Elza Leimane. Pārsteigumi ar attaisnojumu

AR VĀRNU PAR DZĪVI. Elza Leimane: «Es teiktu, ka izrāde Vārna ir par sievietes ceļu, par satikšanos, par dzīves mācībām. Šī noteikti nav izrāde bērniem par putniem, drīzāk par tiem putniem, kas mūsu galvās. Varbūt tā – ar vārnu par dzīvi» © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

«Cilvēkam ir jābūt drosmīgam. Vārnas ir ziņkārīgas, vērīgas un drosmīgas, neparastas un arī nenovērtētas, bet vienlaikus zina to līniju, pie kuras drosme tuvojas bīstamībai. Ja tomēr izdotas pārkāpt šo bīstamo līniju, iekļūt krīzē, svarīgi ir spēt izdzīvot un izkļūt no tās,» saka baletdejotāja un horeogrāfe Elza Leimane. Šodien Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Reiņa Sējāna un Elzas Leimanes kopdarba Vārna pirmizrāde.

Neielikt sevi rāmjos

«Nav jau tā, ka dzīve nepiedāvā iespējas, bet, protams, iespējas jāprot arī pašam sagādāt,» saka Elza Leimane. Satikšanās ar viņas skolasbiedru Reini Sējānu kopīgā radošā projektā nav bijusi prāta izkalkulēta nepieciešamība, vienkārši tā organiski sanācis. Abi nejauši «uzskrējuši viens otram virsū», mazliet aprunājušies, tad nejauši satikušies vēlreiz, sarunas kļuvušas arvien garākas un garākas, tā arī sākusies abu radošā draudzēšanās. «Iespējams, ka šis bija īstais laiks, kad mums vajadzēja satikties,» uzskata Elza Leimane. Kopdarbam Vārna, kurā Reinis Sējāns ir mūzikas autors un Elza Leimane veido horeogrāfiju un arī atveido galveno lomu, mākslinieki devuši apzīmējumu - «lidojums vienā cēlienā». Iestudējumā piedalās arī Sinfonietta Rīga stīgu kvartets, dziedātāja Maija Sējāne, sitaminstrumentālists Anrijs Grinbergs, bet izrādes veidošanas procesā ar padomu palīdzējis laikmetīgās dejas horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs, arī Uģis un Lāsma Oltes.

«Mūzikā normāli ir tas, ka komponists pats izpilda savu darbu, arī diriģē, taču dejā tas ir citādi, bet, manuprāt, patiesāk vairs nevar būt. Kā horeogrāfe esmu atstājusi vietu arī improvizācijai, turklāt palaikam man bijis arī palīgs horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs, starp citu, arī mans skolasbiedrs. Pie šī darba strādājam jau apmēram gadu, varu teikt - ļoti izsvērts projekts,» uzskata Elza Leimane. Tomēr šis nav Latvijas Nacionālās operas un baleta radīts projekts, bet tikai uz pašu risku veidots pasākums. «Šis ir ļoti personisks darbs, negribējām sevi ielikt rāmjos, pielāgoties noteiktam formātam. Protams, tas ir liels risks no mūsu puses, bet esam pārliecināti, ka mums tas izdosies,» teic Elza Leimane. «Esmu akadēmiski skolota dejotāja, tā ir mana valoda, tomēr šajā gadījumā es to pielāgoju elektroniskajai mūzikai. Man grūti raksturot šīs izrādes stilu, bet - vai vienmēr tas nepieciešams? Izrādē ir daudz kā tāda, ko es līdz šim neesmu darījusi uz skatuves, lai gan es neesmu pārsteigumu piekritēja, ja vien tiem nav attaisnojuma.»

Ļauties ziņkārei

Pirms pusotra gada Elza Leimane absolvēja horeogrāfijas specialitāti Latvijas Mūzikas akadēmijā, viņas diplomdarbs - viencēliens Tikko - joprojām skatāms pašmāju baleta repertuārā. «Nevaru teikt, ka es meklētu iespējas veidot horeogrāfiju, iespējas pašas atnāk. Jauna iestudējuma veidošana man atņem ļoti daudz resursu, bet laikam atbilde ir tajā, ka man ir ko teikt citiem,» minējumu izsaka Elza Leimane. Pagaidām viņa nav izlēmusi, vai nākotni saistīs ar horeogrāfiju, jo vispār par to domāt ir pāragri. «Man vēl ir daudz spēka dejošanai. Pagaidām neraujos uz horeogrāfijas pusi, bet arī cenšos garām nepalaist iespējas. Es ļaujos ziņkārei un iespējām, nevis mēģinu pati kaut ko sastiķēt,» stāsta Elza Leimane.

Kad māksliniece pārkāpusi 30 gadu slieksni, pedagogs Modris Cers viņai teicis, ka nu viņa esot vecumā, kad visu var un dara to labi. «Es izbaudu šo laiku,» nosaka Elza Leimane. «Varbūt jaunībā manī vairāk bija neapmierinātības, tagad esmu iemācījusies augt un pilnveidoties ikvienā lomā. Es teiktu, ka tagad vairāk strādāju ar sevi. Viss jau ir vienkārši - attieksme, disciplīna un sirdsapziņa ir tā, kas vienmēr un visos laikos vajadzīga gan tikko no skolas teātrī ienākušam jaunajam, gan tam, kurš uz lielās skatuves ir jau desmit gadus.»

Viņa atceras periodu pirms krietna laika, kad traumas dēļ profesijā bija, ja tā var teikt, «nolikta uz pauzes», tad apguvusi sporta zinātnieka Patrika Rampa izstrādāto metodi, kas veidota, lai dejotāji spētu izvairīties no traumām. «Visa atslēga, protams, ir galvā, bet arī pareizā slodzes un treniņu sadalē,» stāsta Elza Leimane. Šo periodu savā dzīvē viņa sauc par «supermācību banālā veidā» un ir pārliecināta, ka tikai no katra paša ir atkarīgs, vai vispār piecelsies un, ja jā, tad - vai mainījies. «Jebkurš kritiens ir iespēja uzaudzēt bruņas,» uzskata baletdejotāja.

Vēl vienu unikālu pieredzi viņa guvusi Slovēnijas Nacionālajā teātrī Mariborā, kura baletā tika iestudēts Ādolfa Adāna balets Korsārs Aivars Leimaņa veidotajā iestudējumā. «Horeogrāfa asistenta darbs man ir pilnīgi jauna pieredze, turklāt ir tik neparasti citam mācīt to, ko pati esmu darījusi uz skatuves. Tomēr pagaidām es sevi neredzu pedagoģijā, tā ir ļoti atbildīga profesija. Turklāt man nav viegli citiem aizrādīt, bārt vai aizvainot, bet no tā pedagogs nevar izvairīties, lai panāktu rezultātu, viņš nevar visu laiku būt labs. Nemāku teikt, ko darīšu tālāk, - man patīk virināt dažādas durvis, arvien meklēt ko jaunu.»

Tieši tāpēc viņa ar nepacietību gaida, kad Dailes teātrī režisore Laura GrozaĶibere sāks mēģināt Doriana Greja ģīmetni, kurā Elza atveidos Sibillas lomu. «Tas tiešām ir liels risks, tomēr tas nu gan vienmēr ir bijis mans sapnis,» atzīst Elza Leimane un piebilst, ka laikam jau gēni dara savu.

Nedarīt pa roku galam

Vizuālā māksla, teātris, koncerti un lekcijas - šīs ir jomas, kas visvairāk apēd Elzas brīvo laiku, kas kādreiz pilnībā tika veltīts studijām. «Man ļoti patīk dažādas sarunas muzejā vai citādi radoši vakari. Nesen apmeklēju Ojāra Vācieša muzeju, kur bija tikšanās ar aktieri Kasparu Znotiņu. Man ir izjūta, ka tieši šādās reizēs var daudz vairāk uzzināt par cilvēku. Protams, milzīgas iespējas sniedz internets, bet man vajag personisko saiti klātienē,» atzīst Elza Leimane. Par jaunām studijām viņa pagaidām vēl tikai domājot, iespējams, pēc kāda laika saņemsies apgūt mākslas menedžmentu un mārketingu, jo pagaidām, kad svaigā atmiņā ir iepriekšējās studijas, viņa šo vēlmi nolikusi uz pauzes. «Es ļoti labi zinu savu atbildības līmeni - neko nedaru pa roku galam, tāpēc pagaidām...» saka Elza Leimane. Māksliniece atzīst, ka lielu daļu dzīves viņa atdevusi baletam, bet nu viņa ļaujas arī daudz kam citam.

Adventes laiks nav viņas mīļākais periods gadā, tas viņai šķiet drūms un pesimistisks. «Ziemassvētki man šķiet skumīgs pasākums. Pārāk sentimentāls. Man mājās adventes vainaga nav, eglītes arī nebūs, jo - žēl. Tomēr tieši Ziemassvētki ir tie, kad visa dzimta sanāk kopā pie lielā svētku galda pie manas omītes. Omīte ir unikāla - savā vecumā piedalās izrādēs trīs teātros, vienmēr ir dzīvespriecīga, nekad nav sakņupusi un čīkstoša, bet pats galvenais - viņa dzīvo ar pārliecību, ka viss ir iespējams. Ziemassvētkos pie omes ir tāds skaists miers, un visiem arī ir laiks, lai apstātos un satiktos.»

***

Elza LEIMANE

Baletdejotāja. Kopš 2001. gada Latvijas Nacionālā baleta soliste

Dzimusi 1984. gada 2. jūlijā baletdejotāju Guntas un Aivara Leimaņu ģimenē. Vecvecāki - aktrise Baiba Indriksone un kinorežisors Aleksandrs Leimanis

Absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (2001) un Latvijas Mūzikas akadēmiju (horeogrāfijas programma, 2015)

Prasmes papildinājusi Parīzes konservatorijā, Anaheimas vasaras baleta kursos ASV, Bartolinas (Dānija) baleta kursos, Vīnes Valsts konservatorijas vasaras kursos, treniņos Sanktpēterburgas baleta trupā Marijas teātrī un Hamburgas baleta trupā Vācijā.

Saņēmusi Aldara balvu (2005), Latvijas gāzes balvu (2011, 2014), Spēlmaņu nakts balvu (2006)

Uzstājusies Lielbritānijā, Izraēlā, Portugālē, Zviedrijā, Francijā, Norvēģijā, Somijā, Dānijā, Holandē, Vācijā, Luksemburgā, Šveicē, ASV, Itālijā, Dienvidāfrikā u.c.



Svarīgākais