XXVI dziesmu svētku goda virsdiriģents, mūzikas pedagogs, viens no zēnu koru kustības pamatlicējiem, arī starptautisko zēnu koru festivālu aizsācējs Latvijā Jānis Erenštreits stāsta Neatkarīgajai par dziesmu svētkiem, slavē katru dalībnieku un uzsver, ka koriem skolās nepieciešams savs statuss.
- Kas ir dziesmu svētki jums, un kas tie Latvijai?
- Es dziesmu svētkus nespēju uzrakstīt ar mazo burtu. Man tie rakstās ar lielo. Šie svētki vērtējami kā izglītotas tautas pārstāvju radošo spēju, neatlaidības un pašapliecināšanās vēlmju spilgta izpausme. Neizmērojamais garīgums, ko katrs dziedātājs uzsūcis sevī neskaitāmos mēģinājumos (dziesmu saturs, melodijas, harmoniskā valoda, ritms, raksturs, emocijas), nu izlauzās uz āru un ielija klausītāju sirdīs. Kopkora skanējums bija lielisks, enerģētiski uzlādējošs.
Kas šie svētki bija Latvijai? Pēc manas pārliecības Latvija var lepoties ar savu talantīgo un mērķtiecīgi darbīgo tautu - ar visiem saviem dēliem un meitām, kas piedalījušies šo svētku sarīkošanā. Un tā ir mūsu visdziļākā un visizjustākā pateicība Latvijai.
- Jā, man tikko garām pabrauca divi dziedoši tramvaji... Bet - kā mēs pēc neatkarības atgūšanas esam dziesmu svētkus kopuši? Ko esam likuši klāt, ko ieguvuši? Tautā, koru un dejas mākslā?
- Mums vairs nav vajadzības līferēt varas priekšā. Tiem, kuri konkursā iegūst tiesības veidot dziesmu svētku programmu, manuprāt, ir liela rīcības brīvība. Un viss tālākais ir atkarīgs no tā, kā viņi sajūt kultūras mantojuma saslēgšanos ar mūsu laika vērtīgākās jaunrades atspulgu svētku galvenajā koncertā. Domāju, ka Mārtiņš Klišāns un Uģis Brikmanis trāpīja gandrīz desmitniekā.
Varētu rasties priekšstats, ka process ir sakārtots, jo gala rezultāts ir izcils. Tiešām izcils! Pat apbrīnas vērts. Valsts attīstības, izglītības reformu galvenie pārziņi un finanšu eksperti arī redz, ka dziesmu svētki kā viens no kultūrizglītības procesa pārbaudījumiem nokārtots sekmīgi. «Malači! Tā turpiniet!»
Šāds secinājums ir maldinošs. Par ko mans satraukums, ko vēlos es?
Sacīšu tā - Latvijas koru diriģenti ir strādājuši godprātīgi un sagatavojuši lieliskus svētkus. Par to pārliecinājos kā koru pusfinālā, tā fināla skatē, tā kopmēģinājumos. Prieks, ka jauno diriģentu profesionālais potenciāls ir tik daudzsološs. Šādā aspektā neredzu pārrāvumu koru kustībā. Domāju, ka jau nākamajos dziesmu svētkos varētu ienākt 4-5 jaunākās paaudzes virsdiriģenti. Bet kā būs ar dziedātājiem? Ar koriem?
- Un tādēļ jūs, Jāni, sakāt: «Ir pēdējais laiks visos līmeņos saprast, ka kordziedāšana latviešiem ir kaut kas īpašs un neatņemams. Dziedāšana palīdz mīlēt, dzimt, augt, strādāt un skaisti mūžu nodzīvot.» Man šķiet, ka tas viss ir pašsaprotams. Bet - kurš to nesaprot un - kāpēc «pēdējais laiks»?
- Es to pamanu sarunās ar saviem kolēģiem. Redziet, es jau esmu tādā kā opīša vecumā, un pie manis nebaidās pienākt arī jauni skolotāji, un arī es nebaidos spert pirmo soli, lai aprunātos ar jauniem skolotājiem un diriģentiem. Dzirdētais mani gan iedvesmo, gan arī apbēdina. Nu, piemēram.
Desmitais Latvijas zēnu koru salidojums 1. jūnijā Cēsīs - bija cienīgs lielo dziesmu svētku ieskaņu koncerts! Zēnu stāja, dziedātprasme, izturība un disciplinētība summējās dzidrā kopskanējumā. Salidojums bija izcili rūpīgi sagatavots. Zēni dziedāja kā eņģeļi. Ja manā jaunībā uzskatīja, ka otrās oktāvas reģistrā var dziedāt tikai Dārziņa mūzikas skolas puikas, tad tagad tā prot gandrīz vai katrā zēnu korī. Zēnu dziedātprasme vispārizglītojošajās skolās ir manāmi augusi, un man par to liels prieks. Gūtās iemaņas paver iespēju zēnam turpināt augt ar dziesmu jaunekļa un vīra gados.
Taču vairāki skolotāji bija vairāk nekā norūpējušies: «Es vairs nespēju. Puikas grib dziedāt, bet es nespēju sadabūt viņus visus kopā... Viss skolas programmā ir tik svarīgs, ka stundu sarakstā korim vairs neatrod stabilu vietu...»
- Vai tad skolās tagad vispār māca dziedāt?
- Kā kurā skolā. Un tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no skolas direktora labvēlības, ieinteresētības jeb viņa inteliģences pakāpes. Un - es neapskaužu direktorus. Esmu šo amatu izbaudījis. To pienākumu, to instrukciju, to pamācības vēstuļu, to likumu un normatīvo aktu nepārtraukti mainīgais apjoms ir tik liels, ka direktors vienā brīdī var apjukt un viņam būtu vienkāršāk, ja skolā pēc mācībām iestātos miers un klusums...
Taču skolas bērnam vajag visu, bet saprātīgi sabalansētā līdzsvarā. Cieņā jātur kā eksaktās zināšanas, tā fiziskā kultūra un sports, valodas, IT prasmes un arī... dziedāšana! Kā novēlēts tautas dziesmā - augt ar dziesmu! Dziedāt skolas biedru pulkā kā pašsaprotamu iespēju ikvienam cilvēkbērnam! Dabīgi, ja te valdīs gars un prasības, kas neiznīcina, bet paceļ dziedātāju. Un tas atkarīgs no dziedāšanas skolotāja personības. Pārliecinājos, ka tādu pagaidām mums netrūkst.
- Ints Teterovskis sacīja, ka tautasdziesma ir dziesmu svētku glābiņš...
- Piekrītu - jā. Un labi, ka to saka diriģents - jaunās paaudzes elks. Es nenoniecinu pārējos mūzikas žanrus. Un dziesmu svētkiem nekad nevajadzētu pārvērsties festivālos. To mums netrūkst, un tie kļūst arvien populārāki, saturīgāki. Katram sava vieta un mērķi.
Teikšu tā - daudzbalsīga dziedāšana a cappella skanējumā ir pamatu pamats mūsu dziesmu svētku garam un miesai. Tas neizslēdz instrumentālu pavadījumu, kas iekrāso vai izceļ kora skanējumu. Jātur cieņā un jānodod nākamajām paaudzēm tās dziesmas, kurās dzeja un mūzika kā vienots emocionāls veselums vēstī par laiku, notikumiem, pārdzīvojumiem.
Ar īpaši rakstītām dziesmām nevienos laikos nav gājis īpaši gludi. Tās rūpīgi jāvētī. Turklāt dziesma, kas ļoti labi noskan Latvijas Universitātes aulā vai kādā citā labskanīgā zālē, ne vienmēr labi skanēs lielajā estrādē. Ir pilnīgi skaidrs, ka lielajā estrādē prasās pēc tādām kā lielformāta gleznām, pēc lielos triepienos veidotām, melodiski bagātām dziesmām. Taču nelielas, muzikāli spilgtas miniatūras arī ir vērtīgas.
- Starp citu, vai tas bija labs Kultūras ministrijas gājiens - apvienot Rīgas Doma kora skolu, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, Rīgas Horeogrāfijas skolu vienā veselumā?
- Es teikšu, ka nekas ļauns nav noticis. Pamatā tas darīts tāpēc, lai piekļūtu Eiropas naudai... Pagaidām solījumi tiek pildīti. Mūsu - Doma kora skolas bērnu attiecībās ar Rozentāla mākslas skolas bērniem nekas netiek uzspiests. Tomēr esmu pieredzējis vairākus ļoti emocionālus brīžus - audzēkņu talanta uzplaiksnījuma apbrīnu abās pusēs. Strādīgam talantam ir ļoti liela vērtība. Te tādu ir daudz.
- Vēl par dziedāšanu skolā. Kas jādara, lai diriģenti nebūtu noskumuši un neteiktu - šis ir mans pēdējais pasākums?
- Vēlos uzturēt modrību un pasekot, lai lielo reformu burzmā nepazustu dziedāšana skolā! Kā tas paveicams?
Gudrām galvām «jāsaāķē» Izglītības likums ar Dziesmu svētku likumu tā, lai skolas korim būtu skaidri iezīmēts, noteikts statuss. Tas iedotu mūsu dziesmu svētku saknēm - skolu koriem jaunu veldzi, spēku un izaugsmes prieku! Skaidru mērķi darbībai. Viņu diriģentiem - pašapziņu un drošības sajūtu, ka mūzikas stundas ar dziedāšanu Latvijas skolās nekad nezudīs.
Galu galā - šī vēlme pašā dziļākajā izpratnē ir nācijas pašcieņas un izdzīvošanas jautājums. Mums jāapzinās kordziedāšanas milzīgā loma mūsu tautas vienotības un kopības veidošanā laikā, kad Latvija kā valsts vēl nepastāvēja. Cilvēkus vienoja valoda un dziesma. Dzima pārdroši sapņi, kas piepildījās. To nedrīkstam aizmirst!
Vai tad mēs - latvieši - lielajā pasaules nāciju saimē gribam pārvērsties par vienādi nofrizētiem pasaules pilsoņiem? Mums jāsaglabā savs raksturs, savas tradīcijas, savas dziesmas, savas prasmes, sava pašapziņa.
- Jūs rakstāt: «Dziedot dzimu, dziedot augu???» Kāpēc tās trīs jautājuma zīmes?
- Jautājums - vai mēs to nodrošinām? Vai šobrīd viss skolā ir sakārtots tā, lai katrs bērns var augt ar dziesmu?
Esmu pietiekami novērojis, ka bērnam, pārvarot pirmās prasības kordziedāšanā - dziedot brīvi, labskanīgi un tīri, raisās pozitīvas emocijas. Dziedot draugu pulkā, sajūtot spēju iekļauties divbalsībā, prieks divkāršojas. Rodas vēlme dziedāt starpbrīdī un neapzināti iedungot kādā citā stundā. Piedodiet - šādā brīdī bērns ir laimīgs un viņš patiesi aug ar dziesmu!
Dziesma dod spārnus, ceļ pašapziņu un palīdz risināt citas, tajā skaitā eksaktās lietas.
Visam jānotiek ar ļoti lielu radošuma potenciālu, kas pavelk līdzi skeptiķus un neizlēmīgos.
Otrām kārtām - es gribētu, lai katrs bērns Latvijā saņemtu sabalansētu izglītību. Pirmsākumos! Un tad vienā brīdī mēs redzam, kurā jomā viņš ir stiprākais, varošākais, gribošākais... Tā nebūsim viņam sariebuši ar mūziku, bet atraisījuši viņa radošās spējas.
Sabalansēsim šīs lietas! Tās ir pārbaudītas vērtības, kas strādā. Turklāt mums ir pietiekami daudz jaunu diriģentu, kuri ir apliecinājuši savas spējas strādāt tieši ar bērniem, ar jauniešiem un sasnieguši labus rezultātus. Bērni viņus mīl un tāpēc dzied no visas sirds. Vajag sakārtot likumus, lai korim būtu sava vieta, savs statuss skolā.
- Bet - kas ir tā jūsu pieminētā balss no «augšas», kura saka: «Ar dziedāšanu tālu netiksim!» Cik liela tai bijusi teikšana?
- Es dažkārt dzirdu valodas: ko jūs ar to dziedāšanu? Ar to taču neizdzīvosi! Vajag uzreiz mācīt Mendeļejeva tabulu, labi skaitīt naudu, taisīt bilanci... Citādi - kā tu izdzīvosi? Bet - es visu laiku domāju par to, ko mēs bērnam noskaužam, atņemam. Par to, kas paiet normālam bērnam gar degunu, ko viņš nedabū piedzīvot, izbaudīt. Un secinu, ka bērns ir apdalīts. Bet dziedāšanu nedrīkst materializēt.
- Cik lielā mērā tas īstenojās šo dziesmu svētku, teiksim, noslēguma koncertā, kurš man ļoti patika?
- Ļoti patika! Noslēguma koncerts bija izcils. Kopkora skanējums - spilgts, spirdzinošs, izjusts! Arī koncerta dramaturģija veidojās pārliecinoši. Man ļoti liels prieks par jauno virsdiriģentu panākumiem.
- Kas jāizdara līdz nākamajiem dziesmu svētkiem?
- Un, lūk - šis izcilais koncerts kā iegravēts kultūrvēsturisks notikums kādam dod iespēju secināt, ka viss visās jomās ir pilnīgā kārtībā, tajā skaitā skolās. Mans pienākums ir saglabāt modrību un rūpi par skolas kora statusa nostiprināšanu. Tikai tādēļ piekritu šai sarunai.
Līdztekus jādomā par nākamo svētku programmu, par diriģentiem, kas ir starpsvētku procesa virzītājspēks. Katrs ir tiesīgs piedalīties konkursā un aizstāvēt savu ideju.
- Ko jūs teiksiet Latvijai simtgadē?
- Lai katram valsts piederīgajam būtu iespēja dzimt, augt, izglītoties, strādāt, mīlēt un savu mūžu nodzīvot ar dziesmu!