20.jūlija jubilāre: rakstniece Monika Zīle
«Tā jau nav apaļa jubileja, drīzāk kantaina,» tā par savu 75. dzimšanas dienu smej šīsdienas gaviļniece rakstniece Monika Zīle.
Lielisku dāvanu viņa sarūpējusi sev pati - vienā grāmatā klajā nāk divi viņas romāni, bet īpašas balles nebūs, tikai pasēdēšana kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem - meitu Baibu un znotu Valdi, kuri uz Latviju atbraukuši atvaļinājumā.
Pēdējo reizi plašas svinības savā dzimšanas dienā Monika Zīle rīkojusi, kad apritējuši 50 gadi, bet ar to likts punkts šādām izdarībām. «Šodien paēdīsim bišķi smalkākas pusdienas, bet tas arī viss,» nosaka Monika Zīle. «Ikvienam draugam vai paziņam, kas vēlas pārliecināties, ka šo gada skaitli sagaidu pie pilna prāta (smejas), varu sakarīgi atbildēt, var mani sveikt, bet urravošanas vai dzīres nenotiks. Ja kāds redz iemeslu par godu manai dzimšanas dienai pacelt glāzi šampanieša, es labprāt pieskandināšu savējo. Turklāt vasara ir tik īsa, katram ir savi plāni, negribu tos izjaukt, aicinot viņus paskatīties uz mani, satikties varam citās vietās un kombinācijās.»
Rakstnieces vienīgā meita un znots dzīvo ārzemēs, meita strādā Eiropas Centrālajā bankā Frankfurtē, znots strādā Eiropas institūcijā Luksemburgā. «Es nesaprotu, ja man kāds vaicā, vai man vienai nav vientuļi. Man nekad mūžā nav bijis vientuļi vai garlaicīgi pašai ar sevi, turklāt kā vispār var būt garlaicīgi mūsdienās, kad ir tik plašas iespējas, arī sakaros. Paldies Dievam, es vēl pati braucu ar automašīnu, tāpēc es nesaprotu cilvēkus, kuri saka, ka viņiem ir garlaicīgi,» uzskata Monika Zīle. Savukārt vēlmi visu laiku turēt sev blakus bērnus viņa apzīmē ar vārdu «šausmīgi». «To gan es uzskatu par noziegumu,» strikti nosaka rakstniece. Esot jau, protams, labi, ja visu dzīvi var nodzīvot kopā ar vienu cilvēku, bet nekad nedrīkst pieprasīt, lai bērni visu laiku ir blakus, jo viņiem ir sava dzīve, sava nākotne, savi plāni.
Tieši šajās dienās klajā nāk jauna Monikas Zīles grāmata Pieskarties debesīm, tajā iekļauti divi romāni, kas, iespējams, daļai lasītāju ir jau pazīstami, bet, tā kā abi, jo īpaši viens no tiem, ir pārstrādāti, visticamāk, lasītāji «tos pat neatpazīs». «Tas taču ir visbūtiskākais - manos gados būt vajadzīgam savā profesijā. Zināmā mērā tā ir izredzētība, par kuru jābūt pateicīgam,» uzskata rakstniece. «Man jāsaka paldies saviem vecākiem, no kuriem mantotie gēni man palīdzējuši saglabāt skaidru prātu, un cerams, tas vēl būs kādu laiciņu. Es jau būtībā esmu pārsniegusi cilvēka vidējo dzīves ilgumu. Vakarā saplānoju darbus nākamajai dienai, bet skaidri zinu, ka man vairs nav tie apgriezieni, kas kādreiz. Plānoju tā kā jaunībā, bet izpildes process ir atbilstoši manam vecumam. Es arī vairs nerunāju par iecerēm, tāpēc arī nevaru pateikt, kad iznāks mana nākamā grāmata. Es nekoķetēju sakot: «Ja es nodzīvošu līdz tam.» Ieceru man ir daudz, bet kas zina, vai tās nonāks līdz galam. Tāpēc pati sev es varu vēlēt tikai to, lai varu kustēties uz savām kājām un rītos pamosties pie pilna prāta. Esmu reāliste, es skaidri apzinos savu vecumu, es zinu, kāds tas ir, un rēķinos ar to, kas, iespējams, varētu būt nākotnē, bet - tā notiek ar cilvēkiem, tas ir normāli.».