Gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs jeb 23% sabiedrības 2030. gadā būs vecāki par 65 gadiem, kā rezultātā pieaugs demogrāfiskās slodzes līmenis, secināts pētījumā Par iedzīvotāju novecošanās ietekmi uz nākotnes prasmju piedāvājumu Latvijā.
Pētījuma veicēji kā vienu no darba tirgus ilgtermiņa riskiem iedzīvotāju novecošanās dēļ min darba roku trūkumu. Jau tagad daudzās nozarēs vairums darbinieku sasnieguši vai drīz sasniegs 50 gadu slieksni, bet jaunie uz konkrētām amata pozīcijām neraujas, priekšroku dodot darbam ārvalstīs.
«Statistika liecina, ka pašlaik iedzīvotāji darbaspējas vecumā (15–64 gadi) veido 67,1%, bet līdz 2030. gadam to īpatsvars samazināsies līdz 64% jeb sarukums par 120 līdz 160 tūkstošiem strādājošo (atkarībā no ekonomikas attīstības scenārijiem, kuri pētījumā bija trīs). Savukārt pētījuma ietvaros izstrādājot demogrāfiskās prognozes, nākas secināt, ka iedzīvotāju īpatsvars virs 65 gadiem pieaugs no pašreizējiem 18% līdz 23% vai 24%,» stāsta viens no pētījuma veicējiem – Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un vadības fakultātes Ekonometrijas un biznesa informātikas katedras vadītājs Edgars Brēķis. Pētījumā arī ieskicēta aina līdz 2060. gadam, kas ir vēl drūmāka.
68% iedzīvotāju – pensionāri
«Dzimstības samazināšanās, mūža ilguma pieauguma un imigrantu skaita darbaspējas vecumā palielināšanās rezultātā veco ļaužu skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā turpinās palielināties, turklāt Latvijā, saskaņā ar Eurostat demogrāfiskajām prognozēm, veco ļaužu skaita attiecība pret iedzīvotāju kopskaitu 15–64 gadu vecumā līdz 2060. gadam var sasniegt 68% un kļūt visaugstākā starp Eiropas Savienības valstīm,» teikts pētījumā. Taču to, ka sabiedrības novecošanās ir viena no visas Eiropas lielākajām sociālajām un ekonomikas 21. gadsimta problēmām, apliecina arī Eiropas Komisijas prognozes, kas vēsta, ka 2025. gadā vairāk nekā 20% eiropiešu būs 65 vai vairāk gadu.
Jau tagad daudzas nozares norāda uz darbaspēka trūkumu un vajadzību to ievest no ārvalstīm. E. Brēķis uzskata, ka šī tendence pieaugs. «Latvijā var veidoties ne tikai konkrētas jomas speciālistu, bet arī mazkvalificēta darba veicēju trūkums. Principā jau šobrīd to sākam izjust. Piemēram, zivju pārstrādes rūpnīcās, kā ziņoja mediji, jau tagad strādā vairāk iebraucēju nekā vietējo. Un mūsu pašu jauniešiem, kas tikai ienāk tirgū, nav intereses par tādām profesijām, kas nav prestižas vai kurās ir zems atalgojums. Vienkāršajās profesijās mums ir iespēja piesaistīt darbiniekus no citām valstīm, piemēram, Rumānijas, Bulgārijas, bet, ņemot vērā nelielo Latvijas darba tirgus apjomu, viesstrādniekus būs grūti atrast tādās specialitātēs, kas pieprasa latviešu valodas zināšanas un konkrētu kvalifikāciju,» spriež E. Brēķis.
Svarīga pieredzes pārmantojamība
Apskatot gan Latvijas, gan citu valstu līdzšinējo situāciju, pētījuma veicēji prognozē, ka darbiniekus visproblemātiskāk būs atrast tajās sfērās, kur jau ilgstoši nav atrisināts jautājums par pienācīgu atalgojumu, piemēram, izglītībā un medicīnā. «Ja tagad aplūko tajās nodarbināto vidējo vecumu, tad redzam, ka tas tuvojas pensijas gadiem. Un jaunā paaudze arī nenāk darba samaksas dēļ,» secina LU Ekonometrijas un biznesa informātikas katedras vadītājs. Arī citas nozares arvien aktīvāk sāk signalizēt, ka viņu speciālistu vecums tuvojas 50 gadu slieksnim, bet jaunā maiņa nav vēl atrasta. «Katrā darbavietā ir svarīga pieredzes pārmantojamība, jo augstskola sniedz vispārīgas zināšanas, bet specifiskas prasmes, darba kultūru iemāca darbavieta, taču, ja ilggadējie darbinieki dodas pensijā, bet viņu vietā nav atrasti jauni kadri, tad notiek ļaunākais – pieredzes pārrāvums. Un uzņēmējiem ir jāiegulda lieli gan naudas, gan laika resursi, lai pilnvērtīgi apmācītu jaunos darbiniekus,» uzsver E. Brēķis, piebilstot, ka tagad darba tirgū arvien skaudrāk iezīmējas gadiem ilgi pieļautas sistemātiskas kļūdas, kuru risinājumi nebūs īstenojami ātri. «Ir vajadzīgas lielas reformas, jo risinājums noteikti nav strauji palielināt algas. Tas nav iespējams, jo uzņēmējiem tādējādi krasi pieaugs izmaksas, rezultātā samazinot konkurētspēju. Šobrīd viņi savu konkurētspēju var saglabāt, jo darba devēji spēj minimizēt savas izmaksas. Diemžēl nereti arī uz darba ņēmēju rēķina,» norāda E. Brēķis.
Pieaugs mūžizglītības nozīme
Viņš prognozē, ka nākotnē aizvien vairāk pieaugs mūžizglītības nozīme, lai cilvēks visu laiku būt interesants darba devējam un spētu pielāgoties mainīgajiem darba tirgus apstākļiem un prasībām. «Ņemot vērā sabiedrības novecošanos, ir jāpalielina naudas resursi šādu programmu īstenošanai un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) kapacitātes stiprināšanai, kas ļautu piedāvāt pilnvērtīgas apmācības. Tagad vairāk redzams, ka NVA nodarbojas ar bezdarbnieku atgriešanu darba tirgū, bet, manuprāt, patiesais NVA uzdevums būtu laikus reaģēt, lai cilvēks nemaz nenonāktu bezdarbnieka statusā. Un to var izdarīt, ja ir pietiekami naudas resursi, lai, ņemot vērā darba tirgus attīstības scenārijus, laikus varētu organizēt apmācības un piedāvāt tās prasmes un iemaņas, ko pieprasīs tirgus,» uzskata E. Brēķis. Šī prakse šobrīd nav tik sekmīga. Tagad vislielākais ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits ir pirmspensijas vecuma ļaudis, un viņu nespēja atrast darbu lielā mērā ir saistīta ar trūkstošajām iemaņām, prasmēm, piemēram, IKT jomā, arī veselības problēmām. «Saprotot, ka sabiedrība noveco, būtu vairāk jādomā arī par medicīnas pakalpojumu pieejamību, lai laikus var diagnosticēt slimības un tās ārstēt. Svarīgi paaugstināt dzīves kvalitāti, lai cilvēki ilgas slimošanas dēļ neizkristu no aprites.»
Prom pošas ne tikai jaunie
Pētījumā arī norādīts, ka ar gadiem saruks ne tikai kopējais darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars, bet it īpaši gados jaunu cilvēku skaits. Iemesli dažādi – demogrāfiskā situācija, emigrācija uz citām valstīm. «No vienas puses, palielināsies iespējas vecāka gadagājuma cilvēkiem atrast darbu, taču ar nosacījumu, ka viņiem piemitīs darba tirgū pieprasītās kompetences. No otras puses, pētījumā gan tas nav aprakstīts, bet parādās tendence, ka darba meklējumos uz ārzemēm dodas arvien vairāk pirmspensijas vecuma ļaužu, jo, saprotot, ka valsts izmaksātā pensija būs nepietiekama, viņi brauc, piemēram, uz Lielbritāniju, un tur nostrādā nepieciešamo laiku, lai varētu saņemt arī tās valsts pensiju.