Streļčenoks: KNAB ir novājināts

Par Korupcijas novēršanas un apkarošas biroja (KNAB) vadītāja vietnieces Jutas Strīķes atbrīvošanas un atjaunošanas epopeju, bijušā priekšnieka Normunda Vilnīša šokējošajām atklāsmēm, kā arī iespējām iekšējos KNAB konfliktos tērēto enerģiju pavērst visapkārt virmojošajā korupcijas apkarošanā, jo īpaši valsts un pašvaldību iepirkumos un cīņā ar partiju melnajām kasēm, Neatkarīgās vairākkārt pārceltā intervija ar KNAB priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku.

Neatkarīgā: – Vēl iepriekšējā premjera Valda Dombrovska izveidotā darba grupa izstrādāja un apstiprināja jaunu nolikumu, kurā precizēta KNAB priekšnieka vietnieka kompetence. Vai jaunais nolikums būtu ko mainījis konfliktā ar jūsu atbrīvoto vietnieci Jutu Strīķi?

Jaroslavs Streļčenoks: – Nolikums bija spēkā arī iepriekš, ir tikai precizēti atsevišķi jautājumi; ja tas uzlabo darbu – labi, bet nedomāju, ka iepriekšējās nesaskaņas balstītas normatīvo aktu nepilnvērtībā. Ir amata apraksti, reglaments, KNAB likums, citi normatīvie akti, kas nosaka, kā katrai personai ir jādarbojas. Var katru dokumentu uzlabot, padarīt mūsdienīgāku, bet tas nenozīmē, ka pienākumus drīkst nepildīt.

– Šis nolikums ir galvenais darba grupas veikums KNAB iekšējo konfliktu izskaušanā? Izklausās pēc ķeksīša.

– Mēs arī piedalījāmies darba grupā, es neteiktu, ka tas ir ķeksītis. Esam gandarīti, ka KNAB likuma pilnveidei izveidota arī darba grupa Valsts kancelejā, kur aktualizējām daudzus jautājumus, ko iekšienē bijām plānojuši, piemēram, par priekšnieka vietnieku un pārrauga pilnvaru apjomu, KNAB amatpersonu darba tiesiskajām attiecībām vai piederību valsts dienestam.

– Bet līdz ar Strīķes neatrašanos birojā šie konflikti ir nodzisuši vai gruzd joprojām? Nav vairs divas vai vairāk naidīgas nometnes?

– Es neteiktu, ka divas naidīgas nometnes bija. Notikušais bija noteiktas personas mēģinājums kultivēt viedokli, ka biroja priekšnieks nespēj vadīt iestādi vai konfliktē ar lielāko daļu darbinieku. Es KNAB sāku strādāt 2003. gada augustā, man visi darbinieki ir pazīstami, varu ar katru atrast kopīgu valodu, izrunāt problēmas, tās risināt un arī prasīt darba rezultātus.

– Vai tiešām tikai Strīķe centās degradēt jūsu darbu? Iepriekš publiskajā telpā nonāca KNAB darbinieku iekšējā sarakste, no kuras varēja nojaust, ka birojā valda dīvaini iekšēji grupējumi, darbinieku šķirošana priekšnieka atbalstītājos un nīdējos. Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs paudis, ka šis nav jūsu un Strīķes konflikts, bet jums ir konflikts ar visu apkarošanas bloku.

– Pilnībā nepiekrītu, ka man būtu konflikts ar visu korupcijas apkarošanas bloku – tam jāliek fakti galdā! Bet negribu tam pievērst lielāku uzmanību.

– Jūs neuzticējāties nevienam no Strīķes iepriekš ieņemtā KNAB vietnieka amata četriem pretendentiem, kas pieteicās konkursā? Tostarp Lienītei Šikorei, kuru pats iecēlāt par pienākumu izpildītāju, kuru iepriekš slavējāt, lai gan viņa bija viena no jūsu kritizētājām, kas vēstulē iepriekšējam premjeram sūdzējās, ka jūs nodarbojaties ar «mērķtiecīgu destruktīvu tirāniju».

– Kandidātu vārdus birojs neatklāja, manuprāt, tas nebūtu korekti, tāpēc nekomentēšu konkrētus vārdus. Turklāt pērnā gada nogalē pieņemts lēmums par komunikācijas stratēģijas maiņu, koncentrēties nevis uz iekšējiem procesiem, bet runāt par darba rezultātiem, mērķiem, iniciatīvām, kas mazinās korupciju un padarīs mūsu darbu efektīvāku.

– Neatbildējāt, vai pretendentiem trūka kādu profesionālo iemaņu vai nebija uzticēšanās no jūsu puses?

– 2012. gada decembrī tika precizēta, ar premjeru saskaņota J. Strīķes kā priekšnieka pienākumu izpildītājas sagatavota vakanto amatu aizpildīšanas kārtība. Tā paredz rīkot slēgtu iekšējo konkursu, atklātu konkursu vai uzrunāt noteiktas personas ieņemt amatu. Protams, iniciatoram jābūt personai, kuras pakļautībā ir vakantais amats, konkrētajā gadījumā – man. Es uzrunāju divus cilvēkus, kuri tomēr atteicās – iemeslus neminēšu. Tad izsludināju iekšēju slēgto konkursu, dodot iespēju pieteikties darbiniekiem, kuros redzu potenciālu – pieteicās četri. Konkursa komisija mani pilnvaroja veikt individuālās sarunas, runāju par to, kādu apkarošanas bloka darbu viņi redz, kādi ir tā trūkumi, kas jāuzlabo, tostarp sadarbībā ar citām tiesībaizsardzības iestādēm, starptautiskajiem partneriem. Protams, bija arī jautājumi par iespēju komunicēt ar mani kā iestādes vadītāju, jautājumus izrunājot iekšienē, nevis publiski. Arī iepriekšējās vēstules man bija pārsteigums – Strīķei bija jābūt pirmajai, kurai bija man jāziņo, ja ir kādas ir problēmas, un kopīgi jādomā, kā tās risināt.

– Tad tas tomēr ir pamatā jautājums par uzticēšanos?

– Protams! Tas ir viens no kritērijiem. Cilvēki ir profesionāli, zinoši, bet man trūka argumentu un pārliecības, ka es varētu uzticēt šo amatu minētajām personām, komisija uzklausīja manus argumentus un lēma nevienu nevirzīt tālāk. Piekrītu ģenerālprokuroram Ērikam Kalmeieram, ka birojs korupcijas apkarošanas jomā ir novājināts, izmeklētāju vakances nav aizpildītas.

– Savulaik Einara Repšes kā premjera sludinātais konkurss ar uzsaukumu pieteikties visiem godīgajiem korumpantu apkarotgribētājiem beidzās ar izgāšanos, ne velti specifiskos amatos izplatīta cilvēku uzrunāšanas prakse. Tomēr kursabiedriem, kuru vidū pretendentus meklējāt arī jūs, ir līdzīgi negatīvs skanējums kā jēdzienam «šofera dēls».

– Es divus ar pusi gadus vadu biroju, no 2003. gada, jau 11 gadus strādāju pretkorupcijas jomā, man ir ļoti liels paziņu loks. Korupcijas novēršanas speciālistu Latvijā ir ļoti maz, tāpēc nav brīnums, ka starp tiem, kurus es varētu uzrunāt, atradīsies cilvēki, kurus pazīstu. Likums par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā liedz amatpersonām pieņemt lēmumus veikt uzraudzības un kontroles funkcijas attiecībā uz radiniekiem vai darījumu partneriem – neviens no manis uzrunātajiem cilvēkiem tādi nav. Mani kritēriji bija profesionalitāte un tas, lai spēju uzticēties cilvēkam, bet ne tas, vai viņš ir kursabiedrs vai klasesbiedrs. 1998. gadā, sākot studēt Policijas akadēmijā, man kursā bija vairāk nekā divsimt cilvēku – visi viņi strādā tiesībaizsardzības iestādēs, prokuratūrā, advokatūrā...

– Pirms neilga laika žurnālam Playboy interesantu interviju sniedza bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis, par ko esat sācis pārbaudi. Spriežot pēc paša pieredzes KNAB vadībā, jūs droši varat teikt, ka tas ir blefs, vai tur ir liela daļa patiesības?

– Šo, tāpat kā informāciju, kas publiskajā telpā nonāca it kā no biroja iekšienes, neatstājām bez uzmanības. Pārbaude turpinās, personas, kas šo informāciju pārbauda, runāja ar Vilnīša kungu, lai precizētu apstākļus, bet, kamēr uz galda nav atzinuma, to sīkāk nekomentēšu.

– Vilnītis pauda, ka Strīķe mēģinājusi organizēt kukuļdošanu viņam. Pret jums arī ir mēģināts ko līdzīgu pasākt?

– Varu izskaidrot, pamatot ikvienu savu lēmumu, jo tie balstīti uz sabiedrības interesēm – ja kādam šķiet, ka biroja priekšnieks strādā kādās citās interesēs, manu rīcību var vērtēt Satversmes aizsardzības birojs, kas var noteiktas darbības pierādīt, arī Ģenerālprokuratūra uzrauga KNAB darbu. Ja ir kādi fakti, aicinu vērsties šajās institūcijās.

– Varat pilnībā noliegt, ka notiek plaša, nesankcionēta noklausīšanās, kā to pauda Vilnītis?

– Mēs neesam tie, kas noklausās, tehniski to nevaram. Nepieciešamības gadījumā to lūdzam darīt noteiktam dienestam, pirms tam mums obligāti jāsaņem Augstākās tiesas akcepts.

– Cik sabiedrība tam ticēs, jo īpaši pēc noklausīšanās skandāla ASV, kas atklāja specdienestu reālo darba stilu?

– Mēs fiziski to nenodrošinām, mums nav šādu iekārtu.

– Premjere Laimdota Straujuma beidzot apstādināja jūsu un iepriekšējā premjera Valda Dombrovska Strīķes atbrīvošanas un atjaunošanas amatā epopeju. Kāpēc, jūsuprāt, uz to tā uzstāja Dombrovskis? Vai tur var arī vilkt paralēles ar Vilnīša pausto, ka Strīķe darbojās vienas partijas labā, ka Strīķei tika nodota informācija par Dombrovska valdības korumpētu ministru, taču tā netika izstrādāta.

– Tas jājautā bijušajam premjeram, bet man tiešām šķita dīvaini, ka premjers centās iejaukties KNAB priekšnieka kompetencē. Gadījumā, ja kāda persona nav apmierināta ar atbrīvošanu, tai jāvēršas tiesā. Tas, ka premjers Strīķi atjaunoja amatā, turklāt divreiz, man raisa vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu. Iespējamo Strīķes saistību ar kādu politisko spēku nevarēšu ne apstiprināt, ne noliegt, bet ir daudz jautājumu.

– KNAB par vienu no prioritātēm izvirzījis cīņu ar partiju melnajām kasēm, kas aktuāli arī šogad gaidāmo vēlēšanu sakarā. Nesen publiskojāt pārbaudes rezultātus par partiju deklarācijām par pašvaldību vēlēšanu kampaņu – 29 891 eiro neatļauti ziedojumi, uzsākta lietvedība pret 24 partijām. Tas nelīdzinās farsam? Droši vien deklarāciju apstrādei iztērējāt vairāk valsts budžeta līdzekļus nekā atgūs, turklāt netiek izgaismotas patiesās problēmas.

– Strādājam pie tā, lai deklarāciju pārbaudes procesu pilnveidotu, tērētu mazāk resursu un izveidotu sistēmu, kur, līdzīgi kā valsts amatpersonas elektroniskās deklarēšanās sistēmā, mediji, partijas varētu sniegt informāciju interneta tiešsaistē, vienkārši autorizējoties. Mums nevajadzēs manuāli ievadīt vai pārbaudīt datus, tie akumulēsies sistēmā un tiks pārbaudīta to atbilstība.

– Arī EK Eiropas Pretkorupcijas ziņojumā minēts, ka ir ne tik daudz problēmas ar likumiem, bet to iedzīvināšanu. Kādas ir galvenās partiju finansēšanas problēmas praksē?

– Bieži vien fiziskās personas partijām ziedo un dāvina līdzekļus apjomā, kas tuvs viņu trīs gadu ieņēmumiem. Jājautā, par kādiem līdzekļiem viņi dzīvoja šos trīs gadus? Likums to atļauj, bet šī tendence būtu jāizskauž, un mēs noteikti gan normatīvajos aktos, gan praktiskajā darbā to darīsim.

– Ir taču ieviestas nulles deklarācijas, dažādas Valsts ieņēmumu dienesta programmas nelegāli iegūtu līdzekļu identificēšanai! Ja tas ir tik acīmredzami, ka cilvēkiem šo naudu vienkārši kāds iedevis, kāpēc šie cilvēki netiek ņemti pie dziesmas?

– Viņi tiek ņemti pie dziesmas, bet pašlaik likums pieļauj ziedot trīs gadu ienākumus vai iekrājumus. Mēs šogad, visticamāk, rosināsim minimizēt ziedojamo summu.

– Izskanējis priekšlikums ļaut ziedot desmito daļu no ienākumiem, kas ievērojami apgrūtinātu jau tā ne vieglo partiju kasu pildīšanu. Jūtat partiju pretestību?

– Pašlaik ir sagatavošanas process iekšienē, vēl neesam snieguši konkrētus grozījumus, tāpēc arī vēl nezinām attieksmi.

– Līdz šā gada vēlēšanām kaut kas jau mainīsies?

– Diez vai. Mēs varētu to sakārtot nākamajam periodam.

– Zinām, ka tikai neliela daļa partiju reālo priekšvēlēšanu izdevumu ir jāiekļauj partiju deklarācijās un tikai uz daļu attiecas priekšvēlēšanu izdevumu limits. Lielas summas var iztērēt un iekasēt neuzrādot, tāpēc deklarāciju šķetināšana šķiet kā blusu ķeršana. Vai lielāka problēma nav koruptīvi valsts, pašvaldību iepirkumi, kas pieminēts arī EK Pretkorupcijas ziņojumā?

–Viennozīmīgi, tur, kur ir liela nauda, un īpaši valsts un pašvaldību nauda, Eiropas līdzfinansējums, ir riski. Šie jautājumi līdz ar melnajām partiju kasēm arī biroja stratēģijā ir prioritāšu sarakstā. Rezultāti ir Daimler, Latvenergo lietas.

– Bet kur ir pēdējo gadu veikums? Visapkārt visi runā par 10–20% kā normu valsts pasūtījumos, bet KNAB neko nezina?

– Būtiski, lai sabiedrība, uzņēmēji būtu neiecietīgi pret tādu kārtību. Mūsu darbs lielā mērā atkarīgs no pašas sabiedrības vēlmes cīnīties ar negodīgu konkurenci.

– Tātad pie tā, ka īsti nav rezultātu, vainīga informēt kūtrā sabiedrība?

– Nē, es neteiktu, ka nav rezultātu. Tie ir.

– Kalnmeiera kungs jau izteicās par jūsu statistikas datiem – pērn bijis par trīs lietām vairāk nekā 2012. gadā, izmeklēšanas termiņi esot samazinājušies, bet tās bijušas maza apjoma lietas un šī statistika neliecina par reālu darba uzlabošanos.

– Jā, mums pieaug ierosināto un kriminālvajāšanai nodoto lietu skaits, bet tas, ka jūs nedzirdat par šīm lietām, nenozīmē, ka to nav. Mums lietvedībā pašreiz ir apmēram 50 lietu, kuras nav gluži mazas vai nesarežģītas. Tajās nepieciešams arī veikt procesuālās darbības ārzemēs, ir tiesiskās palīdzības lūgumi arī ārpus Eiropas Savienības valstīm, kas paildzina lietu izmeklēšanu. Kad tās nodosim kriminālvajāšanai, par tām informēsim.

– Jums pietiek kapacitātes? Nav tā, kā saka Vilnītis, ka KNAB reāli strādājoši ir aptuveni tikai 20%, pārējie ir tie, kuriem radi augstos amatos tiesā, prokuratūrā, robežsardzes pārvaldē, kas jāpiesedz?

– Diez vai, jo valsts amatpersonas, jo īpaši mūsu iestādē strādājošās, zina, kas ir interešu konflikts un kādus lēmumus, uzraudzību viņi drīkst vai nedrīkst veikt attiecībā uz to vai citu personu. Kas attiecas uz kapacitāti, sākumā jau minējām, ka trīs vakanti izmeklētāju amati ir būtisks trūkums, kas ietekmē izmeklētāju darba rezultātus un efektivitāti. Iesniegumu skaits, informācijas apjoms pieaug, lietas kļūst sarežģītākas, izmeklētājiem slodze – lielāka. Saņemam ļoti daudz iesniegumu, no fiziskām personām ap 800, no juridiskām ap divsimt ik gadu. Saprotu arī cilvēkus, kas vēlas karjeras izaugsmi, lielāku atalgojumu, kas piesakās konkursos citās institūcijās. No mums pērn aizgāja divi izmeklētāji ar ilgstošu pieredzi.

– Cik nopietni pārbaudāt Satiksmes ministrijas iepirkumu – Rail Baltica Latvijas posma tehnisko izpēti, kur nepilnu 4 miljonu eiro vērtu pasūtījumu ieguva SIA Grupa 93, kuras pārstāvji pāris dienas pirms konkursa ziedoja 14 228 eiro ministriju pārvaldošajai Vienotībai?

– Fakts, ka persona pirms sev labvēlīga iepirkuma rezultāta ziedo ievērojamu summu kādai partijai, neapšaubāmi ir signāls, kam pievēršam pastiprinātu uzmanību, jo tas raisa aizdomas, ka šādi, iespējams, iegūta labvēlība. Taču saskaņā ar likumu ziedošana nav aizliegta, turklāt ikviens pārkāpums ir juridiski jāpierāda.

Svarīgākais