Daudz tiek runāts un darīts, lai sabiedrībā izskaustu vardarbību pret sievietēm. Bet kā ir ar vardarbību pret vīriešiem? Vīrieši un pusaudži lielākoties klusē un slēpj pret viņiem vērstās vardarbības faktus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi uzskata: vardarbības upura statuss ir apkaunojošs. Turklāt tiesībsargājošajās iestādēs uz vīriešiem lūkojas kā uz otrās šķiras upuriem, sak, ko tu te gaudo, savas problēmas tev kā vīrietim jārisina pašam! Par šo situāciju saruna ar pusaudžu psihoterapeitu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.
Kāpēc akcents tiek likts uz vardarbību pret sievietēm, bet vardarbība pret vīriešiem tiek pieminēta vien garāmejot? Tas ir tāpēc, ka “īsti vīri neraud”?
Ir pieņemts, ka vīriešiem pašiem jātiek galā ar savām problēmām, un tajā, ka vīrietis par to sāk runāt, daudzi saskata kaut ko pazemojošu. Ja vīrietim pāri dara sieviete un viņš nespēj sevi aizstāvēt, bet sāk par to runāt, daudzi to uztver kā vīrieša necienīgu rīcību.
Otrs iemesls ir tas, ka vardarbība pret vīrieti ir lielākoties emocionāla, ļoti reti fiziska. No pētījumiem ir zināms, ka abi dzimumi ir vienlīdz vardarbīgi, bet vīriešu vardarbība ir bīstamāka, jo tā ir fiziska: vīrieši fiziski ir pārāki par sievietēm, un viņi var radīt bīstamus ievainojumus. Tie ir redzamāki, un par tiem tāpēc vairāk runā. Savukārt sievietes nodara emocionālo vardarbību, un tā nešķiet tik bīstama, tāpēc tai pievērš mazāku uzmanību.
Trešais iemesls: vīriešiem nav kur sūdzēties. Sievietēm ir kur iet, lai meklētu palīdzību. Sievietēm ir centrs “Marta”, ir citas vietas, bet nav neviena centra, kur vērsties vīriešiem. Un trūkst arī speciālistu, pie kuriem vērsties. Dzimumam šajā gadījumā ir nozīme. Tiek izmantots termins, kas man šķiet diezgan muļķīgs: dzimumā balstīta vardarbība. Maz ticams, ka vīrietis vēlēsies iet pie speciālistes sievietes, piemēram, psiholoģes, un stāstīs, ka viņš cieš no vardarbīgas sievietes. Dzīvē tas nenotiks. Tāpat arī gadījumi ar zēnu seksuālu izmantošanu tiek atklāti ļoti reti, jo šādi zēni visbiežāk nonāk pie speciālistēm sievietēm.
Tāpēc, ka cietušie zēni kautrēsies kaut ko tādu stāstīt sievietei?
Viņi izstāstīs vīrietim par to, kas noticis, ne sievietei.
Ir lasīts, ka vīrieši pat apsver pašnāvības iespējas pēc ilgstošas emocionālās vardarbības, ko pret viņiem veikušas sievietes.
70% no vardarbībā cietušajiem vīriešiem apsver pašnāvību: tā apgalvots Lielbritānijā veiktajā pētījumā. Absolūtais vairums no viņiem cieš no mentālām problēmām, lielākoties tā ir depresija. Nav obligāti, ka pati vardarbība to visu izraisa, visticamāk - vīrietis nezina, kur ar to visu likties. Viņam šķiet, ka par to runāt ir apkaunojoši, turklāt - nav jau ar ko runāt. Ierastais risinājums paliek - alkohols.
Jūs tīmeklī apgalvojat, ka Latvijā vardarbībā cietušo vīriešu skaits ir procentuāli augstāks. No kurienes tādi secinājumi?
No tā, ka pie mums ir ļoti augsts vīriešu pašnāvību skaits, arī alkoholisma rādītāji ir augsti. Tam visam ir cēloņi. No tiem cieš vīriešu psihiskā veselība. Un vēl. Cik ir bijušas lietas, kas izskatītas tiesās - par emocionālo vardarbību pret vīriešiem no sieviešu puses? Man nav pieejas visiem datiem, bet domāju, ka mēs ieraudzītu ļoti nelielu skaitu šādu lietu.
Vispār neesmu dzirdējusi par tādām lietām.
Visticamāk šādi gadījumi vispār nenonāk līdz tiesai. Ir arī milzīgs neziņoto gadījumu skaits: tur no vardarbības cietuši zēni. Jo tās nebūs lietas, par ko pusaudži būs gatavi runāt.
Ja atvērtu palīdzības centru pusaudžiem, viņi nāktu uz tādu centru? Par to taču ir runāts?
Tādu centru vajadzētu obligāti. To jau es savā psihologa praksē redzu, cik daudz pie manis nonāk gan seksuāli, gan citos veidos izmantotu pusaudžu. Pēc tāda centra būtu milzīga vajadzība, pieprasījums būtu augsts. Kā jau teicu - pusaudzēm un sievietēm tādi pakalpojumi ir, kāpēc zēniem un vīriešiem nav? Pagaidām man nav izdevies nevienu pārliecināt, kāpēc tāds centrs ir vajadzīgs. Nesen tika solīts, ka organizēs konferenci par vardarbību pret vīriešiem, bet nekas nenotika.
Vai tad nepietika ar Stambulas konvencijas pieņemšanu? Mums taču tik kaismīgi stāstīja, ka tā atrisināšot visas problēmas.
Es diezgan skeptiski attiecos pret to… Šī konvencija vairāk domāta organizācijām, kas to izmanto savās interesēs. Stambulas konvencija ir piemērota, lai parādītu, ka tieši vīrieši ir varmākas. Protams, sievietes ir jāsargā no varmākām, bet tas nav veids, kā risināt varmācības problēmu, jo šādi tiek aplūkota tikai vienas puses varmācība.
Mūsu Saeimā ir taču sagatavoti likumgrozījumi par “seksuālo varmācību”, ar kuru palīdzību ikviens varēs apsūdzēt jebkuru - par to, ka ne tā paskatījās, ne tā pieskārās.
Tā nav laba tendence, ka mēģina visas vardarbības vienādot: iesist ar dūri pa seju un internetā ierakstīt aizvainojošu komentāru - tas ir gandrīz viens un tas pats; paskatīties sabiedriskajā transportā uz sievieti un uzaicināt uz seksu - abas darbības tiek vienādotas un nosauktas par seksuālo uzmākšanos. Ar ko tas beigsies? Ar to, ka būs šādu apsūdzību pārsātinājums, kā dēļ nebūs laika lielo problēmu risināšanai.
Manuprāt, ir daļa vīriešu, kuri par varmācību pret sevi uzskata situāciju, kad sievietes nonāk augstos amatos. Sak, sievietei taču tikai jāstāv pie plīts un jāmaina zīdaiņiem pamperi. Tīmeklī ir atrodami vīriešu komentāri, kuros skaidri nolasāms aizvainojums, ka 18. novembra NBS parādi komandēja sieviete - pulkvede Antoņina Bļodone.
Internetā vienmēr būs atrodami gļēvuļi. Lai nu kas - bet sievietes vadošos amatos Latvijā nav nekāds retums. Pie mums nevar novērot, ka sievietes lielākoties stāvētu pie plīts. Ja kāds domā, ka tā vajadzētu būt, tas jau sāk izskatīties komiski.
