Atvadīšanās no izcilā mākslinieka Pīgožņa

Šodien Latviešu Biedrības namā notika atvadīšanās no Mākslinieka Jāzepa Pīgožņa, kurš mūžībā aizgāja 79 gadu vecumā.

Uz svinīgo atvadu ceremoniju Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē bija ieradušies mākslinieka tuvinieki un talanta cienītāji. Ceremonijas laikā vairāki simti cilvēku nolika ziedus pie mūžībā aizgājušā mākslinieka zārka, kā arī izteica līdzjūtību tuviniekiem.

Ceremoniju apmeklēja daudzi Latvijā zināmi mākslinieki, arī aktrise Ausma Kantāne, dzejnieks Jānis Peters, komponists un pianists Mārtiņš Brauns. Atvadu runu teica kinorežisors Jānis Streičs un Mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja Ingrīda Burāne.

Kamēr cilvēki atvadījās no mākslinieka un izteica līdzjūtību tuviniekiem, telpu ieskandināja stīgu kvartets, uz ekrāna varēja vērot bildes no Jāzepa Pīgožņa dzīves gājuma un viņa radītās gleznas. No Lielās zāles Rīgas Latviešu biedrības namā, mākslinieku turpmākās gaitas ceļā uz Ikšķiles kapsētu izvadīja dūdu un bungu grupa „Auļi”.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne stāsta, ka par sevi Pīgoznis esot teicis: „Mana dvēsele izaugusi no folkloras.” Jāzeps Pīgoznis bijis ļoti plaša diapazona mākslinieks ar idejām un iespējām un ar to, kā viņš spējis izteikt sevi ar mākslas palīdzību, turklāt, ikvienā mākslas veidā. Viņš spējis darboties visos mākslas stilos, būtiskākajos mākslas atzaros – glezniecībā, grafikā un tēlniecībā. Mākslas zinātniece kāstīja - nebūtu iespējams uzrakstīt Latvijas mākslas vēsturi, nepieminot tajā Jāzepa glezniecību, ainavu, viņa dabas mīlestību, kas izsaka arī Latvijas mīlestību. Jāzeps Pīgoznis mācīja savus skolēnus ne ar didaktisku pamācību stāstīšanu, bet ar savu stāju, savu piemēru un savu esību. Kad Jāzepam vajadzēja aiziet no Latvijas Mākslas akadēmijas, viņam sūrstēja, ka kaut kas no tā, ko viņš varētu dot un palīdzēt, un atbalstīt un risināt, tiek atņemts Latvijas kultūrai. Tāda liela mākslinieka sāpe. Viņš spējis ienest viegluma sajūtu telpā, dabā, darbā un attiecībās ar citiem.

Jānis Streičs atklāj, ka savulaik Jāzeps Pīgoznis saņēmis daudz atzinību, apbalvojumu, bet lielākā atzinība ir palikusi mūsu sirdīs. Jā. Pīgoznim vistuvākais, visskaistākais pagodinājums bijusi atzinība, kuru viņš saņēmis no tautas: Mākslinieks vienmēr lepojies, ka nācis no Latgales puses, no Rēzeknes, no Preiļiem. Kad Latgalē gleznojis laukus, govis, attenterējusi viena tantiņa, izslaukusi lopiņu, ieraudzījusi dīvainu vīru, kas lauka malā ar tādiem neparastiem rīkiem burās, viņa klusi piegāja klāt, godīgi apstājās, skatījās, skatījās un tad lepni teica: „Pīgoznis!”. Māksliniekam nodrebējušas rokas un sirds pletās platumā, likās, ka teju vai visi lauki, līdz pat Rīgai, to piepilda. Tantiņa aiztenterēja. Jāzepam Pīgoznim likās, ka viņu vienkāršas zemnieces paskatā ir atzinusi visa Latvija. 

Pīgoznis mūžībā aizgāja 28.maijā. Šī gada septembrī mākslinieks būtu svinējis savu astoņdesmito jubileju.

Pīgoznis ir pazīstams kā gleznotājs, grāmatu ilustrāciju autors un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors. Lielu sava mūža daļu viņš darbojies Latvijas Mākslinieku savienības valdē un vadījis Gleznotāju sekciju. Visu radošo mūžu Pīgoznis veltījis Latvijas dabas skaistumam un mīlestībai pret savu tautu.

Mākslinieks dzimis 1934.gada 15.septembrī Rēzeknes novada Ružinas pagasta Odumānu sādžā.

Pīgoznis bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. 2011.gadā viņam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.