Valdība, apstiprinot sociālās politikas plānošanas dokumentu, paredzējusi īstenot deinstitucionalizācijas procesu, kas nozīmē cilvēkiem ar invaliditāti vai bērniem bez vecāku aprūpes nodrošināt atbalstu ārpus institūcijām – tā, lai šie cilvēki varētu dzīvot sabiedrībā.
Tomēr reāli rezultāti tiek sagaidīti tikai 2020. gadā, kad cilvēku skaitam pansionātos jāsamazinās par tūkstoti. Pašlaik aprūpes centros dzīvo vairāk nekā 13 000 cilvēku, no tiem 5485 personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretāre Ieva Jaunzeme atzīst, ka deinstitucionalizācija ir sarežģīts vārds, no kura daudzas valstis atsakās, piemēram, Lietuvā tā vietā lieto – sabiedrībā balstīti pakalpojumi. Tas nozīmē, ka valsts iet alternatīvas sociālās aprūpes un sociālo pakalpojumu virzienā, lai cilvēkus ar invaliditāti, vecos ļaudis vai bērnus bez vecāku gādības nevis ievietotu iestādēs – sociālās aprūpes centros, pansionātos, bet gan nodrošinātu viņiem atbilstošus pakalpojumus ierastā vidē, viņu dzīvesvietā, pašvaldībā. Līdz šim gan Latvijai ar šiem uzstādījumiem klājies plāni. Pēc LM datiem, pašlaik dažādās – gan valsts, gan pašvaldību – iestādēs ilgstoši dzīvo 13 235 cilvēki, bet gada laikā ģimenē atgriezušies 322 bērni un 597 pilngadīgie. No visiem sociālās aprūpes pakalpojumu saņēmējiem vidēji 83 procenti tos saņem institūcijā, alternatīvos sociālos pakalpojumus saņem tikai 17 procenti cilvēku. Turklāt pašreiz vērojama nevis pieprasījuma samazināšanās pēc vietas pansionātā, bet gluži otrādi – rindā uz ievietošanu centros gada sākumā bija 358 personas un no gada sākuma vērojama nepārtraukta interese – vidēji mēnesī deviņi cilvēki vai viņu radi vēlas iestāties rindā.
I. Jaunzeme atsaucas uz neapstrīdamu faktu, ka deinstitucionalizācijas procesi Eiropā notikuši vairākkārt, piemēram, pēckara laikos, kad bez vecākiem palikušie bērni bija spiesti dzīvot bērnunamos, un vēlāk Eiropas valstis veltīja visas pūles, lai nākotnē bērniem nebūtu jādzīvo iestādēs. Situāciju, ka mūsdienu Latvijā iestādēs dzīvo vairāk nekā 10 000 cilvēku, I. Jaunzeme neuzskata «ne par labu, ne pareizu», tāpēc tagad tapušas pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.–2020. gadam, kuras apstiprinājusi valdība un kurās viens no svarīgākajiem punktiem ir šī deinstitucionalizācija. «Lai novirzītu finansējumu uz alternatīvo, proti, sabiedrībā balstītu, pakalpojumu attīstību un uzturēšanu, ir jāplāno pakāpeniska esošo valsts institūciju slēgšana,» saka I. Jaunzeme. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuri pašlaik uzturas valsts sociālās aprūpes institūcijās, bet varētu dzīvot ārpus tām, pakāpeniski tiks nodrošināti sociālie pakalpojumi dzīvesvietā. Sociālos pakalpojumus, kas kompensēs līdzšinējo valsts institūciju klientu vajadzības pēc palīdzības ikdienas aktivitātēs, piemēros individuāli katram cilvēkam. Konkrēti šie plāni vismaz attiecībā uz deinstitucionalizāciju izskatās šādi: LM plāno līdz 2020. gadam valsts sociālās aprūpes centros samazināt klientu vietu skaitu par 1000 vietām, nodrošinot iespējas alternatīvu pakalpojumu saņemšanai 700 centros dzīvojošiem cilvēkiem. Tiks samazināts gan vietu skaits aprūpes centros bērniem, gan pieaugušajiem. Plānu realizācijai tiks izmantota Eiropas nauda.
Deinstitucionalizācija sekmīgi norisinājusies vairākās ES dalībvalstīs, piemēram, Īrijā, Čehijā. Nereti tiek piesaukts arī Igaunijas piemērs, kas šo procesu uzsāka jau pirms desmit gadiem. Arī Latvijā par šiem jautājumiem diskutēts daudz un pirmie dokumenti tapuši jau pirms 10–15 gadiem. Šoreiz ir lielāka apņemšanās, tiesa, konkrēts rīcības plāns taps tikai nākamā gada sākumā, bet individuālie atbalsta plāni un cilvēku pakāpeniska pāreja uz pašvaldībām – 2015. gadā.