Gan Baltkrievijas pašpasludinājies prezidents Aleksandrs Lukašenko, gan par viņa gāzējiem pasludinātās komandas runātāja Svetlana Aleksijeviča nupat kā pateica vienu un to pašu, ka Baltkrievija kā valsts vairs nepastāv un tajā nav savu valsti atjaunot spējīgu baltkrievu.
Baltkrievija izrādījusies vājākā no valstīm un pirmā zaudējusi formālas valstiskuma pazīmes. Nevar taču nosaukt par valsti tos pašorganizācijas paņēmienus, ar kādiem jau apmēram nedēļu izdzīvo divi līdz pieci tūkstoši cilvēku, kuri izvietojušies Baltkrievijas teritorijā gar Polijas robežu. Ja Baltkrievija savā teritorijā kaut ko tādu pieļauj un - tas varbūt vēl svarīgāk - nespēj to noslēpt, tad īstenībā tādas valsts vairs nav. Kad nu tas nācis gaismā, tad viegli norādīt, ka neko citu jau arī nevarēja gaidīt pēc notikumiem pagājuša gada rudenī, par kuriem Neatkarīgā 19. septembrī rakstīja tā: “Kāpēc simti tūkstošu Baltkrievijas iedzīvotāju jau ilgāk nekā mēneša garumā katrās nedēļas beigās iziet demonstrācijās, ja zina, ka katra gājiena dēļ dažus no viņiem nogalinās un dažus desmitus piekaus (sakropļos) ļoti smagi? Kas tie demonstranti ir? Citiem vārdiem sakot, kas ir baltkrievi jeb kādi ir baltkrievi? Bailīgi cilvēki tādos gājienos neietu, bet drosmīgi cilvēki sen jau būtu sagrābuši valsts galvenās iestādes un tādējādi arī varu, jo simts tūkstošus lielu pūli apturēt nespēj nekas.”
Tagad visai pasaulei redzamais haoss pie Baltkrievijas un Polijas robežas, kā arī Minskas lidostā un pilsētas centrā, tikai padara acīm redzamu to haosu, kāds valda baltkrievu galvās.
It kā vēl pastāv Baltkrievijas valsts ar kaut citās valstīs neatzītu, bet tomēr prezidentu Aleksandru Lukašenko. Labi, ka viņš tāds ir, jo tad pietiek citēt viņu, kurš tagad jau pilnīgi atklāti pateicis, ka viņa valsts esot caurums - jā, esot “дырa”, kā nepārprotami dzirdams viņa valsts ziņu aģentūras izplatītā intervijā. Protams, ka tikai vienam vārdam ārpus konteksta skaidras nozīmes nav. Tāpēc ir jācitē plašāks fragments no A. Lukašenko teiktā:
- Un ko tad cilvēki - pēc jūsu aicinājuma brauc pie jums. Jā, tagad viņi atraduši caurumu (дыру) Baltkrievijā. Pie mums viņi atbrauc, atlido absolūti likumīgi. Viņi nonāk lidostā, kurā kolektīvie Rietumi nevienu savu lidmašīnu neielaiž. Bet svēta vieta tukša nepaliek. Šeit iebrāzās (рынулись) desmitiem lidmašīnu no Tuvajos austrumos sabombardētajām valstīm. Cilvēki atbrauc un iet uz robežu. Vakar gāja divi tūkstoši vai varbūt vairāk. Kaut kur koncentrējušies - dažādās vietās Minskā un mežos. Šo tranzītu uztur cilvēki: kaut kur nosēdina lidmašīnu, lidmašīna atlido šurp, šeit viņus savāc, aizved uz robežu, pārved pāri robežai un tur arī sagaida poļi, vācieši, ukraiņi. Un to visu par naudu, jo šurp brauc ne nabagie.
Visas šīs rindiņas apliecina un arī izskaidro, ka un kāpēc A. Lukašenko nosauc savu valsti par “дыру”.
Pirmkārt, ka ārzemnieki “absolūti likumīgi” varot iebraukt Baltkrievijā, ja viņus esot uzaicinājuši kaut kādi citi ārzemnieki, kurus A. Lukašenko apzīmē ar “jūs”. Tātad izbeigušās Baltkrievijas Republikas varas iestādes, kurām vajadzētu izmantot iebraukšanas vīzu izsniegšanas mehānismu, kas ielaiž valstī tikai tādus cilvēkus un tik daudz cilvēku, lai valsts var uzņemties atbildību, ka tie ievēros valstī noteiktās normas.
Otrkārt, ārzemniekus ielaidušajai valstij ir jāatbild arī par to, kā ielaistie cilvēki izturas pret citu valstu pilsoņiem, teritoriju, īpašumiem utt. Konkrētajā gadījumā runa ir par valsts robežas šķērsošanu. Ja valsts vispār pastāv, tad tai jāsargā sava robeža tā, lai neviens nevarētu šo robežu šķērsot nelegāli nevienā virzienā - ne iekļūt valstī, ne izkļūt no tās. Protams, izpildīt šādas prasības absolūtā veidā neviena valsts nevar un arī negrib, bet valstu pienākums ir rūpīgi tēlot, ka tas tiek darīts. Kamēr abās divu valstu robežas pusēs šādā tēlošana notiek, tikmēr pastāv gan šīs valstis, gan starpvalstu attiecības.
Ja Baltkrievija ir vienpusēji atteikusies sargāt savu robežu pret tās šķērsošanu izejošā virzienā, tad tā ir attiekusies no valstiskuma un pretenzijām, ka citām valstīm jāizturas pret Baltkrieviju kā pret valsti.
Treškārt, Baltkrievija, pēc tās faktiskā vadītāja vārdiem, nekontrolē savu gaisa telpu šoreiz ienākošā virzienā. Kaut kādas lidmašīnas - vismaz “desmitiem lidmašīnu” vienkārši tāpat iebrāzās (рынулись) Baltkrievijā.
Ceturtkārt, valstī iebraukušie cilvēki “kaut kur koncentrējušies” un uz kaut kurieni devušies. Kāpēc gan lai viņi neiegrieztos arī pie A. Lukašenko? Tīri klimatisku apsvērumu dēļ 2021. gada novembrī ir vēlreiz jāatšķir pagājušā gada 19. septembra Neatkarīgā ar vārdiem, ka “nav neiespējami, ka starp 100 tūkstošiem cilvēku tomēr atradīsies viens, kas tieši vēsā laika dēļ ievedīs pūli prezidenta pilī pasildīties. Arī ar to var pietikt, lai Latvijai kaimiņos parādītos valsts, kam ar tagadējo Baltkrieviju maz kopīga.” Toreiz ielās vienlaicīgi izgājušo baltkrievu skaits bija pat daudz lielāks, bet tas izrādījās tikai pūlis bez sajēgas par notiekošo. Pagaidām Baltkrievijā ieradušos ārzemnieku skaits vēl nav tik liels, taču spējas rīkoties enerģiskāk par baltkrieviem viņi jau ir parādījuši. Ka tik ne tā, ka baltkrievi aizsūtīs viņus parunāt ar A. Lukašenko baltkrievu vārdā.
Baltkrievu nespēju kārtot savas lietas pašiem nupat kā skaidri apliecināja viena no pagājušā gada rudens protestu organizatorēm Svetlana Aleksijeviča:
- Mums likās, ka ir 21. gadsimts un pretošanās formām jābūt citām Ne tā, ka jāieņem pasts un telegrāfs kā [19]17. gadā. Mums likās, ka varam... nu iegūt no cilvēkiem kādu savādāku enerģiju. Un tiešām - enerģija bija. Es atrados to ļaužu vidū, kas piedalījās maršos. Viņi negāja neko ne aizdedzināt, ne graut. Bija sajūta kā svētkos: izrādās, ka mūsu ir tik daudz; izrādās, ka mēs esam kopā. Un bija sajūta, ka es vēlos dzīvot tādā valstī, kad es skatījos uz tām sejām, uz tiem ļaudīm. (...) Mūs vaino par to brīdi, kad mūsu bija gandrīz pusmiljons cilvēku ielās un ka vajadzēja iet uz [prezidenta] rezidenci. Es atceros, ka Marija Koļesņikova teica, kā tālāk nē. Tas bija mūsu kopējās skatījums, mēs ļoti baidījāmies no asinīm.
Jāatgādina, ka viņa ir Nobela prēmijas 2015. gada laureāte literatūrā. Tas viņai nodrošina autoritāti, publicitāti un kaut relatīvu drošību, bet arī uzliek atbildību. Proti, atbildību par vismaz simts cilvēkiem, kuri protestu apspiešanas laikā tika nogalināti vai smagi sakropļoti, kā arī par tūkstošiem cilvēku, kas sodīti “tikai” ar piekaušanu un/vai ielikšanu cietumā, kam neparedzamas sekas attiecībā uz viņu veselību un vispār uz tālāko dzīvi. Tas viss tikai tāpēc, ka daži cilvēki, kuri kļūdas pēc tika pieņemti kā protesta darbību vadītāji (organizatori, koordinatori), nespēja tikt skaidrībā, ko viņi īsti grib. Ja viņi gribēja atņemt faktisko varu cilvēkam, kurš, viņuprāt, bija viltojis valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus, tad no tā izrietēja noteikta rīcība. Ja viņiem bija vajadzīga “sajūta kā svētkos”, tad vislabāk būtu bijis palūgt A. Lukašenko, lai šādus svētkus sarīko viņš. Tad tajos netrūktu ne Allas Pugačovas, ne Raimonda Paula. Cilvēku pūļi staigātu pārlaimīgām sejām bez riska, ka šīs sejas tiks pārvērstas punos un zilumos.
Baltkrievi izrādījušies nespējīgi sakārtot savas lietas, “bet svēta vieta tukša nepaliek”, kā A. Lukašenko nupat atgādināja sev un citiem. Nespējīgo vietā spējīgāki jau nāk tik uzskatāmi, ka tieši tas droši vien neļaus piepildīties paredzējumam par Jauno Kurdistānu vecajā Baltkrievijā. Ne tikai A. Lukašenko jābaidās, ka Baltkrievijā var parādīties kopiena, kas, atšķirībā no baltkrieviem, piespiestu varas iestādes ar sevi rēķināties. Gan Krievijai, gan Rietumeiropai, gan Ķīnai ir pamats uztraukties, vai šāda kopiena nesagādās katrai no nosauktajām pusēm vairāk nepatikšanu, nekā labuma no kaitēšanas citām pusēm. Rezultātā puses vienosies, kādu daļu no tagad uz robežas jau esošajiem cilvēkiem piekukuļot ar ielaišanu Vācijā un kādā veidā iegrozīt par lokālu kuriozu pārsvarā kurdu tūkstošu pēkšņo uzrašanos Baltkrievijā.