Andris Bērziņš: Man jāsaka šņabim paldies, jo - es izdzīvoju!

Tautā mīlētais teātra un kino aktieris Andris Bērziņš intervijā nra.lv sadaļā "Dzīvesstils" atklāj, cik daudzas reizes savā dzīvē ieskatījies nāvei acīs.

«Mana pirmā satikšanās ar ļoti nopietno būtni, ko sauc par nāvīti, notika jau dziļā bērnībā. Es to, protams, neatceros, jo biju maziņš - man bija pieci gadi. Man to vēlāk atstāstīja. Tas bija 1957. gadā, kad precējās mana tēva māsīca. Parasti jau mazus bērnus uz kāzām līdzi neņēma, bet, tā kā mana māte tolaik bija aizņemta ar mana jaunākā brāļa gaidīšanu, tēvs mani paņēma līdzi. Kāzas notika pie Ungura ezera, un fotografēties visi kāzinieki devās uz Ureles pilskalnu. Nākot no tā lejā, es esot skrējis visiem pa priekšu un «pilnā hodā» iemaucies… spaiņa lieluma lapseņu pūznī. Lapseņu pūznī! Varat iedomāties, kas notika?

Lapsenes mani tā sakodušas, ka es dažu minūšu laikā esot uzpampis pusotru reizi lielāks,» stāsta Andris Bērziņš. Viņa dzīvību izglāba tikai tas, ka bija kāzas -, ka bija sagādāts pietiekoši liels alkohola daudzums…

«Jo kāda «ātrā palīdzība» 1957. gadā?! Ja bērns izdzīvoja - labi, ja neizdzīvoja, tad neizdzīvoja… Mani esot aplējuši ar šņabi, ienesuši vēsā telpā, satinuši palagā, ko arī aplējuši ar šņabi un ik pa laikam gājuši skatīties, vai puika vēl dzīvs… Ziniet, šņabis ir baigā lieta - zināmās reizēs, pareizās devās un īstajos brīžos, kāds bija arī šis. Man jāsaka šņabim paldies, jo - es izdzīvoju!» uzsver aktieris.

Viņš arī atklāj, ka vairākas reizes slīcis, viņam atpakaļgaitā uzbraukusi virsū smagā automašīna «ZIL» ar smilšu kravu, salaužot kāju, viņš piedzīvojis kritienu no četru metru augstuma un "vēl es esmu "piedalījies" kādās četrās autoavārijās."

Pilnu interviju lasiet šeit.