Vai sabiedrība gaida asinis?

Institūcijas, kas pieņem šos no ģimenēm izrautos bērnus, ir krīžu centri, kuri sabiedrības acīs nereti kļūst par līdzvainīgiem ļoti dramatiskās situācijās.

 Kas notiek ar institūcijām, kuras ir paredzētas bērnu aizstāvībai, bet nereti parādās gluži citā izskatā? Vai ir pareizi vienādot bāriņtiesas un krīžu centrus?

Sarunā par šiem jautājumiem piedalās Aelita Ziemele, Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja, Ruta Šenkevica, Ventspils krīzes centra ģimenei un bērniem Paspārne vadītāja, Eva Sāre-Aizsilniece, Valmieras ģimenes krīžu centra vadītāja, Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs, Saeimas deputāts (ZZS).

Eva Sāre-Aizsilniece: – Žurnālisti nereti jauc visu kopā – bāriņtiesas, krīžu centrus... Krīžu centros notiek smags rehabilitācijas darbs. Mēs sargājam savus klientus, mēs nedrīkstam izteikt nekādu viedokli, lai sevi aizstāvētu, mums nav iespēju aizsargāt savu reputāciju, mums vienkārši ir jāsniedz viss, lai bērnu nosargātu un rehabilitētu. Un tad nāk sabiedrības viedoklis – tāds, kādu to veido mediji.

– Ja pareizi saprotu, jūs uzskatāt, ka sabiedrība jauc bāriņtiesas ar krīžu centriem?

E. S.-A.: – Jā, tieši tā. Bērni krīžu centrā tiek ievietoti ar sociālā dienesta atzinumu.

Ruta Šenkevica: – Jāprecizē, ka krīžu centri Latvijā ir dažādi. Mēs pārstāvam tos septiņus centrus, kas darbojas valsts finansētu programmu ietvaros, un mēs rehabilitējam bērnus, kas cietuši no vardarbības. Ir arī citi krīžu centri, tādi, kas darbojas pašvaldībās vai ir sabiedrisku organizāciju paspārnē. Bet sabiedrībā izskan divi

vārdi – krīzes centrs, un tad visi tiek mesti pār vienu kārti, pieskaitot klāt arī bāriņtiesas. Taču tad, kad ģimenē patiešām notiks kas ļauns un vajadzēs vērsties pēc palīdzības krīzes centrā, šī negatīvā publicitātes vēsture cilvēkus var atturēt no vēršanās šajos centros, un cilvēki paliks bez palīdzības.

Aelita Ziemele: – Ir arī pašvaldību krīžu centri, bet es negribu teikt, ka tie strādātu neprofesionāli. Taču tiem ir citas funkcijas, bieži vien tās ir izmitināšanas ģimenes krīžu gadījumos, pagaidu patvērums vai pagaidu slēptuve. Bet šajos septiņos centros ir valsts kontrolēta sistēma, veicot sociālo rehabilitāciju. Mēs neesam pagaidu patversme.

Andris Bērziņš: – Jāsaprot, ka krīžu centri neizņem bērnu no ģimenēm. Šie centri strādā ar bērniem, attiecībā pret kuriem ir konstatēta vardarbība. Mēneša vai divu mēnešu laikā psihologiem ir jāizdara savi secinājumi un jāsniedz palīdzība. Bieži vien tiek ierosinātas krimināllietas pret varmākām.

A.Z.: – Ja bērns izstāsta par vardarbību kādam no krīzes centra komandas, tad krimināllietas rosinātājs ir centrs.

A.B.: – Ir arī gadījumi, ka pie centra darbiniekiem ierodas personas, kas lūdz, pat pieprasa, lai netiktu ierosināta krimināllieta.

E.S.-A.: – Vardarbība ir spēka pozicionēšanās, lai ietekmētu otra cilvēka darbību. Vardarbība jau nenotiek tikai ģimenē vai ārpusģimenes aprūpē, ikdienā mēs saskaramies ar tādu pašu vardarbību. Tad, kad tas ir noticis, jāstrādā ar abām pusēm, un iespējams, ka kāds būs neapmierināts ar mūsu darbībām un lēmumiem. Tādos gadījumos tiek izmantoti amati, arī politiska ietekme...

– Zvana cilvēki, kas ir augstos amatos, mēģinādami jūs iespaidot? Tad jau paši būs vainīgi vardarbībā?

A.Z.: – Bieži vien paši ir vainīgi, bieži vien – pastarpināti vainīgi.

E.S.-A.: – Ja cilvēks ir pieradis visu darīt no varas pozīcijām, ja viņš ir Saeimas deputāts, ja viņš sāk draudēt, ka tūlīt «šito centru» likvidēs, ja mēs nepakļausimies viņa prasībām, tad ir grūti strādāt. Taču es esmu droša, jo mūsu lēmumi nav viena cilvēka lēmumi, mēs esam komanda, un mūsu vidū ir augsta ranga speciālisti šajos jautājumos. Mēs varam pārstāvēt konkrēto bērnu, jo saprotam, kas viņam ir labāk. Un tajā brīdī, kad kāda ieinteresēta persona mēģina mums iestāstīt, ko un kā darīt, mums jāskaidro, ka varbūt tomēr labāk šos jautājumus risināt profesionāļiem. Būtu ļoti labi, ja arī tie, kuri grib spriest par krīzes centru darbinieku rīcību, vēlētos uzzināt patiesību no profesionāļiem.

– Nesaprotu, kā tas ir iespējams – draudēt krīzes centra darbiniekiem. Vai esat vērsušies policijā?

R.Š.: – Mēs jau saprotam šīs manipulācijas ar draudiem no varas pozīcijas...

– Bet tās ir jānovērš. Vai jums tā nešķiet?

R.Š.: – Jautājums ir par to, cik daudz esam gatavi riskēt savā darba vietā. Šis darbs nereti ir bīstams veselībai un dažkārt pat dzīvībai. Domāju, ka sabiedrība nezina situācijas, kādās strādā krīžu centru darbinieki. Mēs zinām, ka, piemēram, cilvēks X ir varmāka un ka viņš ir jātiesā un jāsoda. Bet viņš apzinās, ka tad visi sapratīs, kas viņš par putnu, un tad jāsāk domāt, cik mēs esam droši savā darbā. Bet par policiju runājot... Iespējams, ka mūs pasargā tas, ka informācija, ar kuru strādājam, ir ar ierobežotu pieeju, mūsu teritorija ir droša, un neviens mūsu klientiem, kamēr tie atrodas krīzes centrā, neko nevar nodarīt. Policija vienmēr reaģē ļoti operatīvi, ja kaut kas notiek. Bet ir jautājums par to, kas notiek ārpus krīzes centriem.

E.S.-A.: – Vai tiešām jānotiek kaut kam ļoti traģiskam, lai izprastu to bīstamības pakāpi, kādā strādājam, un lai par mums sāktu runāt citādā tonī? Ir arī netiešie draudi, tādi kā, piemēram, «es zinu, kur jūs dzīvojat», «es zinu, cik jums bērniņu» un tamlīdzīgi.

– Cik bieži šādu draudētāju vārdi tiek publiskoti?

R.Š.: – Mēs to nedrīkstam darīt. Pie mums, Valmierā, ir bijuši vairāki smagi gadījumi, bet es nedrīkstu izteikt savu viedokli, man jāklusē. Tā ir kā vientulības sajūta: tu nedrīksti profesionāli aizstāvēties, kamēr visi pārējie medijos drīkst teikt pilnīgi visu, kas ienāk prātā.

A.Z.: – Bieži vien ir tā, ka vecāki savās dusmu lēkmēs, stāstīdami presei un televīzijai par saviem bērniem, publiskojot sevi un savus bērnus, nesaprot, ko viņi nodara savam bērnam. Viņam taču būs jāatgriežas vidē, kurā viņš dzīvo, skolā, kurā mācās. Bērns tiek publiski izģērbts.

A.B.: – Taču katrs gadījums ir ārkārtīgi individuāls. Runājām par to, vai tomēr ir iespējams daļu bērnu neievietot krīzes centros, bet strādāt uz vietas, piesaistot sociālos dienestus. Nonācām pie secinājuma, ka tas ir iespējams tikai vienā gadījumā no desmit.

R.Š. – Jāanalizē, kas notiek, ja bērnus neievietojam krīzes centros. Pēdējā mēneša laikā ir četri (!) gadījumi ar suicidālu raksturu, respektīvi, bērni ir tik tālu novesti, ka viņi ir gatavi sev darīt galu. Ir iespējams, ka arī viņi paši kļūst vardarbīgi, turpinot vardarbības procesu pret vienaudžiem, vecākiem, kaimiņiem...

A.Z.: – Cilvēkiem, kuri strādā ar bērniem, kurus nomoka pašnāvības domas, jābūt ārkārtīgi profesionāliem. Ja viņi tādi nav, tad... Tad bērns saprot, ka no pieaugušajiem palīdzību gaidīt nav vērts, bet tā dzīvot tālāk viņš vairs negrib, tāpēc izlemj pārtraukt savu dzīvi. Pēdējā pusgada laikā ar suicīda mēģinājumiem uz slimnīcu tika aizvesti trīs bērni. No 200 bērniem, kas atrodas pie mums, 11 ir runājuši par to, ka vēlas veikt pašnāvību. Šiem bērniem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

R.Š.: – Ja tam nepievērsīsim uzmanību, mēs radīsim sabiedrību, kas apdraud pati sevi. Protams, kāds var uzdot jautājumu: ja ģimenē ir vardarbība, vai bērns tūdaļ jāved projām? Ja bērnu atstātu ģimenē, tad diez vai būtu tiesas procesi, jo bērns ir viegli iespaidojams. Kad bērns tiek atvests uz krīzes centru, mēs bieži redzam, kā vecāki cenšas viņam piekļūt un viņu iespaidot. Liecības mēdz mainīt gan bērni, gan pieaugušie.

E.S.-A.: – Jā, reiz krīzes centrā tika nogādāta sieviete, kas bija sasista zila, bija durtas brūces plecā, bet viņa teica: man neko nevajag, viss pāries, gan jau viss būs kārtībā. Kopā ar viņu bija cietis arī bērns. Vai šādā nedrošā vidē bērns drīkst atrasties? Ir tiesas nolēmums par netuvošanos, bet kas tad nodrošinās tā izpildi? Sieviete turpina dzīvot kopā ar savu sitēju, bet pie mums atrodas viņas bērns, jo nekas taču nemainās. Pieaugušie var darīt, kā vēlas, bet bērns ir jāizņem no šādas vides.

A.Z.: – Vēlreiz jāatgādina, ka krīzes centru darbinieki nepieņem lēmumu ievietot krīzes centrā bērnu. To pieņem sociālais dienests kopā ar bāriņtiesu. Uzskats, ka krīžu centri vāc sev klientus, ir aplams! Protams, mēs kādā ārkārtas situācijā varam uzņemt klientus arī bez dokumentiem.

E.S.-A.: – Pie mums patvērumu atnāca meklēt sieviete ar četriem bērniem. Protams, mēs viņu pieņēmām. Un tikai pēc tam sākām domāt par dokumentiem. Mēs neesam tiesīgi nepalīdzēt. Bet sabiedrībā izskan: bāriņtiesa izrauj bērnus no ģimenes, sabāž krīzes centros un taisa biznesu!

A.B.: – Tiem, kuri pieņem lēmumu izņemt bērnu no ģimenes, jābūt augsti profesionāliem speciālistiem, viņiem jābūt ar cilvēcisku pieeju problēmai. Viņi nevar būt tikai tādi, kas labi pārzina likumus, bet nejūt cilvēcību. Būtu labi, ja sociālo dienestu stiprinātu visā valstī, jo tieši šie cilvēki zina, kas notiek ģimenēs. Šobrīd sociālo dienestu darbinieki ir vairāk noslogoti ar papīru rakstīšanu, maz laika paliek konkrētam darbam. Protams, tas nav tas darbiņš, uz kuru visi ar sajūsmu rautos, jo tās ir vienas vienīgas negācijas no rīta līdz vakaram.

E.S.-A.: – Ja sociālais darbinieks izņem bērnu no ģimenes, tad viņš ir sliktais. Ja neizņem un, nedod, dies, kaut kas notiek – tad atkal viņš ir sliktais. Bet viens otrs bieži vien ir gatavs reklamēt asiņainas ainas un tikai bļaut: tas ir vainīgais!

A.Z.: – Tā ir milzīga bezatbildība no medijiem, ja tiek likti tādi virsraksti kā, piemēram, «Krīzes centrs kā cietums». Tagad nāk atskaņas: palīdzību sociālajā dienestā meklēja māmiņa ar bērnu, viņai piedāvāja krīzes centru, viņa pateica striktu nē. Viņa to uztvēra kā draudu. Bet krīzes centrs ir patvērums, kā droša saliņa, kur tu vari apstāties un padomāt par sevi un bērnu.

– Vai nekad nav radušās šaubas par kādas bāriņtiesas spriedumu attiecībā uz kādu bērnu? Nesen uzzinājām par kādu gadījumu, kad nesaprotamu iemeslu dēļ māte tika šķirta no diviem saviem bērniem. Vēl gadījums: kāda vecmāmiņa ziņoja, ka viņas mazmeitu seksuāli izmantojot meitenītes tēvs. Bērnu ievietoja krīzes centrā un ļāva (!) viņu apmeklēt tēvam. Protams, šobrīd notiek izmeklēšana, bet kā vērtēt bāriņtiesas darbību?

R.Š.: – Mūsu konfidencialitātes zīmogs neļauj pasniegt otras puses viedokli vai veikt publisku analīzi. Tas, protams, būtu profesionāls skats, bet mēs nedrīkstam to darīt zināmu sabiedrībai.

– Tas nozīmē, ka žurnālisti nedrīkst atklāt patiesību?

R.Š.: – Jā, viņi to nevar izdarīt.

A.Z.: – Kā žurnālists varētu tikt pie reālās situācijas analīzes? Viņš varētu mēģināt mani iztaujāt, jo esmu tikusies arī šīs konkrētās ģimenes tēvu, esmu redzējusi, kā bērni satiekas ar tēvu. Bet es nedrīkstu ar jums par to runāt! Par klientu mēs nedrīkstam runāt neko.

– Tātad žurnālistiem ir iespēja parādīt tikai vienas puses viedokli, tās puses, kas vērsusies pie medijiem?

A.Z.: – Jā. Tēvs nevēlējās runāt, kaut gan viņam būtu ko teikt. Taču mediju uzbrukums un sabiedrības spiediens bija jau tāds, ka viņš atteicās runāt ar žurnālistiem.

– Tātad uzskatāt, ka informācija, kas izskan medijos, bieži vien ir neobjektīva?

A.Z.: – Jā, tā diemžēl ir. Medijos izskanēja arī kāds cits gadījums, kad sabiedrība uzzināja: policija bērnus esot rāvusi mātei no rokām ar varu! Bet tā nekad nenotiek, tur kaut kas apakšā ir! Atklājās, ka tur tā situācija tiešām nav viennozīmīga, bet mēs jau to skaidrot nedrīkstam.

A.B.: – Jāatceras, ka bērns ir iekšā visā milzu konfliktā, un, ja pieaugušie viņu tajā iesaista vēl ar preses palīdzību, tā jau ir publiska vardarbība. Pieaugušie nereti aizmirst, ka viņu konfliktos bērni tiek raustīti pa vidu. Taču krīzes centru uzdevums ir sniegt pirmo palīdzību, pēc tam maksimāli izanalizējot konkrēto vardarbību pret bērnu un domājot, ko darīt tālāk. Bērns centrā uzturas maksimāli divus trīs mēnešus.

E.S.-A.: – Mūsu tiesu prakse ir tāda, ka māte, kura bijusi līdzvainīga vai klusējusi, ka viņas bērns tiek seksuāli izmantots, netiek sodīta. Mātes pat mēģina ietekmēt bērnu, lai viņš neliecina par tēvu.

A.Z.: – Māte pat saka: ko mēs bez tēta – pelnītāja – darīsim? Es saku: bet viņš visas jūsu četras meitas izvaro. Un māte atbild: bet viņš taču to nedara katru dienu! Man no dusmām pat žoklis raustās... Man pat radās doma: varbūt vienu gadu rakstīt kādā avīzē sleju, katru dienu stāstot par šausmām, kas notiek ģimenēs, kur izvaro un sit bērnus. Tad varbūt neradīsies doma nosodīt sociālos darbiniekus, kuri «izrauj bērnus no ģimenēm».

– Precizēsim: tātad jums nekad nav radušās šaubas par bāriņtiesas lēmumiem?

E.S.-A.: – Protams, dažos gadījumos ir radušās šaubas. Ja ir notikusi bāriņtiesas kļūda, mēs pārtraucam rehabilitāciju. Tad bērnam ir iespēja palikt ģimenē un tur veikt konsultācijas.

A.Z.: – Vardarbība var notikt arī ārpus ģimenes. Un tad stresa mazināšanai, seku likvidēšanai speciālistam ar bērnu jātiekas desmit un vairāk reižu, bet tad labāk, ja bērns ir krīzes centrā. Mēs, protams, nevaram bērnu vardarbīgi ievietot centrā, un bieži bērns tur tiek ievietots ar vecāku pieteikumu. Publiski izskan tikai skaļie gadījumi. Svarīgi tādus jau publiski traumētus bērnus vismaz nedēļu noturēt neitrālā vidē, kur vecāki ar viņu netiekas un viņu neietekmē. Sākotnēji bērns runā briesmu lietas, runā ar pieaugušo vārdiem, bet pēc pāris nedēļām bērns sāk jau paust savu viedokli!

E.S.-A.: – Diemžēl bieži vien ir tā, ka tieši sabiedrība gaida, kad atkal kāds norausies, sak, vai tad tiešām tur tajā ģimenē viss būs kārtībā, bet varbūt tomēr notiks vardarbība?! Mums taču ir tik interesanti! Vai tad labāk nebūtu atbalstīt konkrēto ģimeni tās labajos centienos, nevis gaidīt, kad tur «atkal kaut kas notiks»? Institūcijas, protams, savstarpēji sadarbojas, bet ko tajā pašā laikā dara sabiedrība? Visbiežāk tikai izbauda konfliktu vai norobežojas.

– Mēs visi patlaban stāvam uz vietas. Ir kādas konfliktā iesaistītās puses viedoklis un jūsu viedoklis, kuru jūs nedrīkstat izpaust. Mīcāmies kā putrā.

E.S.-A.: – Sabiedrība pieprasa asinis. Ja mēs strādātu uz presi, sabiedrības liela daļa būtu bezgala apmierināta – tādi konflikti, tādas kaislības! Visi sapurinās un nostājas kādā pusē. Bet visi gadījumi ir smagi, un tas, ko mēs redzam, līdz presei, līdz ar to līdz sabiedrībai neaiziet.

– Ko darīt?

R.Š.: – Sabiedrība jāizglīto. Likumi jāmaina. Skaitļi ir briesmīgi. Ja kāds žurnālists vēlētos aizrakties līdz patiesībai, mēs palīdzētu. Ja cilvēki būtu gatavi runāt, tas nospēlētu.