Saruna ar tulkotāju Silviju Brici. Sviedri un asinis

SILVIJA BRICE. «Tulkotājam ir skaidri jāzina, ko autors ir domājis ar šo teikumu. Te nav runa par vārdnīcu, vārdu nozīmi, bet par to, vai esi pareizi sapratis āķi» © Ģirts Ozoliņš/F64

Tulkotāja profesija ir nepateicīga tajā ziņā, ka viņš allaž paliek ēnā. Lasītāju, lai kādā valodā lasītu grāmatu, interesē tika autors. Tulkotājs šķiet kā pašsaprotams starpnieks, kaut patiesībā tieši no viņa atkarīgs, vai autora radītais teksts tulkojumā kādu spēs aizraut tikpat ļoti, cik oriģinālā. Silvija Brice šajā ziņā ir izņēmums, jo erudīti latviešu lasītāji labi zina – ja grāmatu tulkojusi viņa, tad ir vērts tai pievērst uzmanību. Klasiķa Dzintara Soduma dzimšanas dienā Silvijai Bricei pelnīti tika pasniegta prestižā Dzintara Soduma balva literatūrā, jo viņas attiecības ar tekstu un valodu ir kaut kas īpašs.

- Dzintara Soduma balvu saņēmi par Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa darbu tulkojumu. Būtu tikai likumsakarīgi sākt sarunu ar klasiķi Grasu.

- Mani šis cilvēks vienmēr interesējis kā personība: ar savu nestandarta domugājienu, ar to, līdz kam viņš ir nonācis pats bez īpašas augstākās izglītības - cik ļoti viņu interesējusi pasaule, cik drosmīgi viņš izdara secinājumus par visu, ko viņš ir redzējis. Sākot ar karu, Vāciju, pa vidu bija Indijas ceļojums, kur viņi abi ar sievu aizdevās un nodzīvoja pāris mēnešus, un beidzot ar mūsdienu pasauli, kurā viņš, par spīti cienījamajam vecumam, līdzdarbojās, izteica spriedumus, kaut skaidri zināja, ka briesmīgi dabūs pa galvu. Un dabūja arī - pat negaidīti spēcīgi, lai gan viņam vienmēr provocēt ir paticis.

Pirmais darbs, ko izdevām Latvijā, bija Skārda bungas, kuras bija gaidījušas no mana dzimšanas gada līdz 2000. gadam, kad es tās iztulkoju. Tā bija viena no tām grāmatām manā mūžā, kuru lasot, es «aiz brīnuma nevarēju», kā tautasdziesmā saka. Grāmatu vācu valodā no Amerikas man atsūtīja Ieva Lešinska. Muita nebija parosījusies, grāmata nebija izņemta. Lasīju to ar neizsakāmu pārsteigumu. Tas ir tā, it kā citu gaisu elpo. Nedz es toreiz analizēju, nedz domāju, ka tas ir pirmais lielais pēckara romāns Vācijā. Vācieši bija tik šokēti no vainas apziņas, kuru toreiz viņi vēl nebija apjēguši tik pilnīgi kā tagad. Viņi bija šokēti no tā, kas ir nodarīts pasaulei viņu rokām - kā lai mēs par to runājam? Bet Grass aizbrauc uz Parīzi, dzīvo puspagrabā un uzraksta Skārda bungas! Tā ir fantastiska ar ironiju un sarkasmu pildīta panorāmiska glezna ar ļoti sāpīgiem ievijumiem no viņa biogrāfijas. Režisora Folkera Šlendorfa filma bija viena no retajām, kas šādu monumentālu darbu ne mazākajā mērā nesabojāja.

Skārda bungas mani aizrāva ne pa jokam, vēl neko nezinot par pašu Grasu. Tad es ar viņu iepazinos. Laikam 2000. gadā. Turklāt Maskavā, PEN kongresā. Tad Latvijā iznāca Skārda bungas. Nokļuvu Grasa intereses lokā kā tulkotāja. Viņam septiņdesmito gadu vidū bija izveidojies savs tulkotāju loks. Tie bija cilvēki, kas jau sen tulkoja Grasu un bija pārliecinājuši viņu par savu varēšanu. Krietni vecāki par mani. Sāku piedalīties šajās tikšanās. Tulkotāju bariņš no desmit līdz piecpadsmit mazliet mainījās, bet kodols palika tas pats. Tādas tikšanās notika pie katras jaunas grāmatas vai pie katra tulkojuma, kurš tika pārstrādāts. Mums, ko pārstrādāt, nebija, tikos tāpat uz nebēdu. Mums viss bija pirmoreiz. Šādi tikāmies ar Grasu, kad viņš uzrakstīja Krabja gaitā. Tas bija jauns darbs, tāds darbs, kur jautājumu bija daudz.

- Par ko runājāt?

- Tulkotājam ir skaidri jāzina, ko autors ir domājis ar šo teikumu. Te nav runa par vārdnīcu, vārdu nozīmi, bet par to, vai esi pareizi sapratis āķi. Vai āķis ir vidēji ass, ļoti ass vai varbūt nekāda āķa vispār nav un esi pats to izdomājis. Pajautā autoram, pajautā Grasam! Kad iztaujā, tad bilde par niansēm ir skaidra un vari droši tulkot, jo neesi neko pārpratis. Pēc tam bija tikšanās par Lobot sīpolu. Sevišķi daudz jautājumu mums bija, tiekoties par Brīnumkasti, kas ir uzrakstīta Grasa bērnu balsīs, nenosaucot nevienu runātāju vārdā, un tulkotājam jāspēj izlavierēt un notvert valodas īpatnības tā, lai arī latviešu lasītājs saprot, kurš bērns runā. Tas ir ļoti svarīgi, lai, lasot Grasa Brīnumkasti, nevajadzētu lomu sarakstu, lai varētu dzirdēt, kurš runā.

Visskaistākā tikšanās bija Dancigā jeb Gdaņskā, kad viņš mūs izklaidēja desmit dienu. Tā ir viņa dzimtā pilsēta. Mēs ne tikai apskatījām, kur tad stāv Grasu dzimtas māja ar veikalu pirmajā stāvā un šaurajām dzīvojamajām istabiņām otrajā, ko mēs visi no Skārda bungām zinām. Mēs bijām Jēzus sirds baznīcā. Tur, kur romāna varonis Oskars Macerats āzējas par to dievmāti ar Jēzuliņu klēpī, kuru viņš grib iemācīt bungot. Bijām baznīcā - pretim nāk jauns priesteris, lūdz Grasam autogrāfu. Situācija bija tik sirreāla! No Gdaņskas toreiz aizbraucām uz Kašūbiju. Kašūbi ir tāda maza tautiņa starp Vāciju un Poliju. Viena no Grasa vecmāmiņām Anna bija kašūbiete. Zem viņas brunčiem Skārda bungu pirmajā nodaļā slēpjas Kolaičeks.

Ginters Grass bija diezgan nešpetns attiecībā pret žurnālistiem un presi. Ja viņam apnika, tad apnika. Bet viņam neapnika ar tulkotājiem. Grass bija kā tāds eņģelis! Viņš bija viens no retajiem autoriem, kas lieliski novērtēja, ko nozīmē labs tulkojums, un darīja visu, lai tulkojums būtu labs. Tulkotāji varēja uzdot visus savus neiedomājami glupos jautājumus. Viņš mūs uz to mudināja. Tā jau ir tā sāls.

Grasam bija tāds diezgan nelāgs gadījums Zviedrijā ar Skārda bungām. Romāns iztulkots, visi lasa, it kā labi. Tad kāds pamana - tulkojums nav labs. Skārda bungas iztulko zviedriski pa otram lāgam. Grasam iedod Nobela prēmiju literatūrā, vajag ātri izdot Skārda bungas. Nez, kā tas gadījās tajos gados, varbūt saglabājies vecais salikums, bet viņi izdeva pirmo tulkojumu! Visu tirāžu sagrieza makulatūrā un nodrukāja jauno.

Tā bija milzīga privilēģija, ka esi iekšā situācijā. To jau nenovērtē. Es tikai tagad saprotu, kas tā bija par privilēģiju - būt pie viņa mājās. Viņš rakstīja pie stāvpults ar roku. Pārrakstīja manuskriptus pat divas reizes. Pults augšā stāvēja dzintari. Vienu es viņam uzdāvināju astoņdesmitajā dzimšanas dienā.

- Skaists stāsts! Liec kaut grāmatā. Kad Grasam iedeva Nobela prēmiju, kaut kur lasīju viedokli - nu, jā, Skārda bungas… spēcīgs darbs, bet palicis pagātnē, savā laikā. Tiešām palicis pagātnē?

- Kā to var pateikt? Mērot absolūti plakani, viendimensionāli, jā, tipogrāfijās to drukāja pirms daudziem gadiem. Tas nu gan ir viens no tiem darbiem, kuri ir mūžīgi. Lasi Skārda bungas tagad uz šā politiskās situācijas fona ar visu bungu rībināšanu. Oskars lodā gar tribīņu apakšmalu un tribīnēs priekšā rībina bungas, sauc saukļus, un plīv karogi. Tie ir citi karogi un citas bungas! Paskaties, ko rakstnieks var uzrakstīt, varbūt pat īsti neapzinoties, cik ļoti trāpa desmitniekā uz visas cilvēces laikiem. Pat tie nieki, kas romāna beigās, kaut vai par punduru cirku - Grass ir trāpījis vispārcilvēciskajā. Tas, nosacīti sakot, politiskais tagad ir vēl biedējošāks nekā viņa aprakstītais hitlerjūgends ar bundziņām. Tā bungošana, kliedziens, kas izdauza stiklus, - kā var apgalvot - palicis pagātnē?

- Es tā domāju, ka varbūt arī ir kāds Nobela laureāta darbs, kas paliek pagātnē, bet vienalga tas ir ceļa stabs, kas tur ir un atgādina mums - bez šā staba nebūtu tas, kas literatūrā noticis pēc tam. Mans jautājums droši vien būs stulbs, bet to uzdod katru gadu - nu kaut vai saistībā ar LALIGABA nomināciju par labāko tulkojumu, kur žūrija, visbiežāk nebūdami tulkotāji un valodas nezinot, vienalga vērtē. Kas ir labs tulkojums?

- Kā rakstīts tulkotāju hartā, tur ir visādas labas lietas rakstītas - tulkotājam ir jāspēj līdz lasītājam darbu novest tādu, kāds tas ir - nepasliktinot un neuzlabojot. Esmu pie tā svēti turējusies. Tas reizēm ir novedis pat pie pārlieka burtiskuma. Man ir milzīga pietāte pret oriģinālu. Strādājot par redaktoru gadus divdesmit, esmu redzējusi dažādu attieksmi pret tulkojumiem. Viena ir šī pārliekā pietāte, kas arī nav laba. Ir vēl tāda man gluži nepazīstama metode, kad izārda un ada par jaunu. No savas, nevis no autora sirds. Man liekas, tas arī nav pareizi.

Ar to es negribu teikt, ka ir jāsaglabā dzelžaini forma un struktūras, kas latviski labi neizklausās. Tomēr, ja, piemēram, autors trijos teikumos pēc kārtas atkārto «viņš klusi piecēlās», «viņš klusi izgāja», «viņš klusi aizvēra durvis», es nedrīkstu meklēt sinonīmus. Vienmēr jautāju sev - vai autora valodā vārdu trūkst? Netrūkst! Viņam ir daudz sinonīmu un iespēju pateikt, bet viņš saka šādi, un es to respektēju. Tam ir jāpaliek autora darbam, nevis tulkotāja darbam. Manai tulkotājas balstiņai jāpaslēpjas dziļi aiz kulisēm. Tas, protams, neizdodas. Katram tulkotājam jau ir savi iemīļotie vārdiņi, konstrukcijas: tas, kā viņš veido teikumu, liek loģisko uzsvaru, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Loģiskais uzsvars vispār būtu pētījuma vērts, bet neviens par to nedomā. Labs tulkojums būtu tāds, it kā autors būtu rakstījis latviski.

- Nu tad tūlīt tāds jautājums no redaktora pozīcijas. Viņa pienākums ir tekstu uzlabot…

- …Nu sauksim to tā.

- Un ko tad, ja šis redaktors ir tāds kārtīgs valodas normu sargs, gājis kārtīgā skolā, universitātē iemācījies un zina, kā jābūt. Vai te nav kāds konflikts?

- Ir konflikts! Tas atkarīgs no vairākām lietām. Pirmkārt, ar kādu literatūru redaktors strādā. Ja redaktors ļoti labi strādā ar lietišķajiem vai vēsturiskajiem tekstiem, viņš nepievērsīs tik lielu uzmanību, kā vajadzētu, daiļliteratūras stilam, noskaņai, garšai. Viņa argumenti būs - bet tā ir rakstīts vārdnīcā. Tur ir daudz kas rakstīts! Tur ir ntās nozīmes, bet parasti nav tās nozīmes, kuru vajag. Vārdnīca ir rīks, bet tulkotājs ir gleznas kopētājs un ne vienmēr var rīkoties ar līdzekļiem, kuri ir ierobežoti.

Otrkārt, svarīga ir redaktora attieksme pret tekstu. Ideālā gadījumā redaktoram jābūt lasījušam visu tekstu. Bet tas gandrīz nekad nenotiek. Es arī ne vienmēr pirms tam izlasu savas tulkojamās grāmatas un beigās dabūju sākumu pārtaisīt. Redaktoram būtu jāzina teksts ļoti labi, lai varētu argumentēti iebilst pret kādu vārdu vai līdzekļu lietojumu. Bet pats galvenais - redaktors ir ļoti svarīgs. Ja izdari darbu viens, pagūsti sev iestāstīt - tā vajag. Gadās grandiozas kļūdas, ko pats vairs neredzi, jo esi tik ļoti tuvu savam tekstam, ka nevari paskatīties uz to no malas. Tāpēc redaktora un arī korektora acs ir ļoti svētīga. Esmu tik pateicīga Zvaigznes ABC korektorēm, kad viņas ieliek ķeksi malā. Tur kaut kas nelīmējas, bet es to neredzu!

- Kādreiz avīzē ir tā, atver savu tekstu un kādu brīdi gribi nošauties. Attur vien tas, ka honorārs ir pārāk mazs, lai nopirktu šaujamo. Palikusi tik stulba un acīm redzama kļūda, ka gribas zemē ielīst. Vai tev ir bijušas tādas situācijas?

- Ir! Zinu pāris savas nenormāli stulbas kļūdas. Atskaitot zaļo jaunību, kad es pats gudrākais, visu dzīvi man ir bijis bail atvērt jaunu grāmatu, jo pēc Mērfija likuma parasti uzšķiras tādā vietā, kur… Vienmēr jau var labāk, bet ir tiešām kļūda! Un te neko vairs nevari izdarīt.

- Bet laikam jau šīs kļūdas ir daļa no procesa, kur nekad neesi gatavs un vienmēr mācies.

- Bez tā nevar. Ņemot vērā apjomus, jo maize ir jāpelna un tas ir mans vienīgais darbs. Gadās visādi. Skaidrs, ka es labprāt gadu sēdētu un dreijātu vienu ideāli pārtulkotu grāmatu, kurā vienalga kaut kas pēc tam atrastos, bet diemžēl jāiekļaujas laikos un jādara labākais, ko vari. Laika spiediens ir viena nelāga lieta, es visiem spēkiem cenšos nepieļaut. Man liekas, es sajuktu prātā. Kad šad un tad dzirdu - tulkotāji kavē un kavē kārtīgi, par mēnesi, diviem - nesaprotu, kā viņi vēl ir dzīvi? Es sēdētu vienos baldriānos, es to nevaru, jo mani nervi to netur. Tāpēc parasti izdaru visu laikā.

- Tik liels apzinīgums?

- Zini, es teiktu… pārsvarā man nav stingrais gala termiņš. Izdaru tik ātri, cik varu. Ir izņēmumi, kad vajag noteiktā laikā. Tad es daru visu, lai iekļautos. Apzinīgums no manis netiek prasīts nepārtraukti. Kādreiz gan autortiesību licences līgumā ir termiņš, un tad gan ir jāpaspēj - dzīvs vai miris. Tad rēķinu, cik lapas dienā. Parasti es maļu uz priekšu - cik ātri ir, tik ir.

- No malas, skatoties uz tulkotāju, var teikt - ai, ko nu viņš tur dara, uz darbu jāiet nav, sēž mājās, palasa grāmatas un kaut ko paraksta. Kā tu strādā?

- Ja nav jābrauc uz Rīgu, tad ir labi. No rīta pamosties, izstaipies, iedzer kafiju, paskaties, kas jauns pasaulē, un sēdies klāt. Tad es strādāju ar pārtraukumu pusdienām līdz apmēram pieciem. Tad paēdam vakariņas, paskatāmies ziņas. Bet ir jau vēl visa vakara aste. Šo asti var ļoti labi izmantot darbam. Nelaime tā, ka esmu pūce pēc dabas. Tad parasti ap septiņiem vakarā ir tas - nu tik strādās, nu tik būs, bet ap pusnakti jau derētu vākties nost, jo nav vairs zaļā jaunība, kad varēju visu nakti līdz pirmajiem gaiļiem strādāt un tas neatstāja iespaidu uz nākamo dienu. Ir reizes, kad mokies ap vienu teikumu. It kā viss ir, un nevari pateikt, kā tur nav. Un nepatīk. Tulkoju tagad Roulingas trešo grāmatu, ko viņa paraksta kā Roberts Galbraits. Viņa raksta ļoti skaisti, kupli, bagāti, bet tik sarežģīti! Latviski ļoti grūti pārtulkot. Pašai smiekli nāk - sen neesmu neko tik sarežģītu tulkojusi. Ļoti grūti ietērpt šo kuplo valodu un viņas sintaksi latviešu tekstā.

- Tulkotāja profesija ir dīvaina - jūs it kā esat, bet neesat. Mūžīgā autora ēnā. Tā laikam ir visur pasaulē.

- Jā! Tā ir visur. Tas, ko es gribētu teikt, ko tomēr varētu no līdzcilvēkiem vēlēties - rakstot recenzijas un arī īsrecenzijas, vajadzētu pieminēt grāmatas tulkotāju. Cik žurnālistam tā darba pieminēt arī tulkotāju, lai viņš tiešām nav tikai tā pilnīgi bezmiesiskā aizkulišu balss. Man ir prieks par katru medijos pieminētu tulkotāju un viņa darbu. Normāls cilvēks, viņš jau nezina - kas tas tāds ir - tulkotājs. Kas tur ko nepārcelt no vienas valodas otrā? Tie ir sviedri un asinis! Jebkurš, kurš seko, piemēram, Dacei Meierei feisbuka ierakstos, redz, cik atklāti viņa runā par problēmām, kā viņa meklē vārdus. Tas, kurš to pamana, saprot, ka tā lieta nav tik vienkārša, tieši otrādi, tā ir ļoti sarežģīta. Lai kā man patiktu sava profesija - tā ir viena ļoti prasīga profesija, un vienmēr tai nāk līdzi tas, ka tu paliksi aizkulišu personāžs, ko neviens nekad neredz. Ir šīs ēnu dienas. Nolieciet man tajā aiz muguras vienu vai divus skolēnus. Viņi būs pārsmējušies, kad redzēs, kā es tulkojot sarunājos pati ar sevi, lamāju autoru, meklēju vārdu - vārdnīcās nekad nav visu nozīmju un parasti tieši tās, kuru tev vajag. Tas būtu traki špāsīgi, ja vien es būtu ar mieru, jo tas tomēr ir ļoti intīms process. Tad varētu saprast.

- Ko saki par tām teorijām, ka drīz jau varēs ielikt tekstu internetā vai datorā, nu kaut vai Gintera Grasa grāmatu, mašīna visu pārtulkos un tulkotāju nemaz vairs nevajadzēs.

- Nē! Šo es tagad mierīgi saku, bet, kad tādas lietas dzirdu, viss iekšā vārās. Tā var tulkot dokumentu! Pat vēsturisko dokumentālo prozu tā nevarētu tulkot. Katram vārdam taču ir sava nozīme, sinonīmi, kur nu vēl loģiskais uzsvars, prozas ritms, par ko neviens nedomā. Bija liels sašutums vienā apgādā, ka cilvēki tiešām bija atļāvušies iesniegt, man šķiet, kādam konkursam, pilnīgi acīm redzamu mašīntulkojumu. Ko es te varu komentēt? Tā jau vairs nav nekaunība, tā ir pilnīga literatūras nesaprašana!

- Tas ir tas pats, kas runas par datorromāniem. Atceries, bija sacensība starp cilvēku un mašīnu šahā. Tajā brīdī, kad dators guva virsroku, šahs kļuva nevienam nevajadzīgs un zaudēja jebkādu popularitāti. Kas notiks ar valodu brīdī, kad dators uzrakstīs un otrs dators pārtulkos?

- Jā, kas notiks ar valodu? Ne tikai izklaide, ne tikai vakara pavadīšana vai atbilžu meklēšana uz lielajiem jautājumiem, bet valoda. Kur tā šobrīd tveras, kur ir tās sakne, lai viņa varētu dzīt atvases un nenīkt nost? Man liekas, varbūt vien Alunāna laikos tulkotāji ir darījuši tik daudz valodas labā kā tagad pēdējo desmit gadu laikā ar lieliskajiem tulkotājiem, kuri neizvēlas vieglos ceļus un tulko ļoti sarežģītu literatūru. Valoda izskatās aprušināta, aplaistīta, sakopta, izravēta. Kādi skaisti vārdi tiek celti gaismā! Dace Meiere, kura prasa feisbukā - kādus izsauksmes vārdus jūs zināt? Viņa taču varētu ielikt pirmo, kas ienāk prātā. Viņai taču pieder visa Silva rerum! Fantastiska stilizācija. Vai Maima Grīnberga ar Rozas Liksomas tulkojumiem. Ja šī visa nebūtu! Nieks par to, ja mēs nezinātu šīs literatūras, kaut gan tas arī skan šausmīgi. Mūsu valoda nomirtu, neviens vairs nezinātu tos slāņus, ko tulkotāji ceļ gaismā.



Kultūra

Valmieras teātrī šovakar Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā par 2023./2024. gada sezonas aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš, aģentūru LETA informēja Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS).

Svarīgākais