Ierēdņu kvalifikācijas lejupslīdes dēļ jāalgo advokāti

Juridisko ārpakalpojumu pirkšana nedrīkst kļūt par normu valsts iestāžu darbā, ministrijas nedrīkst pārvērsties par starpnieku starp valsti un advokātu biroju – skaidrojot ministriju dārgos līgumus ar juridiskajiem birojiem, Neatkarīgajai uzsver Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane.

Tā kā Saeimas mājaslapā redzamie ministriju un citu valsts iestāžu tēriņi juridiskajiem pakalpojumiem rada iespaidu, ka valsts aparātā juristi vairs nestrādā, Neatkarīgā E. Dreimanei vaicāja, kāpēc ministrijās joprojām ir juridiskie departamenti ar daudziem juriskonsultiem un vai Latvijas valsts pārvaldes funkcijās vairs neietilpst pienākums, piemēram, aizstāvēt ministriju, iestāžu u. tml. intereses tiesās, gatavot dokumentus, vērtēt padotības iestādes.

Ierēdniecība novājināta

E. Dreimane minēto tendenci skaidroja ar kvalificētu speciālistu trūkumu valsts iestādēs: «Situācija, kad valsts iestādes izmanto juridisko biroju pakalpojumus nevis sarežģītām un valsts pārvaldei netipiskām situācijām, bet gan ikdienas darba pienākumu pildīšanai, norāda uz Valsts kancelejas jau sen aktualizēto problēmu par augsti kvalificēta darbaspēka trūkumu valsts pārvaldē. Diemžēl situācija ir sekas ilgstoši nerisinātām problēmām un pašplūsmai valsts pārvaldē – ierēdniecība, kas ir valsts pārvaldes mugurkauls, ir novājināta, to atstājuši daudzi augstas raudzes eksperti. Piemēram, Eiropā kadru mainība ir 5% robežās, savukārt Latvijā – ap 11%, atsevišķās ministrijās pat 18–19 procentu.

Šobrīd ir pamatotas bažas par profesionālas valsts pārvaldes saglabāšanu un attīstību, jo saskaņā ar aktuālajiem datiem liela daļa no tiem darbiniekiem, kas aizgājuši no valsts pārvaldes, bija ilggadēji vadītāji un augsta līmeņa speciālisti. Līdz ar viņu aiziešanu tiek būtiski mazināta valsts pārvaldes institucionālā atmiņa, padarot sistēmu neatgriezeniski neefektīvu gan īstermiņā, gan – kas ir būtiskākais – ilgtermiņā. Ja šīs problēmas netiks risinātas, tad no profesionālas pārvaldes kļūsim par stagnējošu, neprogresīvu un nepieredzējušu pārvaldi.

Lai kaut kas mainītos un tiktu veiksmīgi ieviesta Valsts kancelejas izstrādātā cilvēkresursu koncepcija, kas paredz maza, efektīva un profesionāla valsts aparāta attīstību, vispirms nepieciešams politiskais atbalsts. Ir beidzot jāatrisina valsts pārvaldes atalgojuma jautājums, lai būtu iespējams piesaistīt pastāvīgā darbā augsti kvalificētus kadrus. Ir jāsaprot, ka ārpakalpojumi ilgtermiņā un kopumā valstij izmaksā dārgāk nekā adekvāts atalgojums valsts pārvaldē.

Ārpakalpojums nevar kļūt par ikdienas darba procesu un metodi.»

Atbildība jāuzņemas ierēdņiem

Runājot par to, vai ārpakalpojumu līgumu slēgšana ar juridiskajiem birojiem nenozīmē atbildības noņemšanu, Valsts kancelejas vadītāja teica: «Neskatoties uz uzdevuma veikšanu ārpakalpojumā, par iestādes nepārtrauktu darbību, kā arī finanšu līdzekļu efektīvu izmantošanu atbildīgs ir tās vadītājs. Visbiežāk ārpakalpojumā tiek veikta kāda jautājuma izpēte, kuras rezultātā tiek formulēts ieteikums kādai rīcībai. Taču konkrēto lēmumu par rīcību pieņem iestādes vai institūcijas vadītājs, nevis ārpakalpojuma sniedzējs. Līdz ar to institūcijas vadītājs uzņemas atbildību par pieņemto lēmumu. Turklāt gandrīz visos ārpakalpojuma līgumos ir iekļautas klauzulas par to, ka ārpakalpojuma sniedzējs neatbild par sniegtā padoma ieviešanas sekām, jo tas neatbild par veidu, kādā padoms tiks ieviests. Šis piemērs vēlreiz apstiprina manu pārliecību, ka nevis ārpakalpojuma sniedzējam, bet gan valsts pārvaldei pašai būtu jāpiedāvā visi problēmrisinājumi.»

Pēc E. Dreimanes domām, lai kliedētu šaubas, vai līgumi ar juridiskajiem birojiem nav veids, kā partijām no valsts iegūt finansējumu, par katru aizdomīgu gadījumu jāvēršas tiesībsargājošajās institūcijās.

Līdzekļi jātaupa

Runājot par to, vai juridisko jautājumu novirzīšana juridiskajiem birojiem atbilst Valsts mantas izšķērdēšanas likuma un Valsts pārvaldes iekārtas likuma garam, E. Dreimane norādīja, ka publiskas personas «rīcībai jābūt tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu.

Līdz ar to, ja valsts iestādē ir resursi un zināšanas, turklāt tās ir krietni lētākas un ātrākas, tad šo jautājumu risināšanai izmantot iestādes resursus ir prioritārais risinājums.

Papildus ir nepieciešams vērtēt, vai valsts pārvaldes iestādei deleģētā funkcija pilnībā netiek nodota juridiskajiem birojiem un pēc būtības valsts iestāde kļūst par starpnieku, jo tādā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt iestādes funkcijas pēc būtības. Valsts pārvaldes iekārtas likums pieļauj atsevišķu uzdevumu deleģēšanu privātpersonām, taču tikai ar nosacījumu, ka tas tiek darīts efektīvāk, kā arī ievērojot virkni citu nosacījumu.»

Vaicāta, kuri ir tie specifiskie gadījumi, kad ministrijai būtu saprātīgi slēgt līgumu ar juridisko biroju, E. Dreimane teica: «Tie ir gadījumi, kad iestādei nav atbilstoša eksperta, kas būtu kompetents veikt komplicētu juridisku problēmu risināšanu, un problēma ir jārisina nekavējoties – bez iespējām veikt nepieciešamo sagatavošanās darbu, pretējā gadījumā valsts zaudējumi par katras dienas kavēšanos var būt mērāmi vairākos desmitos tūkstošos. Bet tas vienalga ir «ugunsdzēšanas režīms», jo valsts pārvaldes kapacitāte būtu jāpastiprina līdz tādam līmenim, lai arī šādos steidzamos gadījumos valsts pārvaldē būtu nepieciešamie cilvēkresursi.