bieži vien tā smējāmies, ka ēdiens krita no mutes ārā.

Filmas pēcapstrāde un mārketings bija daudz smagāks process. Tu esi ieguldījis lielas pūles un naudu, cerot, ka filma kaut kādā veidā savienosies ar cilvēkiem. Bet, kad daži svarīgi cilvēki pateica, ka filma ir neskatāma, bija atteikumi festivālos, es sev teicu – man vienalga, ko saka filmu industrijas un festivālu cilvēki, jo trīs līdzšinējos seansos skatītājiem filma patika. Tie, kuriem nav priekšstata par to, kā filmai jāizskatās, savienojās ar šo stāstu. Ja arī viņiem bija kādi iebildumi, tie bija pārvarami. Tāpēc es sapratu, ka jāiet pa tiešo pie cilvēkiem, veidojot mārketingu. Man bija izjūta, ka man ir jānoliek eksāmens augstākajā matemātikā, bet es knapi pārzinu reizrēķinu. Mārketingu cilvēki studē piecus sešus gadus, noliek doktora grādu un vienalga pēc tam mēdz kļūdīties. Kā gan es šo jomu varētu pārzināt? Turklāt sociālie mediji mainās katru dienu. Filmas taisu intuitīvi, tieši nedomājot par filmu. Kamēr es domāju par kaut ko citu, process top. Bet, kad veido mārketingu, ir jāieliek viss savu domu spēks tajā, ko dari. Mana vājā vieta ir tā, ka es par daudz domāju. Es nevaru domāt ciešā fokusā, jo mana stiprā vieta ir intuīcija. Un pēkšņi man bija jāizmanto mana vājā vieta un jādara tas, ko es nemāku. Tas mani iegrūda tajā tumšajā telpā.

– Kādas ir izjūtas par darba rezultātu šobrīd? Vai varat atļauties filmu vērot vienkārši kā skatītāja?

– Savam kopproducentam teicu, ka neskatīšos filmu pirmizrādē, jo nezinu, vai nesabrukšu zem nervu spriedzes, kad darbu redzēs pirmā 1200 skatītāju grupa. Bet viņš teica, ka darīs visu iespējamo, lai pirmizrādē es filmu noskatītos, un man būs jāskatās arī Latvijas pirmizrāde. (Smejas.) Daudzi lielie filmu meistari uztaisa filmu un palaiž savā vaļā. Tā tu vari rīkoties, ja esi vienīgi režisors un producentu grupa rūpējas par pārējo. Bet, tā kā pati esmu producente, viss ir uz mana kakla. Ja tagad šo filmu atlaidīšu un ķeršos pie nākamā projekta, tā nevis aizlaidīsies kā kļavas sēkliņa vējā, bet nokritīs kā cementa bluķis. Jo kurš gan cits tai ķersies klāt, ja ne es.

– Vai ironija jūsu filmās ir arī skatītāju atbruņošanas un distancēšanās paņēmiens?

– Nevar teikt, ka es speciāli izdomāju, kā taisīšu filmas. Tā ir mana balss. Tu no savas balss nevari aiziet. Man grūti izskaidrot, kāpēc balss ir tieši šāda. To droši vien veido vairāki elementi – tas, ko esmu lasījusi bērnībā, mani iespaidi. Un ir grūti pateikt, kāpēc kaut kas ir iespaidojis, bet cits nav. Atceros, bērnībā lasīju lielos Viktora Igo un Emīla Zolā romānus. Bērnu grāmatas mani neinteresēja. Es jau tobrīd gribēju kļūt par rakstnieci, tāpēc rakstīju stāstus, kas bija lielo romānu garā, – gribējās izsaukt cilvēkos emocijas, līdzjūtību. Atceros, ka rakstīju stāstu, kurā pie milzīgas, vecas egles piespiežas veca sieviete un saka: «Ak, dzīve, dzīve, kāda tu esi...» Nu, tā traģiski romantiski. (Smejas.)

Bet, kad man bija 14 gadu, es uzrakstīju īsu stāstiņu no savas dzīves par to, kā iztīrīju pieliekamo kambari no visādiem krāmiem, un, kad mamma atgriezās no darba, viņa atlika visus krāmus atpakaļ. Tolaik mācījos pie Marijas Anmanes prozas kursos un šis stāsts tika nopublicēts Tukuma laikrakstā. Tagad man ir skaidrs, ka tā ir mana balss – ar ironiju un sarkasmu runāt par tēmām, kas mani interesē. Un tā ir daudz dabiskāka balss nekā visi raudājumi pie eglēm. Ko tad es vispār zinu par vecas sievietes dzīvi? Bet otrs stāstiņš bija uzrakstīts no mana skatpunkta. Un tas izmainīja manu dzīvi.

– Rakstītājas talants ir iemesls, kāpēc esat scenārija autore visām savām filmām, bet vai nav gribējies animēt kādu jums mīļu grāmatu?

– Es ļoti daudz lasu. Ja kāds man piedāvātu, es, iespējams, varētu uztaisīt animācijas filmu pēc grāmatas, taču man pašai ir pilns skapis ar savām idejām, un tas ir mans skatpunkts. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Horhe Luiss Borhess... Es pat nezinu, kā viņa stāstus varētu vizualizēt. Kad rakstu, ir izjūta, ka es zinu, kā vizualizēt manas domāšanas tēlus. Ja tu saki, ka esi animators, cilvēki bieži vien uzskata, ka esi kā aktieris, kurš gaida režisoru un scenāristu. Pirms mēneša es nolēmu, ka sevi pieteikšu kā animācijas filmu režisori, jo tas uzreiz visu noliek pie vietas. Animatori parasti ļoti pazemīgi saka, ka ir animatori. Arī lielais Bils Plimptons.

– Kā filozofijas izglītība ir ietekmējusi jūsu darbu pie filmām?

– Piemēram, manuprāt, Latvijā lielākais animators Vladimirs Leščovs, ar kuru Latvijai ir ļoti paveicies, sāk savu stāstu no mākslinieciskās puses. Viņa darbi ir lieliski, meistarīgi, esmu liela viņa filmu fane. Leščova filmas ir mākslas darbs – vienreizēja pasaule pati sevī. Bet mani sākumā interesē koncepts, stāsts, idejas, un vizuālā daļa ir pakārtota idejai. Manas filmas nāk nevis no zīmējuma, bet idejas. Un filozofijas izglītība man ir iemācījusi attīstīt un noformulēt idejas, izteikt savas domas. Nebaidīties no abstraktiem terminiem un paskatīties uz pasauli plašākā kontekstā, arī kritiski izvērtēt situācijas. Manas filmas Pupu mizas koncepts aizsākās no tā, ka masu saziņas līdzekļi ieborē, piemēram, priekšstatu, ka ir seksīgi, ja sievietei nav apakšbikšu. Bet, ja kritiski padomā, tad jau sievietei suliņas tek ārā, un sanāk, ka patiešām seksīgai sievietei vajadzētu pamperus nēsāt. Tāpat ar visiem pārējiem stereotipiem par seksu. Filma ir ironisks skatījums uz priekšstatiem, kas tiek ieborēti reklāmās vai masu saziņas līdzekļos par to, kādam ir jābūt seksam.

Es uzskatu, ka filozofijai un animācijai vajadzētu būt laulībā, jo gan filozofija, gan animācija strādā ar abstrakcijām. Animācijā tēls, zīmējums ir abstrakcija. Ja es nofilmētu jūs ar kameru, tā būtu reāla sieviete, zināma psiholoģiskā realitāte. Bet, ja apvilktu līniju ap jums un uzliktu uz papīra, jūs kļūtu par jaunas sievietes simbolu un vispārinājumu. Animācijas filmas ir grūti skatīties lielos daudzumos, jo, domājot par abstrakcijām, skatītājam ir jāpiepūlas vairāk, nekā skatoties aktierfilmas, kur dominē psiholoģiskā realitāte.

Vakar mēs beidzot pabeidzām strādāt pie Akmeņi manās kabatās Latvijas versijas. Manuprāt, atšķirība starp abām versijām ir liela. Daudzas lietas, kas bija jāskaidro angļu valodas skatītājam, Latvijas versijā izņēmām ārā, jo šeit visi zina, kas ir, piemēram, Kamčatka. Manuprāt, latviešu valoda ir melodiskāka un dzejiskāka nekā angļu valoda, ar daudzām īpatnībām.

– Vai tēlainā domāšana ir saistīta ar vietu, no kurienes nākat?

– Jā, protams. Manas lielākās ietekmes, pirmkārt, ir latviešu tautasdziesmas ar dzejiskām, noslēpumainām, mitoloģiskām metaforām. Otrkārt, Austrumeiropas – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Čehijas un Slovākijas – sirreālie plakāti. Spēles ar pazīstamo, apvienojot ar svešo un nepazīstamo, humoru. Protams, arī čehu lielākais animators Jans Švankmajers. Akmeņi manās kabatās ir ļoti latviska filma, jo es izmantoju daudz tēlainas metaforas, un parādās arī Latvijas vēsture un dzimtas sieviešu likteņi. Es kā Latvijas koks esmu tikusi iestādīta ASV un tur laistīta, jo esmu iemācījusies daudz jauna, ko Latvijā nevarēju saņemt. Esmu pieredzējusi atvērtību un atklātību. Man nav bail stāstīt par sevi, saviem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, nav bail raisīt provokācijas, jo tur tas ir normāli. Latvijā es droši vien baidītos, jo cilvēku viedoklis mani ietekmē. Ja cilvēki saraujas, redzot manas filmas, vai manai ģimenei, kas šeit dzīvo, nebūtu patīkami, es daudzas lietas nedarītu, piemēram, nekad netaisītu filmas par seksu Latvijā, jo tas būtu bīstami. Bet ASV tas tiek pieņemts un saprasts pareizā veidā.

Esmu diezgan unikāls gadījums, kurā Latvija saiet kopā ar ASV. Man gan ir žēl, ka Latvijas metaforiskā domāšana pamazām tiek nonivelēta, jo mēs izplūstam plašajā pasaulē. Lielā pasaule šeit ienāk un izmazgā daudzas lietas. Piemēram, bērni vairs nelasa latviešu grāmatas, kas bija kādreiz. Varbūt Latvijai nav naudas tās publicēt vai nav mākslinieku, kas tādā veidā domātu. Jaunā paaudze aug ar citādu pieredzi un grāmatām, un tas nav slikti. Esmu ļoti apmierināta ar šīm abām, it kā konfliktējošām domāšanas veida daļām, kas manī savienojas.

– Jums šķiet, ka, strādājot Latvijā, jūsu idejas tiktu apspiestas?

– Tā nevar teikt, jo man jau nebūtu, ar ko salīdzināt. Taču tās trīs filmas, kuras uztaisīju Latvijā, pirms aizbraucu uz ASV, šeit tika uzņemtas ar neticību – kā eksperiments, kaut kas svešs, nesaprotams un nebijis. Esmu Latvijā strādājusi ar cilvēkiem, kuri filmas pirmizrādē izrāda izbrīnu, ka tomēr kaut kas ir izdevies. (Smejas.) Kaut gan arī Ņujorkā mani draugi ir bijuši ļoti kritiski, piemēram, par manu jaunāko filmu, sakot, vai tiešām filmā vajadzēja ierunāt pašai savu balsi, vai vajadzēja filmu par depresiju. Mans labākais draugs animators teica – kurš gan gribēs skatīties filmu par piecām depresīvām sievietēm? Bet patiesībā filma ir ļoti cerīga. Tā vēsta par to, ka ir vismaz viens veids, kā nesabrukt zem smaguma. Varbūt šis veids neder visiem, bet tas ir galvenās varones – mans – ceļš. Galu galā filma varētu būt ņiprs dzejolis par ģimenes vēsturi un svētceļojumu uz saprāta saglabāšanu. Iespēju izkļūt no depresijas un ne tikai izdzīvot, bet kļūt arī laimīgam, darbīgam un ražīgam.

***

Signe BAUMANE

• Animācijas filmu režisore, māksliniece un scenāriste

• Dzimusi 1964. gada 7. augustā Aucē inženiera un skolotājas ģimenē, augusi Tukumā un Sahalīnas salā (PSRS Tālajos Austrumos)

• Absolvējusi Rīgas 2. vidusskolu, Maskavas universitātes Filozofijas fakultāti (1989), iegūstot bakalaura grādu filozofijā

• Strādājusi filmu studijā Dauka

• Dzīvojusi Maskavā, kur ilustrējusi grāmatas un izdevusi pašas sacerēto un ilustrēto Tīģeru grāmatu (1993)

• Kopš 1995. gada dzīvo Ņujorkā, strādājusi Bila Plimptona studijā

• Daudzas no viņas animācijas filmām – Love Story/Mīlas stāsts (1998), The Threatened One/Apdraudētais (1999), Natasha/Nataša (2000), Five Fucking Fables/Pieci kniebšanās stāsti (2002), Sieviete (2002, studijā Rija), Dentist/Zobārsts (2005), Teat Beat of Sex (2007), Veterinārārsts (2007, studija Rija), Birth/Dzemdības (2009), Akmeņi manās kabatās (2014) – iekļautas prestižu kinofestivālu programmās un saņēmušas godalgas

• Pasniegusi animāciju Ņujorkas Prata institūtā (2000–2002)

• Kopā ar Bilu Plimptonu un Patriku Smitu dibinājusi neatkarīgo animatoru apvienību Square Footage Films

• 2005. gadā kļuvusi par ASV Kinoakadēmijas biedri un kopš tā laika piedalās balsošanā par Oskara balvām

• Nupat prestižajā Karlovi Vari festivālā pirmizrādi piedzīvojusi viņas jaunākā filma Akmeņi manās kabatās

• Kā režisore strādājusi pie studijas Rija producētā pilnmetrāžas animācijas filmas projekta Zelta zirgs, kura pirmizrāde gaidāma augusta beigās