17.marta jubilāre: leģendārā latviešu animācijas režisore Roze Stiebra

«Kas tur daudz ko svinēt! Dies’ pasarg’ to svinēšanu! Kad tas brīdis ir klāt, parasti kaut ko izdomāju, bet citreiz arī ne,» smejot saka šīsdienas gaviļniece, leģendārā latviešu animācijas režisore Roze Stiebra (74). Šobrīd viņas domas gandrīz pilnībā aizņem jaunā pilnmetrāžas animācijas filma Saule brauca debesīs, kas iekļauta programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.

Jaunajai pilnmetrāžas animācijas filmai jābūt gatavai līdz Latvijas valsts simtgades svinībām 2018. gadā, un režisore Roze Stiebra atzīst, ka atlikušajā laikā ir ļoti naski jāstrādā, lai tas izdotos. «Es domāju, ka mums labi sokas, varētu jau žēloties, bet es to nedarīšu. Man ir ļoti laba komanda, ārkārtīgi talantīgi cilvēki – filmas māksliniece ir Ilze Vītoliņa, bet Juris Kaukulis raksta mūziku, to izpildīs Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestris. Man ļoti patika, kā viņi bija apdarinājuši folkloru diskā Kālabad, un, manuprāt, viņi ir ļoti piemēroti šīs filmas idejai. Tomēr darbs ir sarežģīts un pašā sākumā, tāpēc šobrīd nevaram pateikt, vai būs labi vai slikti, bet – process notiek.»

Filmas scenārija autore ir Roze Stiebra, tā pamatā ir latviešu tautasdziesmas, kuras režisore uzskata par «vissmalkāko un dziļāko, kas latviešiem ir. Filmas sižets ir pietiekami dramatisks, jo galvenais varonis ir Gaisma, un var teikt, ka tā simbolizē arī Latviju garīgi, ne sociālā vai ģeogrāfiskā plāksnē. Tā ir valsts, kas dzīvo katra cilvēka sirdī. Tā arī šis sižets veidojas – sākot ar «Neguli, saulīte!/Ābeļu dārzā» un beidzot ar «Saule brauca debesīs/Ar zeltainu kumeliņu/Pērkonītis tricināja/Visu dieva pasaulīti» – vai var vēl dziļāk un vienkāršāk izteikt esamības jēgu, arī Latvijas jēgu?» Roze Stiebra atzīst, ka impulsu sākt strādāt pie topošās filmas idejas pastarpināti sniedzis komponists Zigmars Liepiņš, kurš, stājoties Operas vadītāja amatā, kādā intervijā atgādinājis, ka «pagrimuma laikmetā katram kaut kas ir jādara». «Man dziļi iegūlās šie vārdi, ko es it kā zināju, bet kaut kā bijusi piemirsusi. Domāju – kāpēc es neko nedaru? Mēs šobrīd dzīvojam diezgan seklā laikmetā, pat ļoti seklā, ļoti egoistiskā, nenovīdīgā, kampienu laikmetā. Nožēlojami, bet šis ir ņemšanas laikmets. Un mēs tādi esam – sīki cilvēki ar sīkiem mērķiem, un saulīte tikmēr guļ. Uzskatu, ka pagrimuši mēs jūtamies tad, kad neko nedarām, bet, līdzko sākam darīt, tā pagrimuma sajūta no mums atkāpjas. Un šo darbu pie šīs filmas es izjūtu kā pienākumu, aicinājumu un uzdevumu.».