Aktieris Imants Skrastiņš. Ja sirds neasiņo, nav vērts kāpt uz skatuves

«Esam vienojušies – atnāks tikai paši tuvākie, un apēdīsim kūku, nekādus viltotos zaķus vai cepešus!» savas 75. dzimšanas dienas svinības 12. aprīlī kodolīgi raksturo leģendārais aktieris Imants Skrastiņš. Jau 25 gadus viņš uz skatuves vairs nekāpj, bet joprojām daudzi viņu dēvē gan par kamolā tinēju, gan par spēlmani.

Abi apzīmējumi viņam pielipuši no skatuves – viens saistīts ar viņa izpildīto Raimonda Paula savulaik fenomenāli populāro dziesmu Kamolā tinēja (1980), otrs – ar režisora Pētera Pētersona veidoto leģendāro izrādi Spēlē, Spēlmani! (1972), kurā Imants Skrastiņš atveidoja Dzejnieku. «Principā skaitlis 75 ir skaists, bet tam, kas šo gadu skaitu jau ir sasniedzis, tas ir smeldzīgi grūts. Domas iet vairāk uz priekšu, bet tam visam klāt ir pat ļoti melnā humora piegarša...»

«Man nepatīk svinēt. Man nepatīk ņemt, es labāk dodu citiem,» saka aktieris Imants Skratiņš un atceras, ka savu 50. jubileju atzīmējis teātrī. Ar režisoru Ādolfu Šapiro sarunājis, ka viņam tajā vakarā nebūs izrādes. Jaunatnes teātrī kolēģi spēlējuši Skroderdienas Silmačos, Imants nopircis milzīgu alus mucu, sieru, pīrāgus un Jāņu skatā iznācis un apsveicis visu kolektīvu savā dzimšanas dienā.

Tomēr viņam jau gadiem ir kāda tradīcija, bez kā paša dzimšanas dienā neiztikt – viņš obligāti brauc uz kapiem pie saviem vecākiem. «Mūsu ģimenē ir sāpīga traģēdija –1967. gadā mana tēva vārdadienā – Oskaros – 48 gadu vecumā māti nosita ar elektrisko strāvu. Pēc viņas bērēm es pusgadu katru dienu gāju uz kapiem. Tad reiz, vēlā rudenī, uz kapiņa bija sakrituši zari, es tos ņēmu nost, un pēkšņi man uz rokas uzlaidās putniņš. Man palika tik bail, ka es skriešus izskrēju ārā no kapiem. Pats sev iztulkoju, ka mammīte nevēlas, lai es katru dienu ietu uz kapiem. Tagad eju īpašās dienās.»

– Uz savu dzimto Skulti arī kādreiz aizbraucat?

– Sen neesmu bijis. Esmu dzimis Lieldienu sestdienā pussešos no rīta Limbažu apriņķa Skultes pagasta Muižniekos Aģes upes krastā. Tajā naktī esot bijis piesalis, paps ar plikām kājām skrējis līdz centram kādu pusotru kilometru, lai pasauktu vecmāti.

Kad krievs nāca iekšā, lai neaizvestu mūs prom uz Sibīriju, vecaistēvs atstāja divstāvu māju pagastam, krievi tajā ierīkoja putnu fermu, bet mēs pārcēlāmies uz dzīvi citviet. Kad Latvija atguva neatkarību, mums to zemi nevajadzēja, jo brālim Lejasciemā vēl krievu laikos bija iegādāts un ierīkots kārtīgs rančo. Es gribēju emocionālu sasaisti ar savu dzimto vietu, palūdzu tikai pāris hektārus zemes, bet tos tāpat iedeva citā vietā.

– Jūs tomēr sevi saucat gan par skultieti, gan par taurupieti.

– No senčiem neviena Taurupē nav, visi ir Vidzemē. Mamma bija mājsaimniece, tēvs strādāja uz dzelzceļa, bet mēs daudz pārcēlāmies – no Skultes uz Lilasti, no turienes pēc kara uz Baltezeru, kur mans tēvs bija stacijas priekšnieks. Kad 1951. gadā atvēra dzelzceļa līniju Rīga–Taurupe, viņu pasauca priekšnieki un pateica, ka viņam jābrauc uz Taurupi pieņemt staciju. No 1951. gada esmu taurupietis, un abas vietas man ir ļoti mīļas.

Par ko man dzīvē ir gandarījums? Par to, ka neesmu bijis nepatiess pret savu sirdsapziņu. Esmu ļoti mīlējis cilvēkus, esmu bijis ļoti spītīgs un ietiepīgs, kā jau Auns pēc horoskopa. Pat tad, kad Teātra fakultātē visiem lika stāties komjaunatnē, bija trīs, kas – es, Velga Vīlipa un Jānis Prauliņš, arī skultietis – pateicām, ka nestāsimies.

– Zinājāt iespējamās sekas?

– Mums skaidri un gaiši pateica, lai nedomājot, ka kāds teātris mūs ņems štatā, ka netiksim uz ārzemēm, ka arī skatuves mākslinieka nosaukumus mums nekad nedos, bet mēs trīs vienalga nestājāmies. Un tomēr dzīvē viss izveidojās citādāk – es biju gan koncertos ārzemēs, gan savā laikā saņēmu Tautas mākslinieka nosaukumu, kas man ir vienā rangā ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko arī esmu saņēmis.

– Esat vecākiem vaicājis, kā viņi uzdrošinājās laist jūs pasaulē? Esat dzimis 1941. gadā, bet iecerēts laikā, kad Latvija tika okupēta. Eiropā bija sācies karš, tādā laikā cilvēki ir piesardzīgi.

– Par to nekad neesmu runājis ar vecākiem. Jau no 8. klases es atnācu mācīties uz Rīgas 1. vidusskolu, pēc tam studijas Teātra fakultātē... Man bija tikai 26 gadi, kad mamma aizgāja bojā 48 gadu vecumā. Mēs nedabūjām izrunāties.

– Ar tēti dabūjāt izrunāties?

– Paps bija stacijas priekšnieks, viņam bija daudz darba, viņš bija jautrs, izpalīdzīgs un jebkurā kompānijā bija tās dvēsele, pašmācības ceļā bija iemācījies spēlēt vijoli un akordeonu, bet... Tēvs nodzīvoja ilgu mūžu. Manai audzināšanai lielāko vērību pievērsa mamma, sirsnību pret citiem cilvēkiem un piedošanu esmu saņēmis no mātes.

– Jūs jau agri esat zinājis, ka kļūsiet par aktieri. No kurienes tāda pārliecība?

– No pirmās klases zināju, ka būšu aktieris, tāda pārliecība manī bija burtiski iestādīta, iespējams, kāds mani pa miegam bija pārliecinājis (smejas). Gadā, kad mēs stājāmies Teātra fakultātē, bija ļoti liels konkurss, teju 1000 jauniešu uz 20 vietām, bet es biju absolūti pārliecināts, ka es tikšu, pat nebiju uztraucies. Visi gāja trīs kārtas meistarības eksāmenos, bet man jau pēc 2. kārtas bija skaidrs, ka tikšu uzņemts Teātra fakultātē.

– Tas dod pašpārliecinātību?

– Nē, man tas šķita pats par sevi saprotams. Tāpat kā man pašsaprotama lieta ir tas, ka šobrīd es ne uz vienu teātri vairs neeju.

– Sen jau?

– Sen jau. Jo mans uzskats ir tāds – uz skatuves aktieris var kāpt tikai tādā gadījumā, ja viņam acis mirdz, bet ne tad, kad viņam acis paliek blāvas... Cepuri nost Jāņa Kubiļa priekšā, kurš no teātra aizgāja prom īstajā brīdī, es to augsti vērtēju.

Iespējams, ka es varēju mazliet ilgāk būt uz skatuves... Tomēr mani nesāpina, ka neesmu vairs iekšā teātra vidē. Pats brīnos – kā tas var būt, ka es, kurš no pirmās klases bija pārliecināts, ka būs aktieris, un darīja visu, lai par to kļūtu, kādreiz būšu vienaldzīgs pret teātri. Leģendārais aktieris Eduards Pāvuls bija man ļoti tuvs draugs. Viņš jau bija aizgājis no teātra, bet es vēl tajā biju, viņu aicināja atpakaļ, bet viņš negāja. Teicu: «Eidi, nu ko tu, nu beidz taču stīvēties...», bet viņš man: «Imi, mani ar plinti nedabūs uz skatuves. Es negribu, man riebjas, man vairs nepatīk, neko jaunu nevaru pateikt un parādīt.» Toreiz domāju, ka Eidis muld, ka iekšēji noteikti grib, bet netiek pāri aizvainojumam, tagad zinu, ka tā var būt.

– Kad 1992. likvidēja Jaunatnes teātri, jums bija tikai 50 gadu...

– Es, Anda Zaice un Arnis Līcītis spēlējām pēdējo izrādi teātrī Jubilejas gads. Pēc tam organizēja jaunu trupu, mani arī aicināja, viņi gribēja iestudēt Matīsu, kausa bajāru. Aizgāju uz mēģinājumu, sapratu, ka tas nav priekš manis.

– Tomēr jums tolaik bija tāds vecums, kad zināšanas, prasmes un pieredze profesijā ir tādā līmenī, ka tik spēlēt un spēlēt. Tiesa – turpinājāt strādāt radio.

– Radio un teātris ir tik ļoti tuvu viens otram. Tas aktieris, kurš, uz skatuves esot, var apšmaukt skatītāju zālē, tas nevarēs apšmaukt radio, jo tur jābūt ļoti patiesam. Pirms kāda laika bija cikls par tiem aktieriem, kuri ir visvairāk strādājuši radio iestudējumos. Es esmu topā. Zini, kas aktierim teātrī ir vissvarīgākais brīdis? Kad pie ziņojuma dēļa izliek jaunā iestudējuma lomu sastāvu, aktieriem ir svarīgi, kāda loma iedota, vai vispār iedota. Man bija periods, kad cerēju, ka nebūšu šādos sarakstos, ka nebūšu aizņemts jaunajā izrādē.

– 50 gados jau bijāt noguris?

– Nesen lasīju, kā aktieris Dainis Grūbe izteicies par aktieru pārslodzi. Kad valsts atguva neatkarību, es domāju, ka nu beidzot es varēšu strādāt tik, cik es gribu, un arī saņemt tik, cik es gribu. Padomju laikā es strādāju pāri saviem spēkiem un kā Tautas mākslinieks saņēmu apmēram 400 rubļu, un bija cerības saņemt personālo, tātad – paaugstinātu, pensiju. Paskaties uz cilvēciņiem šodien – skrien no vienas vietas un nākamo, lai halturētu. Es nemāku halturēt. Ja no skatuves nenonāku slapjš no sviedriem, sevi sadedzinājis, tad nav vērts kāpt uz skatuves.

– Kad pēc studijām 1963. gadā gājāt strādāt uz Jaunatnes teātri, Šapiro ēra Latvijā vēl nebija sākusies, viņš te sāka strādāt tikai 1964. gadā. Kāpēc nepalikāt Drāmas teātrī, kur bijāt štatā?

– Mans mīļākais pedagogs Alfrēds AmtmanisBriedītis teātrī mani paņēma no 2. kursa, bet, tuvojoties izlaidumam, pasniedzēja Vera Baļuna gribēja mani sūtīt uz Liepāju, jo viņai nepatika Briedīša mīļie studenti. Aizgāju pie Jaunatnes teātra direktora Staņislava Gudzuka, viņš man ieteica aprunāties ar Imantu Krenbergu, kurš Jaunatnes teātrī iestudēja jaunu izrādi, un, ja man būtu loma, tad Gudzuks mani ņemtu Jaunatnes teātrī.

Kauns bija milzīgs, ka jālūdzas. Es tiešām negribēju braukt uz Liepāju, jo tolaik tur teātris nebija ne simtā daļa no tā, kāds tas ir šobrīd. Jaunatnes teātris atplauka, kad atnāca Šapiro, jo viņš tomēr ir cilvēks, kurš rok ļoti dziļi, ar dziļiem zemtekstiem. Lai tos atklātu, aktierim arī jārokas sevī un ļoti dziļi. Un katra viņa izrāde bija īpaša!

Atgriežoties pie manas būšanas teātrī – to nedaudz salauza fakts, ka tiku ievēlēts Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Uzskatīju, ka pārraugošās institūcijas pārstāvis nedrīkst strādāt radio, lai gan pēc likuma es varēju turpināt to darīt. Un tā arī pavisam satrūka manas saites ar teātri.

– Tomēr bija vēl seriāls Saldā indes garša.

– Tas vēl bija brīdis, kad es jutu, ka ar savu darbu varu kādu iepriecināt, bet citādi... Nesen televīzijā rādīja izrādi Saules bērni. Skatījos uz Juri Žagaru, domāju – ja tā var spēlēt, tad ir vērts kāpt uz skatuves, bet daudz ir tādu, kurus skatoties, man ir kauns.

– Uzskatāt sevi par laimes lutekli? Galu galā tāds esat bijis jau kopš dzimšanas..

– Kad es piedzimu, es biju galīgi zils, man bija ap kaklu aptinusies nabassaite, un labi, ka vecmāte mani izglāba. Es nevaru par likteni sūroties. Man daudz kas dzīvē dots. Arī satikšanās ar Raimondu Paulu, viņam visu mūžu būšu pateicīgs. Režisore Lūcija Baumane taisīja dzejas vakarus, un tad, kad reabilitēja Frici Bārdu, mēs sarīkojām Bārdas dzejas vakaru, Pauls uzrakstīja dažas dziesmas. Un tad kādā dienā Raimonds man zvana un prasa, vai nebūtu ar mieru ieklepot vienu dziesmu. Klepošana beidzās ar to, ka viņš man sarakstīja daudzas dziesma gan ar Friča Bārdas, gan ar Jāņa Petera, gan ar Imanta Ziedoņa, gan ar Leona Brieža dzeju. Kopā ar Raimondu bijuši daudzi koncerti, esam uzstājušies Ņujorkā, Karnegī zālē, arī Apvienoto Nāciju Organizācijā. Tā nabassaite... Laikam jau tajā brīdī kāds lielāks spēks lēma man dzīvot. Un es ticu šādam spēkam, tieši tāpēc es neiestājos nekādās partijās. Es uzskatu, ka manas dzīves lielākā dāvana ir mana Rita [dziedātāja Rita Trence].

– Ilgi viņu meklējāt?

– Biju gan diezgan liels šloderis (sirsnīgi smejas). Bija laiks, kad es sešus gadus diendienā dzēru alkoholu, pēdējos trīs mēnešus es trīs pusstopus pa dienu dzēru. Un vēl spēlēju izrādes.

– Kā tas iespējams?

– Šķiet, ka tas ir drausmīgi daudz, bet parēķini – bez polša vakarā es gulēt negāju, ap pussešiem no rīta izdzēru apmēram 100 gramu, un tā pēc katras pusotras stundas. Kad radiofonā ieraksta laikā man sāka drebēt rokas tā, ka lapas skanēja, un šī skaņa jau bija nodēvēta par zemestrīci, tad režisori taisīja pauzi, lai varu aiziet lejā uz kafejnīcu iedzert 50 vai 100 gramu šņabja, lai roku drebeklis pāriet.

Teātra kolektīvs bija noorganizējis, ka pēc izrādes Spēlē, Spēlmani! mani aizveda uz Stradiņa slimnīcu pārbaudīt kuņģi, jo es jau biju pārliecināts, ka es varu atmest alkohola dzeršanu, bet slikti man ir no kaut kādas kuņģa kaites. Dakteris apskatīja un pateica, ka ar kuņģi man viss kārtībā, ka jāmeklē narkologs... Tad nokļuvu tā sauktajā lordu palātā muļķu mājā Sarkandaugavā, kurā ārstējās lielākoties kuģu kapteiņi, ārsti, arī mākslinieki, nu tāda izmeklēta sabiedrība. Ārstēšanās kurss ilga 45 dienas. Kad tas gāja uz beigām, mani atveda uz izrādi, pēc izrādes mašīna gaidīja mani, lai vestu atpakaļ, un tas gan bija sāpīgi. Nu jau ir pagājuši 39 gadi, kopš es vairs nelietoju alkoholu. Man bija tikai 36 gadi, kad es izārstējos. Man tas bija smags periods – atmest alkoholu ir ļoti smagi. Lai vai kāds Šapiro bija kā cilvēks, jo viņam bija smags raksturs, bet viņš speciāli gaidīja, kad es izveseļošos, un tikai tad iestudēja nākamo izrādi.

– Līdz 36 gadiem bijāt izdzēris mūža normu?

– Vēl vairāk par normu. Redz, kas par numuru... Bija tāds laiks, kad sasitāmies kopā ar Edgaru Liepiņu, braucām ar koncertiem – pusi no koncerta uzstājos es, otru pusi – viņš. Slodze bija nenormāla. Tolaik dzēru ne tikai alkoholu, dienas laikā izdzēru kādus trīs litrus kafijas, turklāt – šķīstošās, un izpīpēju divas ar pusi vai trīs paciņas cigaretes. Tā bija vienīgā degviela. Kopš tā laika es arī kafiju nedzeru.

Un tad es satiku Ritiņu. Esmu no Skultes, turpat blakus ir Zvejniekciems, un es sevi uzskatu arī par zvejnieku. Saku, ka Ritiņa ir mana zelta zivtiņa, ko esmu nozvejojis. Kad mēs saskatījāmies, es faktiski biju brīvs cilvēks, kopā esam 30 gadu. Tas ir nopietni. Esmu pārliecināts, ka... Ja godīgi jāsaka – tad man sev visā mūžā ir bijis tikai viens tāds pārmetums, ko es dziļi pārdzīvoju. Taurupē siena laikā man mammīte vēl bija dzīva, bija daudz siena jāsavāc, bet virsū nāca lietus, un es braucu ar zirga grābekli, bet mamma mani komandēja, līdz es vienā brīdī viņai rupji uzbrēcu. To es visu mūžu nevaru aizmirst. Bet citādi es uzskatu, ka es citiem cilvēkiem neesmu neko sliktu darījis. Un Dieviņš man atsūtīja Ritu – labu cilvēku, jo es esmu tāds, kas mācēs ar labo cilvēku apieties un uzturēt.

Visskumjākais ir tas, ka lielai daļai latviešu ir liela vilšanās mūsu jaunajā valstī.

– Jums arī?

– Šausmīga vilšanās. Pie varas ir tikuši lielākoties tūdaliņi, es pat nevaru atrast maigāku vārdu. Cilvēki nejēdz, ko viņi dara, ko runā, bet vistrakākais – šausmīga mantrausība. Un vēl – ja pašam ir, tad dalies, bet lielākā daļa to nedara. Patiešām esmu ļoti vīlies, lai gan cerība un ticība man vēl pastāv.

– Memuārus nerakstāt?

– Nē, es pats par sevi noteikti nerakstīšu. Kādu brīdi biju iesācis katru vakaru ierakstīt dienas krikumus, kas man iekrituši atmiņā. Daudzi ir gribējuši rakstīt par mani grāmatu, bet es visiem atsaku. Vienīgais, kam es atļautu uzrakstīt grāmatu par sevi, ir mans brālis Guntis. Nepietiek jau ar to, ka labi raksta, vajag zināt cilvēku, bet neviens par mani nezina labāk kā brālis – viņš ir mans labākais draugs. Ar viņu vienmēr esam kopā – vai piemiņas diena ir mūsu vecākiem, vai svētki mums pašiem vai valstij. Man ir vēl viens īsts, īsts draugs.

Ar atmiņām jau ir dīvaini... Cik daudzi vairs atceras leģendāros aktierus – Antru Liedskalniņu, Uldi Pūcīti, Hariju Liepiņu, Gunāru Cilinski... Ja mēs kopā ar Ēriku Hānbergu nebūtu uzņēmušies rūpi par Edgara Liepiņa piemiņu, iespējams, viņš arī jau būtu aizmirstībā. Pagājušajā gadā izsitām cauri Edgara Liepiņa ielu Skultē.

– Ko jums novēlēt?

– Novēli, lai man personiski nebūtu sliktāk, nekā man ir, un lai mēs, letiņi, izstieptu muguriņas taisnas un lepni paceltu galvu.