Saruna ar režisoru Dmitriju Petrenko. Atslēga uz teātra brīnumu

Rīt Dailes teātrī sezonas pirmā pirmizrāde – režisora Dmitrija Petrenko iestudētajai dramaturģes Justīnes Kļavas lugai Planēta nr. 85. Izrādes pieteikumā ir teikts, ka tā adresēta bērniem un vecākiem, tā tapusi Latvijas valsts simtgades zīmē. Tiekoties ar Dmitriju, pirmais jautājums gluži dabiski bija par to, vai simtgades pieminēšana izrādes afišā neuzliek kādus pienākumus.

- Vienīgais nosacījums bija, ka izrāde skar mūsu sabiedrību. Tas man vienmēr ir aktuāli un forši. Es nedomāju, ka man būtu jāsavelk kopā kaut kādas lielas lietas vai jāizdara kādi lieli secinājumi, kas būtu svarīgi simtgadei, jo teātris jau ar to nenodarbojas. Tāpēc arī piekritu, ka izrāde varētu būt maza daļiņa no simtgades notikumiem. Mēs katrs varam tai dot savu pienesumu, un man pašam sev bija svarīgi atbildēt - kāds tad būs mans pienesums.

- Vai var teikt, ka vienkārši gribēji taisīt labu izrādi un lai tad cilvēki paši domā.

- Jā, varbūt var teikt arī tā, ja uz to skatās no tāda viedokļa, ka man tagad vajadzētu būt tam, kurš atbildēs par kādu simtgades secinājumu, teiksim, konkrētā laika posmā. Ja taisām izrādi par astoņdesmitajiem gadiem, tad gribam pateikt ļoti konkrētas lietas. Tas arī ir mūsu vēstījums, arī par mūsdienām. Mans uzdevums saistībā ar simtgadi ir būt labam režisoram un godīgam pilsonim.

- Justīne Kļava kļūst aizvien pieprasītāka dramaturģe Latvijas profesionālajos teātros. Par to prieks. Kā ar viņu izdodas sastrādāties šajā izrādē?

- Jā. Tagad jau laikam ar lepnumu varu teikt, ka biju pirmais, kas viņu savulaik uzaicināja. Tāpēc mūsu sadarbībai ir sava vēsture un mēs pazīstam viens otru. Man ļoti patīk tas, ka Justīnei piemīt divas lietas, kam, manuprāt, jāpiemīt dramaturgam. Gan radošā puse - izdomāt, uzrakstīt, gan tehniskā puse - viņa saprot, kas ir dramaturģija, kā tas viss var savilkties kopā uz skatuves, tīri tehniskās lietas, kas dramaturgam būtu jāapgūst. Turklāt viņa ļoti labi jūt žanru un stilu. Viņai piemīt pašai savs stils. Varbūt tas tā izklausās dīvaini, bet Justīnes lugas atslēgt nemaz nav tik viegli. Es aktieriem, piemēram, esmu teicis - ja mēs iesim šo te ceļu, tad luga sabruks, jo tā neizturēs šādu piegājienu vai stilu. Man patīk, kā Justīne strādā. Neskatoties uz to, ka ideja ir kopīga vai tas ir mans impulss lugas uzrakstīšanai, man kā režisoram luga vienalga ir jāatslēdz. Un Justīne šajā ziņā nevar man palīdzēt, nevar kā dramaturgs pateikt - vajag darīt tā un tā. Viņa raksta tā, kā jūt, dažreiz neapzināti, dažreiz apzināti veido dramaturģisko struktūru un stilu. Atslēga jāmeklē man pašam, un tas man ļoti patīk. Tajā jau arī slēpjas mākslas brīnums, ka nevaram apsēsties un kopā izdomāt. Viņa nāk ar savu izjūtu, es - ar savu.

- Planēta nr. 85 būšot izrāde bērniem. Pēc šāda stāsta jāvaicā, kas tur būs?

- Mēs to saucam par izrādi visai ģimenei. Tā nav mana pirmā bērnu izrāde. Esmu daudz vērojis, kā bērni atnāk uz izrādi - parasti pieaugušo pavadībā. Man ļoti patīk, ja viņiem pēc izrādēm ir jautājumi, ja dzirdu, ka par izrādi notiek sarunas ar vecākiem vai vecvecākiem. Man liekas, ka tad mēs savu darbu esam izdarījuši. Šīs izrādes pieteikumā ierakstījām, ka tas ir stāsts ģimenei. Izrāde jau arī ir par ģimeni, par dažādām paaudzēm: tēvu un dēlu. Varētu arī tā teikt. Gribēju, lai tur būtu interesanti gan bērniem, gan arī iekodēt līmeni, kas varētu būt interesants tieši pieaugušajiem.

- Viena lieta, ja taisi izrādi tikai bērniem tā, lai viņiem acis mirdz. Bet vecāki jau uz to vairs nepavelkas. Vai nav grūti izdomāt kaut ko tādu, lai bērns skatās, bet tētis neaizmieg no garlaicības?

- Mūsu uzdevums, lai pieaugušie tajā brīdī, kad skatās izrādi, kļūtu par bērniem. Ja pieaudzis cilvēks aizmirsis, kā tas ir būt bērnam, tad viņam nekad tādas izrādes nepatiks. Bet es zinu, ka pieaugušajiem, tajā skaitā arī man, piemīt spēja kādu mirkli paraudzīties uz pasauli ar savām bērnības acīm. Kad Leļļu teātrī skatos savas izrādes, vēroju, kā mammas un tēvi pārvēršas par bērniem. Īpaši raksturīgi tas ir vīriešiem. Viņiem pat sejas izmainās. Interesanti! Tas ir teātra brīnums, ka tas ievelk sevī, un tu aizmirsti, ka esi pieaudzis vai tēvs, kas atvedis uz izrādi savus bērnus. Reizēm pat esmu pamanījis, ka bērns ir mazāk ieinteresēts par uz skatuves notiekošo nekā tētis vai mamma. Bet tēvs skatās, ir aizrāvies un atkal jūtas kā tāds divpadsmitgadīgs džeks, kurš vēlas kaut ko dzīvē sasniegt. Sliktais variants ir tad, un to es nevaru nekādi mainīt, ja pieaugušie atnāk uz izrādi un sēž feisbukā un īstenībā pat neskatās. Bērni uzdod jautājumus, bet pieaugušais nezina, kas tur īsti notiek uz skatuves. Tā arī gadās.

Bet vēl ir kāda cita lieta. To man ir teikusi Leļļu teātra vadība, to esmu novērojis arī es pats. Pēc izrādes pieaugušie pienāk un saka - tā nav piemērota bērniem. Pārāk filozofiska, pārāk bēdīga, pārāk sarežģīta. Bet tu skaties un redzi, ka nē. Bērniem patīk, viņi ir aizrāvušies, bet vecāki uzskata savus bērnus par naivākiem, nekā tie ir. Un tad viņi mēģina skatīties uz izrādi no «ko bērns par to varētu domāt» viedokļa. Viņiem ir priekšstats, kādai vajadzētu būt izrādei bērniem. Tas mani reizēm pat biedē, ka pieaugušie neredz to, kas viņu bērniem patīk. Viens no maniem spilgtākajiem piedzīvojumiem Leļļu teātrī bija izrādē Kaštanka. Tā ir četrdesmit minūšu gara. Jau pašā sākumā kāda sieviete piecēlās, viņai kaut kas nepatika, jo tur bija dzeršanas tēma aizskarta. Viņa gandrīz kliedza - mēs šo izrādi neskatīsimies, bet bērns negribēja iet prom. Sieviete palika, aktīvi izrādīja savu nepatiku, bet pamazām, pamazām… Pagāja četrdesmit minūšu, un viņa kliedza - bravo! Tātad cilvēks četrdesmit minūtēs no pilnīga nolieguma var aiziet līdz tam, ka izrāde ļoti patīk. Bet viņas bērns visu laiku sēdēja un gribēja redzēt.

- Vai nav tā, ka vecāki visos laikos grib dot bērnam labāko, bet reizēm pašiem pietrūkst saprašanas, kas tad ir tas labākais? Vai varbūt sapratne par labāko iegūta kaut kādās apšaubāmās mācībās.

- Droši vien. Nav slikti, ja grib labāko. Bet ko tad, ja prasa vieglāko, jautrāko? Es atceros, ka man bērnībā tie bēdīgie stāsti patika daudz vairāk. Tur bija, par ko pārdzīvot. Tagad redzu, ka bērniem patīk, bet vecākiem bail.

- Varbūt tā ir vēlme pasargāt no nepatīkamā?

- Tas ir ļoti dabiski un cilvēciski, bet, manuprāt, teātris ir tā vieta, kur drīkst uzticēties. Man tam gribētos ticēt. Ja mēs kaut ko darām, tad zinām, kāpēc. Mēs negribam vienkārši šokēt vai teikt rupjus vārdus no skatuves, lai pievērstu uzmanību. Tas tā nav. Mēs ar izrādi gribam kaut ko pateikt, audzinošais moments tur vienmēr ir svarīgs. Ja tas tā nebūtu, tad bērnu izrādes vispār nebūtu vajadzīgas.

- Tu pats izskaties neglābjami saindējies ar teātri. Tomēr vai tevī vēl kādreiz uzdzirkstī Dmitrijs žurnālists, sabiedriski aktīvs cilvēks ar viedokli un pozīciju?

- Tās ir saistītas lietas. Man liekas, ka teātrī pagājis laiks, kad varēja aiz aizslēgtām durvīm uzburt garīgas vērtības, kā tas bija septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados. Man ļoti skumji to atzīt, bet tas laiks diemžēl ir beidzies. Šodien, ja nedzīvo līdzi tam, kas notiek uz ielas, sabiedrībā, medijos, tad diezin vai vispār vari nodarboties ar teātri. Ja nejūti to, par ko cilvēki runā, kas ir šīs vērtības, problēmas, ja tas viss ir nepazīstams, tad nevari te radīt kādu pilnīgi atsvešinātu pasauli. Parunāsim tagad par Ķiršu dārzu! Tas vienkārši nav iespējams, jo visas šīs lietas ir saistītas. Cilvēki arī atnāk uz teātri, jo gaida no mums refleksiju par to, kas notiek šodien.

- Man šķiet, ka tagad pirms vēlēšanām ir aktualizējies mūžsenais krievu domātāju jautājums - ko darīt. Turklāt tādā izmisuma izteiksmē. Partiju daudz, saprast neko nevar. Ko darīt teātrim?

- Teātrim tajā visā jāpiedalās ar savu veselo saprātu. Tas, ko teātris var sniegt… Atceros, tas laikam bija valodu referenduma laiks, kad Alvis Hermanis teica - celies un ej. Atceros, ka mēs ar domubiedriem Valteru Sīli un Kārli Krūmiņu taisījām diezgan huligāniskus klipus - sēdi un domā. Par to Kultūras akadēmijā izcēlās skandāls. Teātrī var to izdarīt - sēdēt un domāt, pirms iet un darīt. Teātris var parādīt to, ka cilvēkiem visos laikos bijušas morālas dilemmas un visos laikos ir cilvēki, kas tās atrisina sev ētiskā ceļā. Cilvēks var būt drosmīgs, bet neiesaistīties. Tas nenozīmē, ka viņš ir lūzeris. Viņam ir tiesības saglabāt savu ētisko atskaites punktu. Teātris cilvēkus ar to var labā nozīmē inficēt. Var dzīvot godīgi, neskatoties uz to, ka apkārt ir tā, kā ir. Es tāpēc arī atnācu uz teātri, jo domāju, ka teātris ir tā vieta, kura burtiski inficēta ar to, ka tu vari dzīvot kā personība, vari būt pats. Režisori, kuri ir personības, tajā skaitā arī Alvis Hermanis, mani ievilināja teātrī ar savu stāju. Redz, kā - visa pasaule dzīvo šitā, bet mēs parādām, ka var arī tā mīlēt, tā rīkoties, tā ticēt. Es domāju, ka teātris arī šodien vēl joprojām var to darīt.

- Kāpēc jaunos cilvēkos šodien ir dzīva tik totāla neiecietība, ko vistrāpīgāk raksturo Staļinam piedēvētais - kas nav ar mums, tas ir pret mums. Ļoti agresīvi.

- Agrāk es teiktu, ka cilvēki ir pārāk noguruši. Esmu pamanījis, ka saku to jau sen, un jāmeklē cits skaidrojums. Varbūt tās ir personiskās bailes, kas nav saistītas ar kādiem režīmiem. Es teiktu, ka mūsu sabiedrībā cilvēki iemācījušies izrunāt savas bailes, bet nav iemācījušies izrunāt personiski un konkrēti. Viņi atraduši veidu, kā to izrunāt caur, piemēram, ksenofobiju vai citām fobijām, caur to, ka atrod kādu, kas nepatīk. Tas viegli pamanāms sociālajos tīklos. Agrāk to varēja just varbūt žurnālistu rīkotajās aptaujās, tagad viss izlikts apskatei. Varbūt tā ir arī vilšanās uz simtgades fona, no kuras gaidām viedus secinājumus. 90. gadu sākumā pievērām acis, jo zinājām, kādu gribam šo valsti. Mēs ilgi tam ticējām. Pienācis brīdis, acis jāatver, bet trūkst drosmes pateikt, nē, ne viss ir izdevies. Varbūt tas arī labi, ka ne viss ir izdevies, jo viss nekad nevar izdoties. Es domāju, tas ir tikai normāli. Varbūt vajag pateikt, ka ir lietas, kas mums kā sabiedrībai nav izdevušās, jo bijām pārāk naivi, vieglprātīgi, gribējām visu pārāk ātri.

- Tas dotu iespēju turpināt domāt un dzīvot nākamajā simtgadē. Man tikai nepatīk, ka aiz neveiksmēm, ko nāksies atzīt, sākam neredzēt labo, kas tiešām ir noticis. Nu kaut vai brīvību pārvietoties. Vai to, ka Rīga vairs nav pelēka un drūma, bet daudz atvērtāka un dzīvespriecīgāka.

- Man daudz deva tas, ka strādāju ar Liepājas kursa studentiem, jo man arī sākumā likās, jūs taču nenovērtējat, ka ir tas, tas un tas, jo nezināt, ka ir bijis tā un tā. Bet tad vienā brīdī sapratu, paldies Dievam, ka viņi to nezina! Tas taču ir tikai normāli, ka mums ir brīvība, neatkarība, ka varam teikt, ko gribam. Studenti to uztver kā pašsaprotamu, jau iedotu pamatvērtību. Protams, tas viss ir jāciena, bet 20 gadu veci cilvēki to neuztver kā brīnumu vai ekstru, kā tas nenoliedzami bija mūsu gadījumā. Man šķiet, tā ir ļoti veselīga zīme nākotnei.