«75 gadi ir ļoti skaists laiks, lai saprastu, vai dzīve ir vai nav velti nodzīvota,» atzīst latviešu animācijas vecmeistars Ansis Bērziņš. Šodien 75. dzimšanas dienu viņš atzīmēs savu vistuvāko cilvēku lokā.
Dzimšanas dienas svinību ciemiņu loks būs ļoti šaurs – dzīvesbiedre, leģendārā animācijas režisore Roze Stiebra, un dēlu – Matīsa (39) un Uģa (49) – ģimenes. Abi ar sievu jau divus gadus mīt ļoti mazā dzīvoklītī Ādažos, tāpēc ģimene nolēmusi, ka ērtāk būs sanākt kopā kādā publiskā vietā, un dzimšanas dienas ballīte notiks kafejnīcā. «Ir dīvaina izjūta, kad iedomājos, ka paša bērnam ir jau teju 50,» smaidot nosaka gaviļnieks un piebilst, ka, protams, liels prieks viņam esot par sešiem mazbērniem – četrām mazmeitām un mazdēliem dvīņupuikām. Režisors ar dzīvesbiedri nu jau esot iedzīvojušies Ādažos, kurp pārcēlušies pirms pāris gadiem, jo «diviem pensionāriem četristabu dzīvoklis Mežciemā kļuva pārāk dārgs. Īpaši neizjūtam to, ka esam prom no Rīgas, mūsdienās daudz ko atrisina elektroniskie sakari, vienīgi ir daudz limitētākas iespējas apmeklēt koncertus un izrādes.»
«Strādāju kā traks, lai Dievs man palīdz pabeigt visu iesākto,» saka Ansis Bērziņš un atklāj, ka šobrīd strādā pie dokumentālas filmas ar aktieru piedalīšanos par divām leģendārām personībām Latvijas vēsturē – Martu Rinku un Augustu Dombrovski, un viņu «abu saskarsmē un mīlestībā radītiem Ziemeļblāzmas bērnu svētkiem, kas tika iedibināti pirms 108 gadiem». Darbs pie filmas Mīlestības dārzs režisoram ir kā atgriešanās ļoti senā pagātnē – pēdējais darbs ar aktieriem viņam bija 1978. gadā, kad Telefilmā Rīga viņš veidoja leģendāro filmu Skumjš stāsts par Keriju.
Filmai Mīlestības dārzs ir jābūt gatavai jau līdz rudenim, turklāt tā pašam ir kā savdabīga atgriešanās bērnības vietās, jo viņš dzimis un audzis Vecmīlgrāvī, viņa tēvs desmit gadus bijis Ziemeļblāzmas kultūras pils direktors. Šobrīd Ansis Bērziņš aktīvi darbojas Vecmīlgrāvja attīstības biedrībā. «Baudu gan, taču nevis vecumdienas, bet darbu pie filmām. Man jau nekad darbs nav bijis atdalīts no dzīves,» nosaka Ansis Bērziņš un piebilst, ka mazliet piepalīdzot dēlam Uģim, kurš veido dokumentālu filmu par savu kādreizējo ķīmijas skolotāju, klases audzinātāju un pašreizējo arhibīskapu Jāni Vanagu.
Ar animāciju, kurai atdots vai viss radošais mūžs, visticamāk, jau «ir cauri, jo pēc filmas Balāde par Kurbadu, kas tapa 2002. gadā», nekas jauns nav tapis. Ilgu laiku nodarbojies ar organizatoriskiem, finanšu un administratīviem darbiem, lai noturētu studiju Dauka, kas jau arī beigusi savu radošo darbību. Toties šobrīd viņš atkal var priecāties par to, ka pēc divu gadu radošas dīkstāves viņa dzīvesbiedre Roze Stiebra sākusi darbu pie pilnmetrāžas animācijas filmas, kas top valsts simtgadei veltītā projektā. «Šad un tad es oponēju viņas idejām,» viņš smaidot atzīst. «Tā būs pilnmetrāžas animācijas filma par sauli un mums visiem, par folkloru un reizē riktīga piedzīvojumu filma.»
Par latviešu animācijas turpinājumu viņš ir priecīgs un arī nedaudz apbēdināts. «Esmu pārliecināts, ka latviešu bērniem un pieaugušajiem arī turpmāk būs savas animācijas filmas. Man ir izjūta, ka postmodernais nievājošais un visu pamatvērtību noliedzošais periods ir garām un atkal sākas tāds periods, kas akceptē mīlestību, gaismu, godīgas cilvēku attiecības, tādas vērtības, kas notur pasauli, nevis sagrauj.»