Izglītības nozarē šis gads pagāja vētraini: mutuļoja kaislības, sprēgāja debates, mainījās ministri... Taču cerības, ka beidzot šajā jomā notiks jēgpilnas pārmaiņas, tā arī palika nepiepildītas. Tā nu nākamajam gadam no iepriekšējā mantojumā paliek vesels dāvanu maiss, ar ko būs jātiek galā kārtējam jaunajam nozares vadītājam
.
Aptaujātie eksperti, lūgti raksturot šo gadu, atzīst, ka tajā bija daudz dažādu reformu ideju aizmetņu, taču tā arī viss palicis neīstenots. Slikti iespaidojis tas, ka pusgadu nozare faktiski palikusi bez kapteiņa: eksministrs Roberts Ķīlis lielākoties cīnījās ar savām problēmām, un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) dreifēja pašplūsmā bez vadītāja.
Haoss un naudas meklēšana
Izglītības jomā notiekošo varot pat dēvēt par īstu haosu, un viens no spilgtākajiem piemēriem, kas to apliecina, bija sešu miljonu pazušana IZM grāmatvedības annālēs. Situācija bija draudoša, jo pedagogi jaunā mācību gada sākumā varēja palikt bez algām. Pāris mēneši pagāja, sadzenot kopā galus, un vēl gada beigās tika meklēti 1,2 miljoni eiro, lai varētu samaksāt pedagogiem par papildu pienākumu veikšanu un nevajadzētu samazināt mērķdotāciju apmēru. «Ja pirmajā pusgadā bija pilnīgs haoss, tad otrajā, kad Ķīli nomainīja Vjačeslavs Dombrovskis, kuram izglītība nebija īsti viņa darbības lauciņš, viss nobremzējās. Par reformām vairs nerunā, tika veikti ikdienas darbi un finanšu robu aizpildīšana. Acīmredzot notiek gatavošanās nākamajām vēlēšanām,» vērtē Latvijas Pedagogu domes valdes loceklis Oskars Lūsis. Arī Latvijas Koledžu asociācijas valdes loceklis Tālavs Jundzis izglītības lauka kopainu raksturo ironiski lakoniski: «Nekas nav izdarīts. Lai gan, no otras puses, laikam jau jāpriecājas, ka tā, jo nepasliktināja esošo situāciju. Tāpēc arī nozares vadībai izteikšu šādu vēlējumu: galvenais – netraucējiet mums strādāt!»
Latvijas Privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs Aldis Baumanis – lai gan 2013. gadu, salīdzinot ar 2012. gadu, vērtē kā labāku, tomēr šajā neko daudz uzteikšanas cienīgu nesaredz: ja nu vienīgi esot jāpriecājas, ka «beidzot izdevies novest līdz galam studiju virzienu akreditāciju mudžekli».
Priecājas par bezmaksas izglītību
Savukārt vecāki par zināmu panākumu uzskata to, ka šogad beidzot ieviesta skaidrība, kuri mācību līdzekļi jāpērk vecākiem un kuri – pašvaldībai un valstij, un tas tika noteikts ar likumu, kas stājās spēkā 2013. gada 7. augustā. Latvijas Vecāku kustības pārstāve Zane Johansone norāda, ka daudzi vecāki atviegloti uzelpojuši, jo šogad nevajadzējis atvasēm par savu naudu pirkt ne grāmatas, ne darba burtnīcas. Tikai dažviet vēl bijuši mēģinājumi turpināt iesākto praksi, mudinot vecākus iegādāties darba burtnīcas, tomēr arī – tikai ieteikuma formā. (Tiesībsargs mācību gada sākumā kopumā saņēma 226 sūdzības par iespējamiem likuma pārkāpumiem.) Skolas gan taisnojās, ka ne visās pašvaldībās bija pietiekams finansējums, lai nodrošinātu visu mācību līdzekļu iegādi. Daudzviet šī sadaļa nebija iekļauta šā gada vietvaru budžetos, un tās neslēpa savu neapmierinātību, ka jāmeklē papildu nauda grāmatu un darba burtnīcu pirkšanai, kā arī iebilda pret to, ka valsts no savas puses bezmaksas izglītības nodrošināšanai iegulda daudz mazākas summas (vienam bērnam – 8,15 latu) nekā pašvaldības (30–40 latu). Runājot par mācību līdzekļiem, vecāki arī atgādina savulaik Roberta Ķīļa piesaukto moderno tehnoloģiju ieviešanu: viņš solījis mācību materiālu digitalizāciju jau šogad un katram bērnam pa planšetdatoram jau tuvāko gadu laikā (pirmajām šādām klasēm vajadzēja būt jau šajā mācību gadā). Vai šī ideja arī tikšot aizmirsta līdzīgi kā daudzas citas?
Izdodas palielināt algas
Pedagogi kā vienu no galvenajām problēmām, kam jel kāds risinājums panākts, min samilzušo algu jautājumu. Cīņa par to paaugstināšanu notika visa gada garumā un pirms nākamā gada valsts budžeta pieņemšanas izpaudās skaļos izglītības darbinieku protestos pie Saeimas nama. Pedagogi pastāvēja uz to, lai zemākā mēneša darba likme pašreizējo 280 latu vietā tiktu palielināta līdz 310 latiem un lai ik gadu tiktu nodrošināts 10% finansējuma kāpums visai nozarei, līdz tiek sasniegts vidējais Eiropas Savienības atalgojums. Prasības gan izdevās īstenot tikai daļēji: valdība piekrita vispārējās un profesionālās izglītības pedagogu likmes palielināt par 5% no 2014. gada 1. septembra. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško atzīst, ka tas, protams, nav ideāls variants un pilnīga arodbiedrības sākotnējo prasību izpilde, un tomēr «neliela, pozitīva izkustēšanās». No savu prasību izpildes LIZDA negrasoties atkāpties, tāpēc laikus sākusi arī gatavošanos streikam. «Sarunas gada garumā un politiķu attieksme nav viesusi pārliecību, ka mēs pavasarī varētu iztikt bez streika kā galēja interešu aizstāvības līdzekļa,» saka I. Mikiško, piebilstot, ka pirms tam pedagogi varētu izpausties arī vēl citās protesta formās, jaunajai valdībai pieprasot cienīgu darba samaksu. Uz nākamo gadu atlikta arī sadarbības memoranda parakstīšana par pedagogu algu palielināšanu starp Ministru prezidentu, IZM, LIZDA un Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju (LIVA), jo oktobrī LIZDA, redzot, ka neizdodas panākt prasību īstenošanu, atteicās šo dokumentu apstiprināt.
Mājas darbi nākamajam gadam
Ja algu politikā ir kaut neliela sakustēšanās, tad izglītības finansēšanas modelis Nauda seko skolēnam, kas skolotājiem nenodrošina taisnīgu un motivējošu darba samaksu, joprojām palicis nemainīgs. Pašlaik gan visas iesaistītās puses ir vienādās domās, ka tas savu laiku ir nodzīvojis un izrādījies neveiksmīgs. IZM solās ko lietas labā izdarīt jau 2014. gadā, norādot, ka viens no tās galvenajiem uzdevumiem būs «izglītības finansēšanas sistēmas pilnveide vai jauna modeļa izstrāde». Netiek gan minēts, vai tas varētu būt savulaik eksministra Roberta Ķīļa ieteiktais 300 000 miljonu latu vērtais vaučeru modelis, ko viņš postulēja par īsto un vienīgo risinājumu, kas ļaus pilnībā nodrošināt izglītojamajam paredzēto naudu, vai kāds cits variants. Katrā ziņā IZM skaidro, ka tas būšot par pamatu tālākā pedagogu algu kāpuma projekta izstrādāšanai.
Gada sākumā arodbiedrība aktualizēja arī jautājumu par izdienas pensiju ieviešanu pedagogiem, kuriem darba apstākļi ir īpaši ietekmējoši – sporta skolotājiem, speciālās izglītības un pirmsskolas izglītības skolotājiem. «Šobrīd ir pilnīgs izdienas pensiju saņēmēju loka paplašināšanas noliegums no valdības puses, kas izstrādājusi jaunu koncepciju par izdienas pensiju piešķiršanu. Izdienas pensijas pedagogiem būs viens no risināmiem jautājumiem 2014. gadā,» uzsver I. Mikiško.
Starp problēmām, kas noteikti nebūtu aizmirstamas, tiek minēta arī mazo lauku skolu atbalsta programmas izveide (tai vajadzēja būt īstenotai jau pirms diviem gadiem), jaunā pamatizglītības standarta izstrādāšana, tāpat nav skaidrības, kas notiks ar 40 stundu darba nedēļu, ko IZM solījusi ieviest.
Atrisinās akreditācijas mudžeklis
Neko labāka situācija nav arī augstākajā izglītībā. Šeit strādājošajiem vēl gluži svaigā atmiņā ir riņķadancis ap studiju virzienu akreditāciju. Eksministrs Roberts Ķīlis vēl gada sākumā bija gatavs ar tiesu pierādīt, ka Augstākās izglītības padome (AIP), kas bija vadījusi starptautisko ekspertu pētījumu par studiju programmu kvalitāti, apzināti blēdījusies un tāpēc saucama pie atbildības. Ministrs arī nesaudzīgi kritizēja augstāko izglītību, liekot noprast, ka būs jāsaīsina daudzas programmas un jāapvieno vai jālikvidē vairākas augstskolas. Tas viss izsauca rektoru un mācībspēku neapmierinātību, kas noveda pie pilnīgas abu pušu komunikācijas krīzes. IZM spītīgi virzīja akreditācijas kūrēšanai Vācijas aģentūru ASIIN, ar kuru līgumu tā arī neizdevās noslēgt, jo tās pieprasītais finansējums izrādījās pārāk liels. Galu galā, kad jau draudēja iespēja, ka daudzi studenti no neakreditētajām programmām tā arī paliks bez pilnvērtīga diploma, studiju virzienu vērtēšanu triecientempos uzņēmās vadīt IZM, un darbs tika pabeigts, atsakot akreditāciju vien dažām studiju programmām.
Lai arī tas viss ir aiz muguras, augstskolu mācībspēki un studenti uzskata, ka noteikti būtu jāstrādā pie savas, starptautiskajios reģistros atzītas, akreditācijas iestādes izveides. Viens no variantiem esot pašu AIP virzīšana šā pienākuma pildīšanai. «Vai nu ejam pa šo, vai citu ceļu, bet savai institūcijai jābūt,» pauž A. Baumanis.
Kā neatliekams uzdevums nosaukta arī augstākās izglītības finansēšanas reforma. Par to daudz runāts un debatēts, taču līdz kādam gala variantam tā arī nenonāca. A. Baumanis norāda, ka tas būtu jādara, izvērtējot no diviem aspektiem: lai racionāli tiktu izmantoti resursi un atbilstu darba tirgus prasībām. Tāpat, pēc viņa domām, vajadzētu panākt, lai tiktu iedarbināta atgriezeniskā saikne: lai studiju beidzēji būtu ieinteresēti un pamudināti strādāt savā nozarē, tādējādi atgriežot ekonomikā valsts ieguldītos līdzekļus.
Tālākajos gados savu kārtu gaida arī Augstākās izglītības likums. Tas pašlaik iesprūdis, taču, kā domā eksperti, to nevajadzētu mēģināt sasteigt vēl 2014. gadā, kas ir vēlēšanu gads, un tāpēc tas varētu tikt izveidots «uz populistiska viļņa».