Likumi un atzinumi jāgatavo ierēdņiem, un tikai galīgās nepieciešamības gadījumā var piesaistīt privāto juridiskā pakalpojuma sniedzēju, uzskata Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš.
Viņš atzīst, ka juridisko ārpakalpojumu pirkšana ir «nevēlama tendence» – valsts iestāžu vadītājiem ļoti rūpīgi jāizvērtē visas iespējas juridisko jautājumu risināšanu uzticēt tieši valsts iestāžu darbiniekiem.
Jāvērtē lietderīgums
G. Kusiņš sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra – pirms iegādāties juridiskos pakalpojumus, rūpīgi jāizvērtē lēmuma lietderība: «Līdzīgi kā citās jomās, arī šeit lietderībai ir milzīga loma. Piemēram, nav jēgas valsts iestādē turēt speciālistu starptautiskajās tiesībās, ja šai iestādei ar starptautisko tiesību jautājumiem nākas saskarties reizi divos gados. Tā būtu nelietderīga līdzekļu izmantošana. Tomēr valsts institūcijai jāspēj efektīvi pildīt savus pienākumus. Tāpēc, veidojot juridisko dienestu, jāpieņem darbā speciālisti, kuri risina konkrētās iestādes kompetences jautājumus, piemēram, sagatavo normatīvos aktus vai atzinumus. Saeimas Juridiskā biroja štatā ir mēģināts apkopot dažādu nozaru speciālistus. Taču var būt tāda situācija, ka kaut kāda specifiska joma nav «noklāta» ar augstas klases profesionāļiem. Ja gribam labu speciālistu un kvalificētu atzinumu, jāmeklē citas iespējas. Parlaments var uzaicināt speciālistus sniegt viedokļus komisiju sēdēs, un zinu, ka šī prakse ļoti efektīvi tiek izmantota. Lietpratēji sniedz viedokli bez maksas, uzskatot to par pilsonisku pienākumu. Bet ir tādas zināšanas, par kurām šie speciālisti būtu gatavi saņemt samaksu. Saeima ir algojusi advokātu pārstāvībai Satversmes tiesā, bet tie ir bijuši simti latu, ko mēs tradicionāli maksājam, un šīs summas nekad nav sasniegušas pat tūkstoš latu. Nekad.»
Plānošanas jautājums
Precizējot, kur meklējama šķirtne starp nepieciešamību pirkt juridisko ārpakalpojumu un ierēdņu nolaidību un līdzekļu šķērdēšanu, G. Kusiņš minēja vairākus piemērus, kā racionāli izvērtējama ārpakalpojuma nepieciešamība. Piemēram, valsts iestādei jāveic steidzams juridiska rakstura darbs, bet attiecīgajā struktūrā nav speciālistu konkrētajā jomā vai arī speciālists devies atvaļinājumā. Kā norādīja
G. Kusiņš, šajā gadījumā juridiskās daļas vadītājam specifiskos darbus vajadzēja plānot laikus. «Pirmais postulāts, kas vienmēr jāievēro valsts iestādei: tai jābūt nodrošinātai ar saviem resursiem un tikai kaut kādos šauros specifiskos jautājumos, kur patiešām vajag kādas padziļinātas zināšanas, var lemt par ārpakalpojumu. Taču bieži vien ir tā, ka kāds no iestādes darbiniekiem šīs specifiskās zināšanas var iegūt, iepazīstoties ar citu viedokļiem, lasot grāmatas, paaugstinot savu kvalifikāciju. Jautājums – cik ilgs laiks nepieciešams zināšanu ieguvei. Ja darbs jāizpilda pēc trim dienām, tad tā ir viena situācija; ja pēc mēneša – tad darbinieks var iepazīties ar publiski pieejamo literatūru, padziļināt savas zināšanas un darbu paveikt. Iestādes vadītājam jāizvērtē, vai patiešām specifiskais kvalificētais darbs jāveic nedēļas laikā. Varbūt šo termiņu iespējams pagarināt. Ja patiešām laika nav, tad jāmeklē ārpakalpojums. Taču esmu ievērojis, ka tie ir dārgāki un dažkārt arī ilgāk veicami.»
G. Kusiņš atzina, ka ir informēts par straujo izdevumu pieaugumu juridiskajiem ārpakalpojumiem vairākās ministrijās: «Man tas nepatīk. Pareizāk būtu valsts pārvaldē strādājošos pienācīgi atalgot un attiecīgi uzraudzīt. Jebkurš ārpakalpojums ir ar daudz mazāku kontroles iespēju nekā iestādes darbinieka darbs. Jāvērtē, cik pamatots ir ārpakalpojumu pieaugums. Ja iestādei trūkst speciālistu ikdienas funkciju veikšanai, tad jautājums – kāpēc vajadzīgie speciālisti ir ārpus valsts pārvaldes un kāpēc tādus cilvēkus nevar rekrutēt valsts pārvalde? Nav attaisnojama tendence, ka iestādes ikdienas darbus deleģē ārpakalpojuma sniedzējam. Tikpat labi nodokļu iekasēšanu kāds var iedomāties deleģēt kā ārpakalpojumu un uzskatīt to par pareizu. Ja valsts iestādei gada laikā par vienas un tās pašas funkcijas veikšanu jāslēdz četri pieci ārpakalpojuma līgumi, tad jebkuram saprātīgam vadītājam kļūst skaidrs, ka te kaut kas nav pareizi ar plānošanu.»
Likumi jāraksta ierēdņiem
G. Kusiņš uzskata, ka kvalitatīvāks likumprojekts būs konkrētā nozarē strādājošo ierēdņu rakstīts, nevis ārpakalpojumā pirkts: «Ministrijas ir pasūtījušas likumprojektu rakstīšanu. Taču man liekas, ka normatīvo aktu sastādīšanas ikdienas prakse vairāk ir izkopta tieši valsts pārvaldē. Uzticot šo darbu personai, kas to dara vienreiz vai divreiz gadā, normatīvo aktu kvalitāte var nebūt tā, ko vēlamies. Ja netiekam galā, jādomā, vai nevaram izmantot privātus sakarus. Arī es esmu aicinājis kolēģus no Latvijas Universitātes un jautājis viedokli. Līdz šim, un ceru, ka tas arī tā turpmāk būs, neviens nav izvirzījis nosacījumus par kaut kādu atalgojumu, jo galu galā tas nav nepieciešams Saeimas Juridiskajam birojam – tas nepieciešams Latvijas valstij.