Dvēseļu putenis: stāsts, kas jāstāsta tieši tagad
Nav daudz literāru darbu, kas dziļi un nopietni atainotu notikumus, bez kuriem Latvijas valsts izveide nav iedomājama: Pirmais pasaules karš, latviešu strēlnieki, atbrīvošanās cīņas...
Viens no pieminekļiem šim laikam ir Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Ir iecere šo darbu iedzīvināt filmā, un tās režisors Armands Zvirbulis ir pārliecināts, ka tā būtu nozīmīga dāvana Latvijas simtgadei.
Meklē atbalstu Saeimā
Filmas veidotāju komanda – režisors Armands Zvirbulis, scenārija autors Alvis Lapiņš un producents Gatis Upmalis – patlaban ierauta īstā putenī, kas sagriezies ap visu kino nozari. Lai rastu iespēju projektu realizēt, viņi meklēja atbalstu Saeimā. Kopumā filmas tapšanai vajadzīgi 1,8 miljoni latu. Deputāti gan nobalsoja tikai par 200 000 eiro jeb 140 400 latu piešķiršanu. Daļa nozares ļaužu pauž sašutumu par notikušo un šādu lobēšanu uzskata par nepieņemamu, bet daļa uzskata, ka nekas prettiesisks nav noticis un laikos, kad kino finansējums ir dramatiski mazs, pret tādu rīcību nav nekas iebilstams.
«Jā, lai īstenotu ideju, es un pārējā komanda gājām netradicionālu ceļu. Apzinājāmies, ka šādas lielas vēsturiskas filmas tapšana varētu būt ļoti, ļoti finansiāli ietilpīga, bet no Latvijas Nacionālā kino centra, kas pārvalda nozares budžetu, varētu saņemt labi ja trešo daļu no vajadzīgās naudas. Tāpēc izvēlējāmies uzrunāt Saeimas deputātus un esam gandarīti, ka saņēmām atbalstu no visām politiskajām partijām. Gribas ticēt, ka tas ir politisks atbalsts visai filmu nozarei,» skaidro A. Zvirbulis.
Jāpalielina kino budžets
Kino pēckrīzes periodā faktiski vispār netiekot finansēts. Šajā ziņā pareizi darījusi Somija, kas 80. gados krīzes laikā dubultoja finansējumu kino nozarei, jo sapratusi, ka tieši māksla grūtā brīdī var palīdzēt stiprināt valsti un nāciju. Viņš cerot, ka nule izvērtusies diskusija sabiedrībā un pašu kinoprofesionāļu vidū varētu sekmēt tālāku nozares attīstību, kā arī vairot tās pamatbudžetu. «Tas patiesībā nebija jāinicē mums. Tas bija jādara nozares vadībai, kurai vajadzētu spēt pārliecināt politiķus par nacionālo stāstu vēstīšanas nepieciešamību. Ceram, ka radīsies kāda finansiālā bāze, lai radītu šādu filmu mērķprogrammu. Lai nav tā, ka valsts simtgadei Dvēseļu putenis ir vienīgā filma. Jo tas nav vienīgais stāsts, kas jāstāsta,» akcentē režisors.
Stāsts par sevis pārvarēšanu
Vaicāts par šā darba izvēli, viņš teic: «Uzrunāja tas, ka tas ir piepildīts episks vēstījums par to laiku, cilvēkiem. Sākot no 1915. gada, kad veidojās strēlnieku pulki un sākās bēgļu gaitas, līdz 1920. gadam.» Protams, esot vajadzīgi kino stāsti par visu šo laiku, bet, lai sāktu to darīt, filmā jāsāk ar pamatu – ar 1915. gadu, beidzot vēstījumu ar Ziemassvētku kaujām 1917. gada sākumā. Filmas veidotāji gribot stāstīt par jauniem puišiem, nereti 16–17 gadu veciem, kuri brīvprātīgi devās cīnīties – un ne jau tikai ideālistisku mērķu vadīti, bet tīri praktisku – par savu ģimeni, māju, zemi. Tie puiši pilnīgi noteikti negribēja mirt, viņi gribēja labi dzīvot, izglītoties, mīlēt, tāpēc tas esot stāsts par sevis pārvarēšanu. Filmā neesot plānots parādīt šos puišus kā dzimušus varoņus, bet – kā viņi kļūst par tiem. «Kā tiekam līdz tam, ka daži tūkstoši jaunekļu panāk to, ka Ziemassvētku kaujās pārrauj Rīgas fronti. Spēt pretī stāties daudz lielākam pārspēkam. Te ir atkal runa par mērķi, par to – kāpēc tu cīnies? Tā ir tava zeme, tavi ļaudis. Jāsaprot, ka strēlnieku devums ir milzīgs. Tolaik taču savas valsts nemaz nebija, pat neatkarīgas valsts idejas ne. Laiks, kad nācijas eksistence bija ļoti, ļoti apdraudēta. Kurzeme praktiski bija izslaucīta, Vidzemei draudēja tas pats,» stāsta režisors, piebilstot, ka tajā laikā nācijas kopības ideja bijusi vieglāk formulējama, tāpat kā tas bija 1990. gadā.
Patriotisms nav plakāts
Režisors piekrīt, ka risks ķerties klāt šādam materiālam esot milzīgs. Veidojot filmu, nav domāts aprobežoties tikai ar Grīna romānu, esot apstrādāts liels citu materiālu apjoms. Lai tas skatu punkts nav pārāk plašs, filmas komanda skatīs visus notikumus caur galvenā varoņa prizmu. «Īstenībā filmai būs maza vērtība, ja runāsim tikai par vēsturiskiem notikumiem, vajadzīga emocionālā attieksme, jābūt, kam just līdzi. Tāpēc rādīsim, ko viens cilvēks var ieraudzīt šajās peripetijās, kam iziet cauri.» Viņš arī negribot piekrist Grīnam, kur viņš nonievājot pretinieku armiju: «Neviens jau nav sliktāks par otru – jā, viņiem bija citi mērķi, bet tāpēc nav uzskatāmi par sliktajiem. Viss ir nosacīti.»
A. Zvirbuli uztraucot tas, ka patriotisms nereti tiek apšaubīts kā vērtība, un tas nozīmējot, ka šis jēdziens kaut kā ir deformēts sabiedrības apziņā. «Patriotisms nav jābaksta ar pirkstu acīs. Tas nav plakāts. Ir liela atbildība runāt par tautas pastāvēšanas lietām. Savu stāstu stāstīšana mākslas valodā ir ļoti svarīga. Būtiski ir ne tikai runāt no mūsu pozīcijām, būt saprotamiem Latvijas, bet arī plašākā kontekstā. Lai jebkurš, noskatoties filmu, saprastu, kas te ir noticis, kādi ir bijuši mūsu tautas centieni. Ja pēc filmas noskatīšanās skatītājs varēs teikt, ka ir lepns par saviem senčiem, savu tautu, tad tās mērķis būs sasniegts.