Vairāku kultūru saplūšana bagātina

© publicitātes foto

Ārste, psihoterapijas doktore Roza Džamaldajeva dzimusi Čečenijas-Ingušijas Autonomajā Republikā. Kopš 1999. gada viņa ir Latvijas pilsone. Latvijas pilsonība ir arī viņas pieciem bērniem. Roza uzsver, ka vienmēr ļoti lepojusies, ka ir čečeniete no ļoti senas čečenu dzimtas. Viņa nekad nejūtas sveša ārpus dzimtenes, un ja dzīve tā lēmusi, ka viņas mājas tagad ir Latvijā, tad viņa to uzņem kā savas mentalitātes sastāvdaļu.

„Latvija ir mana otrā dzimtene, un tā bagātina manu čečenu mentalitāti,” saka Roza. Viņa sevi sajūt kā Latvijas pilsoni, un vienmēr, esot ārzemēs, vēlas uz šejieni atgriezties. „Es lepojos ar šo valsti, man patīk skatīties uz Rīgu, kad lidmašīna nolaižas. Latvija patīk arī maniem bērniem, un šis sajūtas nepāriet, ja kāds saka, ka esmu nepareizi kādu garumzīmi uzlikusi vai neprecīzi latviski izteikusies. Kad pret tevi labi izturas, tas paliek atmiņā uz mūžu. Kad tevi atbalsta, stimulē mācīties valodu un palīdz, tev gribas runāt šajā valodā un allaž ir patīkami censties. Labais vienmēr vairo labo.”

Roza uzskata, ka divu vai vairāku kultūru saplūšana bagātina. Latviešu kultūra var kļūt tikai bagātāka, mijiedarbojoties ar citu šeit dzīvojošo tautu kultūrām. Tomēr papildināt un bagātināt citam citu mums vēl jāmācās. „Viss, kas attiecas uz nacionālo, reliģisko piederību ir ļoti dziļš psihes un apziņas slānis. Tas ir ļoti jūtīgs, un pret to jāizturas ar cieņu. Mums jāciena citam citu un jāsaprot. Ir svarīgi zināt, kas ir svarīgi konkrētajam cilvēkam, kāda ir viņa vēsture un kādi dzīves ceļu viņu atveduši uz Latviju. Galu galā mēs visi esam cilvēki, un visi dzīvojam uz vienas Zemes.” Roza arī neslēpj, ka pirmos divus gadus pēc ierašanās Latvijā viņa tikai centās ieskatīties Latvijas cilvēkos, saprast un pieņemt viņus, tāpat kā latviešu mentalitāti un tradīcijas. Tagad viņa stāsta, cik ļoti mīl latviešu mūziku, un cik spēcīgi no visas sirds lepojas ar mūsu izcilajiem operdziedātājiem, pianistiem un koru tradīcijām. Mūzikas mīlestība dziļi iesakņojusies arī Rozas ģimenē. Visi viņas bērni apmeklē mūzikas skolu, zina latviešu tradīcijas un ciena tās. „Ja cilvēks neciena to valsti un vietu, kurā viņš dzīvo, viņš neciena pats sevi. Es, Latvijā dzīvojot, varu teikt, ka man nepatīk tas vai šis. Taču atrodoties citās zemēs es vienmēr teikšu – Latvija ir labākā valsts pasaulē.

Kad mātei Terēzei jautāja – vai jūs iesiet uz mītiņu pret karu, viņa teica – nē, neiešu. Ja jūs nosauksiet savu mītiņu „Par mieru”, tad iešu. Ir ļoti svarīgi būt „par”. Par savu nacionālo identitāti, par valsti, kura tevi pieņēmusi un kļuvusi par tavām mājām, par kaut kā uzcelšanu, nevis ārdīšanu. Man ir no manas dzimtas, ģimenes un tautas nākusi stabila pamatvērtību bāze, un tas ļauj man raudzīties uz pasauli ar atvērtām acīm.”

Dakterei Rozai Džamaldajevai ir ķirurga diploms, bet psihoterapiju viņa apguva doktorantūrā Vīnē. Kā osteorefleksoterapeite viņa ir apkopojusi īpašas metodes, kas palīdz cilvēkiem mugurkaula disku trūču gadījumos. Savas zināšanas un prasmes viņa liek lietā Latvijā.

Kultūra

Valdība otrdien konceptuāli atbalstīja Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojuma reformas sākšanu, aģentūru LETA informēja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) pārstāve Lana Kazlauskiene.

Svarīgākais