Raimonds Pauls: cilvēki grib dzīvot, nevis izdzīvot

«Varētu jau lietot kādas standartfrāzītes, sak, gan jau izdzīvosim... Bet kāpēc mums ir tikai jāizdzīvo? Cilvēki grib dzīvot, nevis izdzīvot, viņi grib priecāties par dzīvi. Izdzīvošana – tas skan ļoti slikti. Cilvēkus spiež pie zemes valdošo nevērība un ārprātīgā birokrātija,» saka Maestro Raimonds Pauls © F64

«Mans gadskaitlis ir tāds... ietekmīgs,» nokrekšķina Raimonds Pauls. Viņa jubilejas gads aizskrējis vētras spārniem. Tas bijis pilns ar muzikāliem notikumiem.

Pēdējos divarpus mēnešos Maestro ir iepriecinājis cilvēkus vismaz ar desmit oriģinālām programmām. Raimonds Pauls strādā, pats brīnīdamies, ka paguruma gandrīz nav: «Viens otrs saka: man ir astoņdesmit, es vairs nevaru pakustēties. Tad, to dzirdot, man paliek jocīgi ap sirdi, jo tā slodze, kurai pats sevi esmu pakļāvis, ir milzīga, un es vēl kustos,» viņš noteic. Jubilejas gada noslēgumā - intervija ar Maestro Raimondu Paulu.

- Jūs joprojām protat pasmaidīt par sevi, tā radot gaismu sev apkārt un pat izdalot to citiem - ar savu mūziku.

- Bet jums jāsaprot, ka manā dzīvē ir bijuši dažādi melni mirkļi, un tie atņem veselību. Viens no melnākajiem brīžiem: zādzība Krājbankā. Tur zaudēju visus iekrātos līdzekļus, kas man bija domāti vecumdienām. Tas notika tajā laikā, kad valdībā bija Dombrovskis, Vilks, Reirs... Ko viņi izdarīja, lai palīdzētu cilvēkiem, kas zaudējuši naudu Krājbankā? Neko. Izņemot to, ka ielika savējo likvidatoru. Zelta amats, miljoni ne par ko! Kopā tas bija mūsu valdības «veiksmes stāsts». Es visiem šiem «veiksmes stāsta» varoņiem un apdziedātājiem ieteiktu aiziet uz Nacionālo teātri un noskatīties izrādi, kas tā arī saucas: Veiksmes stāsts. To vajadzētu parādīt visai latviešu tautai. Fuktuks (Finanšu un kapitāla tirgus komisija) visu vainu novēla uz Krājbankas īpašnieku Antonovu, bet nekādu rezultātu tur nebūs. Divus fuktuka darbiniekus atbrīvoja, pēc tam ielika citos labos amatos. Vērsāmies Satversmes tiesā, bet tā, pateicoties Gunāram Kūtrim, kārtīgi iznesa mūs cauri. Vinnēja tie, kas naudu piesavinājās, nevis tie, kas zaudēja. Bet kāpēc es to stāstu? Tāpēc, lai jūs saprastu, kālab tik intensīvi tagad strādāju: lai atpelnītu to, ko esmu zaudējis. Varbūt, ka tā summa, ko pazaudēju, priekš biznesmeņiem nav nekāda lielā (aptuveni 700 000 latu - E. V.), bet priekš viena vidusmēra latviešu inteliģenta - diezgan pieklājīga. Tie, kuri nolaida uz grunti Krājbanku, tagad sēž Briselē - labos amatos, tikai nezinu, ko viņi tur dara.

- Ja runājam par gaišajiem brīžiem gluži fiziskā izpausmē, ar tiem ziemā ir gauži bēdīgi...

- ...it sevišķi, ja tavas mājas logiem priekšā uzbūvē viesnīcu, kas aizsedz jebkuru gaismu. Es dzīvoju Meierovica bulvārī. Tur pirms daudziem gadiem man piešķīra dzīvokli. Astoņus gadus laikraksts Diena rakstīja, ka esmu nozadzis valstij dzīvokli. Pacietīgi to visu lasīju un nolādēju to dienu, kad vispār piekritu saņemt to dzīvokli: tas bija vecs grausts, tur vajadzēja ieguldīt milzu naudu remontā. Pirms neilga laika mūsu iekšpagalmā sākās būvniecība: sāka celt viesnīcu. Mēs, iedzīvotāji, protestējām. Ja man kāds tagad mēģinās iestāstīt, ka mūsu celtnieki lēni būvē, es teikšu: nevajag muldēt! Gada laikā tika uzbūvēta vairākstāvu viesnīca. Mēs naktīs bijām spiesti zvanīt, lai pārtrauc pāļu dzīšanu - nav taču iespējams gulēt. Atnāca komisija, paskatījās - no pretējās mājas sienas ir četru metru atstatums, tātad viss kārtībā, celiet tālāk. Tagad dzīvoklī visu dienu jāsvilina elektrība. Tāpēc, ka viesnīca aizsedz visu - visu! - gaismu. Naktī ir otrādi: visas viesnīcas gaismas iespīd manā dzīvoklī. Kongresa namu jau cik gadus neviens nav spējīgs pārbūvēt par normālu koncertzāli, bet te viena gada laikā uzbūvē lielu viesnīcu! Sūdzies, kur gribi, neviens neko neņem vērā. Agrāk bija tā: ja avīzē ieraksta, tad - viss! Galvas lido!

- Ja neņem vērā tumsu jūsu dzīvoklī, tie gaišākie mirkļi nešaubīgi atrodami jūsu koncertdarbībā.

- Protams. Pareizi saskaitījāt - divarpus mēnešu laikā man tapušas desmit dažādas koncertprogrammas. Nosaukšu. Koncerts ar Marisu Jansonu, ieraksts diskā un koncerts ar Elīnu Garanču, koncerts ar kori Latvija un Māri Sirmo, koncerts Jelgavā ar lielisko meiteņu kori Līgas Celmas vadībā, koncerts ar Zigfrīdu Muktupāvelu (mana mūzika un Jāņa Petera dzeja), opermūzikas koncerts, kas tagad ir ierakstīts diskā, Radio bigbenda jubilejas koncerts, trīs koncerti Nacionālajā teātrī (atkārtoti manas jubilejas koncerti), mans atvadu koncerts Pēterburgā - tur muzicēju kopā ar krievu zvaigznēm, un vēl pirms dažām dienām - programma ar Agnesi Rakovsku. Ak, jā, es vēl nepieminēju: brauciens uz Latgali pie mana drauga Jāņa Streiča, kas izkonkurēja manu jubileju. Viņš uzstāja, ka man tur jābūt. Aizbraucu un nospēlēju koncertu. Jā, un vēl viens: Ralfs Eilands ar bigbendu muzicēja, un mans vārds tur arī figurēja. Labs koncerts bija. Tagad, to visu kopumā apskatot, vai tad man būtu gadiem jādiedelē valsts atbalsts? No vienas puses - viss ir labi, kad tu izej uz skatuves, publika tevi pieņem, bet, no otras puses, tu domā - vells, kas te darās?! Cik tas viss ilgi ies? Kad beigsies cilvēku pacietība? Ne bez iemesla sākas visādas runas par protesta akcijām. Bet negribas taču, lai viss tik tālu aiziet. Mēs jau vienreiz 13. janvārī piedzīvojām grautiņu. Toreiz gan tas bija organizēts pasākums, un mēs zinām, no kurienes tam auga kājas. Kur tad šodien ir visi tie varoņi, kas grasījās tautu vest uz gaišo nākotni? Nu, nometa tos oranžos, bet ko tie nākamie izdarīja? To pašu neko! Lai arī kāds Latvijas patriots es būtu, mūsu valsts ekonomiskie rādītāji, jāatzīst, ir bēdīgi. Cilvēki ir ļoti neapmierināti ar to, kas notiek. Galvenais - kā pelnīt naudu? Ko tad mēs ražojam? Bet deputāti ir gatavi sev paaugstināt algas, tas gan... Trūcīgi jau viņi nav, gandrīz katram ir kāda firma.

- Izskatās, ka Latvijā nav, kas strādā. Šeit paliek arvien mazāk cilvēku.

- To, ka Latvijā cilvēku ir mazāk, mēs jūtam arī no koncertu apmeklējuma. Vienīgais, kas tevi glābj, ir mūžīgais vāveres ritenis: tu tikai strādā, strādā... Bet aktuāli kļūst arvien jauni jautājumi. Piemēram, Jūrmala. Vai pērn tas pasākums attaisnoja sevi, es nezinu...

- Jūs domājat Laimas Vaikules koncertfestivālu RendezVous, kas notika Dzintaru koncertzālē?

- Jā, to pašu. Es saprotu, Jūrmalas vasaras koncertdzīve jāglābj, un Laima ir gribējusi to no sirds. Bet vai mēs ar šo koncertfestivālu nepietuvojāmies tieši tam pašam formātam, kādā savulaik darbojās Jaunais vilnis? Tad jau nevajadzēja to taisīt ciet. Izskatās, ka bez Krievijas zvaigznēm mēs neko nespējam uztaisīt. Gudri runāt mēs te varam, cik tik uziet, bet mums nav to vārdu, to zvaigžņu, nav to TV un reklāmas apgriezienu. Absolūti skaidrs, ka Jaunais vilnis zaudēja, aiziedams uz tiem Sočiem, un zaudēja arī mūsējie cilvēki - vismaz tie, kas pelnīja naudu.

- Daudziem acīm redzami bija bail no Jaunā viļņa, kaut gan kūrortpilsētā tāda frīku parāde itin labi iederējās.

- Kaut ko vajadzēja pamainīt, vajadzēja iegrožot vienu otru parādību, bet... Mēs, protams, varam sagatavot vienu labu koncertu, nu, varbūt divus, taču tas arī viss. Nav vēriena. Viens otrs mūsējais nu ar panākumiem ienāk Krievijas tirgū, es domāju Intaru Busuli, un viņš arī dabū dzirdēt nievas. Nedomāju, ka uz māksliniekiem vajadzētu attiecināt dažādus aizliegumus. Lai brauc un uzstājas! Bet man bažas par to, ka, tik bieži un daudz uzstājoties Krievijā, viņam tiks uzspiesta konkrēta dziedāšanas maniere un repertuārs. Būs jārēķinās ar to, ka nāksies pūst viņu stabulē.

- Latvijas valstij tuvojas simtgade. Sekojat līdzi gatavošanās aktivitātēm?

- Par to nu gan vajadzētu skaļi kliegt... Neviens taču nav pret to, ka vajadzētu atzīmēt simtgadi. Bet izskatās, ka daudzi ņems to naudiņu tikai tāpēc, lai saņemtu, un simtgades birku saviem pasākumiem pielipinās tikai tā, skata pēc. Tas pats, kas notiek ap dziesmu svētkiem. Tagad jau kaut kādas organizācijas komitejas un padomes tiek veidotas. Ar ko tās nodarbosies?

- Bet ko jūs darītu, ja būtu tādas organizācijas komitejas priekšsēdis?

- Ļoti vienkārši darītu. Sasauktu teātru direktorus un teiktu: jāiestudē latviešu klasika vai kāds jaundarbs. Naudu, kas tiktu piešķirta, vajadzētu izmantot tieši jaundarbu iestudējumiem. Sevišķi svarīgi būtu latviešu autoru oriģināldarbi. Neredzu nekādas problēmas. Vajadzētu atsijāt tos daudzos aktīvistus, kas tagad aplipuši ap Latvijas valsts simtgades svinībām. Visiem, protams, gribas naudu. Bet te saskatu līdzības ar Kultūrkapitāla fondu. Nu, labi, fonds piešķir naudu. Bet vai tie saņēmēji atskaitās par to, ko saņēmuši? Ja tas ir neveiksmīgs koncerts vai projekts, bet tu esi saņēmis naudu, vai tad tas ir taisnīgi? Tas ir tāpat kā konkursā, kura rezultātus vērtējot, tu nekad nebūsi objektīvs. Šajā sakarā atceros slaveno padomju dziedātāju Josifu Kobzonu. Viņš man teica tā: «Es nekad nejaucos žūrijas darbā. Bet tā dziedātāja... Viņa ir mana audzēkne.» Skaidrs, vai ne? Tāpat notiek arī pie mums. Ja konkursā piedalās kāds latgaliešu izcelsmes dziedātājs, viņš noteikti vinnēs. Un tas nav slikti, jo latgaliešiem ir labi organizēti atbalstītāji. Viņi noteikti nobalsos par savējo. Es par latgaliešiem varu teikt tikai visu labāko, es arī redzēju, kā Streiču Latgalē uzņēma - ar tādu mīlestību! Un tā ir Latgale ar foršiem cilvēkiem.

- Kā jūs vērtējat Latvijas mūzikas dzīvi?

- Labi. Nu, neiesim jau ar to lielīties, bet mūsējie tomēr ir lieliski izgājuši pasaulē. Nupat, 7. decembrī, Milānas Teatro alla Scala ar režisora Alvja Hermaņa iestudētās Džakomo Pučīni operas Madam Butterfly pirmizrādi atklāja pasaules slavenākā operteātra sezonu. Kritika, protams, tur ir nežēlīga, bet lai Hermanim viss izdodas. Un mūsu operdziedātāji! Man bija liela bauda tikties ar Elīnu Garanču, kas tagad ir Eiropas un pasaules zvaigzne. Man reizēm šķiet, ka Latvijā koncertu ir par daudz, festivāls pēc festivāla... Jāsāk domāt par atlases principu, jo kvantitāte nekad neaizstās kvalitāti. Kad uzstājos Jelgavā ar jau pieminēto meiteņu kori, man piedāvāja - vai es negribu sarīkot kādu savu koncertu. Es saku: ko man varat piedāvāt? Es nerunāju par naudu, bet par datumu. Ziniet, man atbild, nākamgad novembrī mums ir divas brīvas dienas. Tas ir Jelgavas kultūras nams, tur katru dienu notiek koncerti un pasākumi! Protams, jārunā par kvalitāti. Nedomāju, ka ikvienam ansamblītim jāpiedāvā lielā skatuve. Kādā ballītē dejas nospēlēt - jā, kāpēc ne. Bet kopumā mums ir pieklājīgs līmenis, taču mēs neprotam sevi pārdot pasaulē. Un menedžeru mums praktiski nav. Mums, redz, ir kultūras darbinieki, kultūras darba organizatori. Ne viņi dzied, ne spēlē, bet viņi ir kultūras darbinieki!

- Tuvojas vēlēšanas. Dažādas - pašvaldību, Saeimas... Domājat par tām?

- Nedomāju. Kad vajadzēs balsot, tad domāšu. Bet tur iekšā esmu jau bijis, man to vairs nevajag, uzskatu to par savu kļūdu. Esmu bijis arī kultūras ministra amatā, domāju, ka daru kaut ko labu, bet mani beigās aptaisīja no galvas līdz papēžiem. Mēs Saeimā vienkārši atsēdējām laiku. Imants Kalniņš vismaz iztulkoja Korānu... Nesen uzzināju, ka esmu Okupācijas muzeja dibinātājs. Tad, kad biju kultūras ministrs, man ierosināja sākt veidot šādu muzeju. Jā, vajag, bet kur ņemt telpas? Tad piezvanīju Kara muzeja direkcijai - tur būtu ideāla vieta! Viss, parakstīju dokumentu par Okupācijas muzeja veidošanu. Kad Okupācijas muzejs svinēja jubileju, tad mani neuzaicināja, jo laikam uzskatīja, ka esmu pārāk labās attiecībās ar Krieviju... Bet vēstures profesors Lazda, ārzemju latvietis, uzrunājot klātesošos, teica, ka pirmais, kuram varam pateikties, ir Raimonds Pauls. Iestājās klusums... Nu, re, kaut ko labu esmu izdarījis. (Smejas.) Visi gudrinieki tagad runā par reformām, bet vienlaikus baidās no tām, jo zina: reformas beigu beigās vērsīsies pret to veicēju. Atceraties izglītības ministru Ķīli, kurš gribēja veikt reformas? Nu, un ar ko viss beidzās? Viņš ierunājās, ka pie mums augstskolu par daudz, un tad rektori sacēla brēku. Ja kāds mēģina pacelties augstāk par zāli, tad zināt, kas ar viņu notiek... Nav mums līderu. Mūzikā mums, latviešiem, ir līderi, bet politikā tādus nevaru nosaukt. Taču tie ir vajadzīgi. Mums visiem ir vajadzīgi gudri cilvēki! Viņiem jāmāk uzrunāt tautu, vērtēt situāciju. Reizēm skatos TV24, man patīk, kā Aivars Borovkovs analizē notikumus. Asprātīgi smējēji ir Kārlis Leiškalns un Andris Bērziņš (tas, kas aktieris). Nu, tad raidījuma vadītājs ir laimīgs, ka tiek vaļā no viņiem! (Smejas.) Tāpat kā teātrī - zvaigznes ir vajadzīgas. Nepatīk man tas vārds, bet kā lai citādi izsaka spožumu?

- Un tomēr - vai tad mūsu valsts politikā neredzat līderus, es domāju - vismaz nesenajā pagātnē?

- Savulaik politisko gājumu spoži uzsāka Andris Šķēle. Arī Ivars Godmanis. Viņi abi ir personības. Tomēr Godmanis tik daudz salaida grīstē... Tagad es redzu, ar kādām grūtībām valsts amatos tiek meklēti cilvēki. Nevar atrast! Pat Valsts prezidentu meklē. Ja varētu nosaukt vismaz trīs gudrus cilvēkus, bet nav jau to vārdu! Un, ja kāds arī no laba prāta piekristu, tad nepaietu ne pāris nedēļas, ka viņš tiktu aplikts ar mēsliem tādā biezumā, ka par maz neliktos...

- Kā redzat tuvāko nākotni? Nāk jaunais gads, laimes jālej, jāzīlē...

- Varētu jau lietot kādas standartfrāzītes, sak, gan jau izdzīvosim... Bet kāpēc mums ir tikai jāizdzīvo? Cilvēki grib dzīvot, nevis izdzīvot, viņi grib priecāties par dzīvi. Izdzīvošana - tas skan ļoti slikti. Cilvēkus spiež pie zemes valdošo nevērība un ārprātīgā birokrātija. Ministrijas pilnas ar ierēdņiem, kas neko nedara. Bet ko tikai par slikto... Labāk kādu iznesiet cauri. Kad es sēdēju Saeimā, atceros, Solvita Āboltiņa piedalījās TV konkursā Dejo ar zvaigzni. Pēc katras dejas žūrija balsoja, paceļot latiņu ar atzīmi. Man daudz nevajadzēja... Solvita uzstājās Saeimā ar runu, es pa to laiku sagatavoju papīra lapas, uz kurām bija uzrakstīti cipari - atzīmes. Solvita pabeidza runu, mēs pacēlām lapiņas ar atzīmēm... Deputāti bija vienotā sajūsmā. Vismaz tajā brīdī.



Svarīgākais