Juris Kulakovs. Tikai sešdesmit

Lai gan komponistam Jurim Kulakovam 60. dzimšanas diena iezvanījās maijā, lielākās svinības notiks tagad – šodien, 20. jūlijā, viņa dzimtajos Līvānos notiks tradicionālā Kulakova nakts ar daudzu pazīstamu mūziķu piedalīšanos.

Šogad Kulakova naktī tiks svinētas četras ievērojamas jubilejas: Ievas Akurateres un Jura Kulakova 60. dzimšanas diena, grupas Menuets 50 gadu jubileja un Trīs Latvijas tenoru divdesmitā dzimšanas diena. Koncertā piedalīsies grupas Menuets, Rusted Wheel, Jauda, Dabasu Durovys, Laimas Muzykanti, Rīgas Modes, Justīne Kulakova un Trīs tenori (Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis un Miervaldis Jenčs), Andrejs Gaiduks, Sovvaļnīks, Rihards Saule & Co, Igors Siliņš un, protams, grupa Pērkons pilnā sastāvā.

- Kura pēc skaita Kulakova nakts šī būs?

- Ceturtā. Tā bija mūsu koncertu producenta Sanda Mohovikova ideja. Man sākotnēji tā likās ļoti dīvaina, tāpēc joprojām šo pasākumu piesaku kā «manā vārdā nosauktais festivāls». Mani šis nosaukums mulsināja - es ar lielummāniju nesirgstu, man tā nepiemīt, bet, ja ļoti vajag, varu to notēlot (smejas). Paškritikas man ir pārpārēm. Pirmais festivāls bija 2015. gadā Ogrē. Bija pagājuši trīsdesmit gadi kopš bēdīgi slavenā notikuma ar Ogres vilcienu, Sandim bija ideja dabūt kādu norakstītu vilciena vagonu, ko pēc sirds patikas varētu demontēt, taču tā nerealizējās. Pēc tam - 2016. gadā Liepājā, 2017. gadā Cēsīs, bet tagad Līvāni.

- Šis koncerts šoreiz tev laikam būs īpašāks, jo Līvāni ir tava dzimtā vieta?

- Visi ir īpaši. Īpašāks tas šoreiz būs ar to, ka būs uzaicinātas vairākas grupas no reģiona - arī tā bija Sanda ideja, ļoti laba ideja. Piemēram, Dabasu Durovys, arī Artūrs Uškāns un Laimas Muzykanti. Iztrūks tikai Bez PVN, pagaidām nav zināms, vai būs Sovvaļnīks. Mani favorīti - Rīgas Modes un Rihards Saule ar savu grupu, kas varētu tā arī saukties - par Sauli. Ā, šāda grupa jau ir bijusi? Nekas, tās taču vairs nav (smejas)! Savulaik Edgars Liepiņš arī izdomāja, ka grupa sauksies Ārprāc 88 - es gan mēģināju pīkstēt, ka šāda grupa jau ir, bijušais Gvido un Igora Lingu Dzelzs ceļš, bet viņš to neņēma galvā, uzrakstīja ar c un pielika klāt 88. Starp citu, šajā decembrī Edgaram apritētu 90 gadu, un producents Jānis Kļaviņš šajā sakarā ir atvēzējies savākt kopā grupu Ārprāc 88 uz koncertu VEF Kultūras pilī. Piekritis piedalīties arī Valdis Muktupāvels. Oriģinālā es biju šīs grupas bundzinieks, bet bungas šoreiz laikam gan nespēlēšu.

- Tavā pasākumā jau arī pieteikta vesela jubileju virtene: tev - 60, Ievai Akuraterei - 60, grupai Menuets - 50, Trīs Latvijas tenoriem - 20. Būs četras tortes ar daudz, daudz svecēm.

- Jā, tā kaut kā sanāk. Vēl tikai vajadzēja paaicināt aktieri Ivaru Kalniņu, kuram būs 70 (smejas). Viņš man bija zvanījis, kāds gribēja viņam rīkot jubilejas tūri, bet kaut kā tas viss noklusa - būs jāpiezvana un jāpavaicā, ar ko šī ideja beidzās. Toties būs aktieris Igors Siliņš, kuru satiku tepat uz stūra - viņš dzīvo Miera ielā. Man ir tāda dziesmiņa ar Māra Melgalva tekstu Piededzini pankūciņu manējo, oriģinālās rokraksta notis, šķiet, ir pie Igora, jo viņš ir vienīgais, kurš to ir atskaņojis. Igoram ļoti iepatikās ideja par tās nodziedāšanu koncertā, viņš grib braukt uz Līvāniem.

- Kas vēl izskanēs koncerta repertuārā?

- Skanēs Pērkona dziesmas, arī Menueta dziesmas - es gan neesmu interesējies, ko gribēs spēlēt Menuets. Droši, ka būs Rīgas Modes ar savu versiju dziesmai Kamēr es tevi mīlēju, savukārt Rihardam Saulem ļoti patīk Lampas un zvaigznes. Par Laimas Muzykantiem ierunājās Ieva, kura bija uzaicināta uz viņu koncertu Rēzeknes Gorā, kad jubileja bija Artūram Uškānam, - viņa ar viņiem kaut ko uzdziedās. Savukārt mūzikas un mākslas festivālā Bildes bija tāda grupa Refleksija, kura piedalījās tajā koncertā, kurā saspēlējas lielmeistari ar jaunajiem, - viņi bija iemācījušies dziesmu Pērkons dārd un izteica vēlmi to nospēlēt arī Līvānos. Es gan viņus neesmu dzirdējis, bet Raimonds [Bartašēvičs] teica, ka esot bijuši labi. Ar prieku šo grupu uzaicinājām, Pērkons tā ļoti uzmanīgi centīsies viņiem netraucēt (smejas).

- Parasti tu pirms Kulakova naktīm draudi ar kādu jaunu Pērkona dziesmu…

- Iepriekš bija Meitene - tā bija Dziesmu un deju svētku lieluzvedumā. Bet man ir vēl kāda jauna dziesma. Varbūt, ja mēs piepūtīsim vaigus, tad būs ar [Aleksandra] Čaka dzeju dziesma Tramvajs. Tā nav tik vienkārša un vispār - popmūzika mani vairs neinteresē (smejas), tas laikam ir viens no galvenajiem iemesliem. Šī dziesma gan dažkārt jau ir spēlēta koncertos. Ir daži knifiņi, pie kuriem vēl jāpiestrādā. Ar tās galveno tēmu gan esmu nēsājies jau gadus divdesmit, kā kompozīcija tā būtībā ir pabeigta - var teikt, ka spēlēšanas vaina. Tāda romantiska dziesma. Bet, manuprāt, tas nav tik svarīgi, jo no Pērkona tik un tā vairāk gaida spēlējam vecos hitus. Turklāt, tā kā spēlēs Latvijas Trīs tenori, tātad būs arī Nauris Puntulis, un tātad arī viņa dziedātās Pērkona dziesmas, tostarp Mēs pārtiekam viens no otra. Starp citu, ir doma izdot arī kādus vecākus Pērkona ierakstus, kas iepriekš nav publicēti. Piemēram, ļoti banāla lieta - Mākslas darbi rodas mokās un Zibens pa dibenu izdoti diskos, taču tur viss nesagāja, bet ir kaut vai viena dziesma, kas pēdējā laikā kļuvusi ļoti iecienīta koncertos, - Kukurūza. Gribas izdot tās dziesmas, kuras spēlējam koncertos, bet tās nekad nav ierakstītas. Iespējams, varētu izdot šādu apkopojumu, un tajā tad pilnīgi noteikti atrastos vieta arī Tramvajam, par Meiteni gan es vēl nezinu, jo tā oriģinālā nav bijusi ar domu, ka tā būs Pērkona dziesma. Tā rakstīta Akuratera muzejā, programmā, kurā es viens pats esmu kaut ko dvesis pie klavierēm. Pat nezinu, kāpēc to izvēlējās Deju svētkiem.

- Pastāsti par sevis radīto Deju svētkiem! Runājām pirms diviem gadiem, jau tad tu teici, ka tavs lielākais projekts ir šiem svētkiem iecerētās kompozīcijas!

- Mani uzaicināja viens no Deju svētku virsvadītājiem Jānis Ērglis - piedāvāja izveidot vienu ceturtdaļu no šā koncerta. Starp septiņiem tā cikliem uz mani attiecās arī Raimonda Paula Manai dzimtenei, kas tika ierakstīta no jauna. Man bija dotas tēmas, kuras vajadzēja apstrādāt. Piemēram, Es meitiņa kā rozīte, kuru apvienoju ar Div’ pļaviņas es nopļāvu - horeogrāfe teica, ka vajagot arī puisīti, tā nu piekomponēju to klāt (smejas). Darba tikuma dziesma, puisītis nav tāds, kurš iet uz tirgus laukuma plātīties vai klenderē pa krogiem - labs puisītis! Div’ pļaviņas es nopļāvu un tik vien lūdzu tautu dēlu, lai sameta kaudzītē - mūsdienīgi! Tā nu puisītis to darīja, bet meitiņa vienkārši parūpējās par to, lai viņam būtu balts krekls (smejas). Viss tika rakstīts par jaunu un instrumentēts, ar dažādām orķestrālām epizodēm. Kādu gadu es tiešām pie tā strādāju. Bet bija jau vēl dažādas komiskas lietas, piemēram, paņēmu Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas oriģinālās partitūras fināla daļu Odu priekam, bet sacerēšanas darba procesā sākās lietas ar Lielbritānijas atdalīšanos no Eiropas Savienības, tā nu radošā komanda no šīs ieceres atteicās - tā neesot laba ideja (smaida). Jā, bija arī ideja par Skyforger iesaisti kādas no kompozīcijām izpildīšanā, bet arī tas nerealizējās. Manas ieceres mazliet piefrizēja. Bet atbildība bija milzīga - kad iedomājies, ka pie šīs mūzikas dejos labākie kolektīvi no visas Latvijas!

- Taču vienalga - viss sanāca, bija ļoti skaisti un efektīgi, pašam droši vien arī bija milzu prieks un saviļņojums atrasties skatītāju rindās?

- Jā, bija, bija! Es apbrīnoju, kā tos visus tūkstošus varēja sadejot šādos rakstos! To visu sakārtot tā, lai tas stadionā būtu skatāms - virsvadītāji ar to nodarbojās, un viņiem ļoti labi izdevās. Koncerts bija ļoti iespaidīgs. Man viss ļoti patika. [Valsts prezidenta Raimonda] Vējoņa runa? Nu, viņam nedaudz samisējās, tas sīkums! Bet deju uzvedums bija ļoti, ļoti iespaidīgs, arī par lielo koncertu Mežaparkā es gribētu piekrist viedoklim, ka tas bija ļoti iespaidīgs. Dažkārt saka, ka tie taču tikai pašdarbības kori, līdz ar to muzikālā kvalitāte pieklibo, bet šoreiz viss tika labi apskaņots, un arī dziedāja viņi ļoti labi - flangi darbojās sinhroni, pēc diriģentu žesta. Citkārt tā nebija. Repertuārs? Es nedomāju, ka tas bija par smagu. Bija izrādīts gods latviešu klasiskajai koru dziesmai, arī Imanta Kokara diezgan kategoriskā nostāja par to, lai viss būtu bez tingeltangeļiem, kora dziesma tikai a cappella versijā, bija ievērota. Repertuārs drīzāk bija nevis par smagu, bet par garu. Bet - kod kurā pirkstā gribi, visi sāp, jo dziesmu, kuras būtu pelnījušas būt Dziesmu svētkos, ir stipri vairāk. Manuprāt, viss bija kārtībā, tikai sanāca ļoti garš koncerts.

- Atgriežoties pie tavām lietām. Pēdējos gados esi pazīstams kā lielformāta darbu meistars, kas šobrīd tavā ēdienkartē?

- Atkal viens lielformāts. Kopā ar pūtēju orķestri Rīga par svinīgo kantāti valsts svētkiem. Datums nolikts, tam jāskan 19. novembrī VEF Kultūras pilī. Audzinoši, būs man daudz nošu jāuzraksta dažādiem taurētājiem un stabulētājiem (smejas). Latvijas Mūzikas akadēmijā mans profesors bija Pēteris Plakidis, un viņš teica tā - vislabāk notis rakstās tad, kad redzu afišās uzrakstu ar savu vārdu un konkrētu koncerta datumu, jā, es tam pilnībā piekrītu, šobrīd rakstās (smejas)! Esmu no tiem, kuri sāk aktīvāk rīkoties tad, kad termiņi sāk spiest - līdz tam, kamēr vēl nedeg, domāju, vai šā vai tā… Bet tas nav ignorances dēļ, vienkārši ir dažādi cilvēku tipa raksturi. Man patīk visu laiku piedomāt pie tā, ko vēl varētu pielabot. Man te bija laiks, kad divus mēnešus strādāju pie vienas kora dziesmas, turklāt tā bija jau sacerēta, vajadzēja tikai aranžēt. Bet varbūt to notiņu tā? Bet varbūt šādi? Tā pagāja divi mēneši (smejas).

- Bet ja nu tev šovakar atnāktu kāds un pieliktu pistoli pie deniņiem - Juri, rīt man vajag dziesmu! Neuzrakstītu?

- Dažreiz tā arī notiek, jo tad ceļas adrenalīna līmenis un paaugstinās darbspējas (smejas). Tad jākoncentrējas. Šajā sakarā atkal stāsts par Edgaru Liepiņu. Komponistam Mārtiņam Braunam ir dziesma Lai jums izdodas. Esot bijis tā: Edgars Liepiņš dabūjis Jāņa Petera dzejoli, kas viņam ļoti iepaticies, aizgājis pie Mārtiņa Brauna, apsēdies, atšķīris avīzi un pateicis - tā, es mājās neiešu, kamēr nebūs dziesma! Tā tapa vienā vakarā, beigās sanāca ļoti forša dziesma (smejas)! Var sacerēt arī tā.

- Bet kā tev pašam radošajā procesā? No marta esi beidzis attiecības ar alkoholiskajiem dzērieniem, vai tas neatstāj iespaidu uz radošās domas lidojumu?

- Vīns domāts omulībai, bet, ja par daudz vīna, tad jēgas nekādas (saskumst). Bet, jāatzīst, ka es vispār nejūtu organisku vēlmi izpausties kā komponists. Esmu akadēmiski skolots, esmu arī Latvijas Komponistu savienības biedrs, ja man liktu uzrakstīt simfoniju, tīri tehniski to spētu, es zinu, kā to izdarīt. Bet… Vai kādam te ir vajadzīga vēl viena simfonija, kuru kāds kaut kur nospēlēs, un pēc tam tā gulēs kādā putekļainā plauktā? Pasaulē ir pa pilnam labas mūzikas. Neko jaunu īsti vairs nemaz nevar pateikt, viss šajā jomā sen jau ir izdomāts. Viss jaunais ir sen aizmirsts vecais, bet tikai citādāk iesaiņots. Svaigas idejas? Nezinu. Runājot par to, ka man vairs neprasās īpaši rakstīt - neesmu tāds, kuram pa visām porām plūstu mūzika un kuram par varītēm būtu kaut kur jāizsitas. Un ko tālāk, ķert kādu aiz stērbeles un teikt - eu, man te ir dziesmiņa, vai nenospēlēsi? Nu, labi, nospēlēs. Bet es tam īsti neredzu nepieciešamību. Es lepojos ar Pērkonu. Kārtības labad jāapkopo tas, kas ir, un tas jāsagatavo līdz tūres sākumam. Tā sāksies oktobrī.

- Bet kā vispār jūties savos 60 gados?

- Man dzimšanas diena ir katra diena, kad pamostos un svinu dzīvi! Dzīve ir gara, mūžs ir īss, laika plūdums ir bezgalīgs, un pagātne un nākotne ir tikai iespējamība. Atomiem savstarpēji uzdarbojoties, tie kādā brīdī sastājas īstajā stāvoklī, nogrand Pērkons un satricina latviešu poproka pamatus. Līdzīgi kā Eduards Veidenbaums, kurš ir cietis no cenzūras un ir sava laika visvairāk aizliegtais dzejnieks, arī Pērkons ir visvairāk aizliegtā latviešu rokgrupa, bet tagad - visvairāk pagodinājumus saņēmusī. Veidenbaums visās lietās centās aizrakties līdz lietas būtībai, serdei, un arī es neesmu stājis rakņāties. Ir izrakts un nāks klajā Pērkona disks ar līdz šim neizdotām dziesmām, būs koncerti, būs Kulakova nakts. Jeb, citējot kādu Pērkona mazzināmu gabalu: «Jūs mācāt mani vēlreiz sākties, es vēlos tikai turpināties!»

Interesanti

• Bērnībā mūzikas skolā Juris Kulakovs mācījies akordeona spēli, vēlāk apguvis taustiņinstrumentus un ir bijis viens no pirmajiem sintezatora īpašniekiem Latvijā. Skolas laikos muzicējis gan pūtēju orķestrī, gan ballīšu ansambļos. 1979. gadā Juris absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā, bet gadu agrāk - 1978. gadā - pievienojies grupai Menuets, spēlējis tajā taustiņinstrumentus līdz pat grupas darbības pārtraukšanai 1983. gadā, grupa izpildījusi arī dažas Kulakova kompozīcijas. 1980. gadā Juris Kulakovs kopā ar daļu Menueta dalībnieku izveidojis grupu Pērkons un ir gandrīz visu tās dziesmu mūzikas autors, taustiņinstrumentālists un grupas vadītājs. 1984. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti estrādes un pūtēju orķestra diriģēšanas specialitātē, beidzis arī profesora Pētera Plakida kompozīcijas klasi, bijis Raimonda Paula džeza klavieru klases students.
• Astoņdesmitajos gados Juris Kulakovs komponējis dziesmas aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammām Pasmaidi, sirds gaiša kļūs, Ārprāc 88c., daudz rakstījis mūziku teātrim un filmām (2001. gadā viņš saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par mūziku Antuāna de Sent-Ekziperī Mazā prinča iestudējumam Liepājas teātrī), 1984. gadā kopā ar Imantu Kalniņu un Juri Sējānu sarakstījis rokoratoriju Kā jūra, kā zeme, kā debess.
• gados Juris Kulakovs pievērsies lielākas formas vokāli instrumentālu skaņdarbu komponēšanai - viņa kontā ir gan komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītā kantāte Sarkanais vilciens, gan 1991. gada notikumiem veltītā kantāte Vēstules uz bruģa ar dzejnieka Normunda Beļska tekstu. Tāpat ievērību izpelnījās Jura dziesmu cikls Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem (1987), ko atskaņoja Ieva Akuratere, gan viencēliena opera Debešķīgā nepieciešamība (1996), kantāte Mateja pasija (1999) un dziesmu cikls Ētera odējs ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju (2007).