Deputāta kandidāta Grigaļa pagātne vēl tiks vētīta

Bijušajiem un esošajiem izlūkdienestu darbiniekiem, pat nonākot Saeimas deputāta krēslā, jārēķinās, ka viņus var atmaskot, uzskata Neatkarīgās aptaujātie Saeimas un Eiroparlamenta deputāti.

Turpinot skaidrot partijas No sirds Latvijai deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa atbilstību Vēlēšanu likuma 5. panta 5. apakšpunktam, kurš liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās bijušajiem un esošajiem ārvalstu izlūkdienestu darbiniekiem, Neatkarīgā deputātiem vaicāja, kāda jēga no likumā noteiktajiem ierobežojumiem, ja Latvijas valsts nespēj pārbaudīt un konstatēt patiesību par to, ir vai nav bijis kāds deputāta kandidāts tā vai cita izlūkdienesta darbinieks.

Eiroparlamenta deputāts no Vienotības Artis Pabriks, runājot par J. Grigaļa gadījumu, teica: «Nedomāju, ka Latvijas valstij trūkst kapacitātes atklāt vai noskaidrot to vai citu informāciju par konkrētiem cilvēkiem, kuri kandidē Saeimas vēlēšanās. Vajadzīga vien pietiekama vēlme to darīt. Mēs esam pietiekami maza sabiedrība, un tāpēc iespējams atrast tiešus vai netiešus pierādījumus. Cilvēkam, kandidējot uz Saeimu, ir jādeklarē, ka viņš ir vai nav piederējis pie vienas vai otras institūcijas. Ja nav tūlītēju pierādījumu, bet tie parādās vēlāk, konkrētam kandidātam ir jāapzinās, ka melu atsmakošanas gadījumā tiks konstatēts nopietns pārkāpums, sodu par kuru var saņemt arī pēc ievēlēšanas par deputātu. Ja mēs gribam, varam ar šo lietu (piederības pie tā vai cita izlūkdienesta konstatāciju) tikt galā uzreiz. Bet, ja ne, varam pie tā vienmēr atgriezties, un žurnālistiem par to vajag pietiekami skaļi runāt, lai sabiedrība, veicot izvēli Saeimas vēlēšanās, skaidri apzinātos, ko tā izvēlas. Ja cilvēkam liegts kandidēt vēlēšanās tāpēc, ka viņš darbojies kādā aizliegtā institūcijā, bet tomēr viņš kandidē un pēc tam noskaidrosies, ka viņš ir bijis šajās institūcijās, tad Saeimas deputāta postenis viņam būs jāpamet. Ar to vien, ka viņam nepiešķirs pielaidi valsts noslēpumam, šajā gadījumā būs par maz. Katrā demokrātijā jābūt ne tikai tiesībām, bet arī iespējām sevi aizstāvēt. Latvijas demokrātija, būdama jauna demokrātija, bieži sevi parāda kā tādu, kura nav spējīga sevi aizstāvēt. To izmanto tāda tipa ļaunprāši.»

Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Dzintars Rasnačs skaidroja, ka Vēlēšanu likumā iestrādātās ierobežojošās normas viņš atturas komentēt, jo «šī likuma pieņemšanā neesmu piedalījies. Taču, runājot par Jāni Grigali, viss vēl ir priekšā. Ir deputāta mandātu apstiprināšanas procedūra un vēl citas dažādas procedūras, kuru gaitā tad var arī lemt par deputātu. Atminos, ka 2004. gada 29. janvārī Saeimā trešajā lasījumā pieņēma Eiroparlamenta vēlēšanu likumu un Tatjana Ždanoka varēja brīvi kandidēt, jo partija Jaunais laiks kopā ar Saskaņu un PCTVL draudzīgi izņēma no likuma ierobežojošās normas kandidēt Eiroparlamentā vēlēšanās tādām personām kā Ždanoka.»

Saeimas deputāts no ZZS Kārlis Seržants, runājot par ierobežojumiem Vēlēšanu likumā un to attiecināmību uz J. Grigali, teica: «Jebkuriem ierobežojumiem ir jēga tikai tad, ja tie darbojas pret visiem vienādi. Ja sāk parādīties izņēmumi, šādam likumam nav vairs ne nozīmes, ne īpašas autoritātes.»

Saeimas Mandātu komisijas priekšsēdētājs Vitālijs Orlovs (Saskaņas centrs) norādīja: «Ja valsts nespēj pārliecināties, vai konkrētais likuma pants tiek ievērots, tad šādam likuma pantam nav jēgas. Tas attiecas ne tikai uz Vēlēšanu likumu, bet uz jebkuru likumu. Saeimā ļoti bieži tiek pieņemti deklaratīvi likumi, un tie tiek pieņemti, lai noteiktas partijas iegūtu punktus no saviem vēlētājiem. Biju liecinieks, kā ne reizi vien tiek grozīti likumi un tajos iestrādātas normas, kuru ievērošana pēc būtības nav pārbaudāma un izpildāma, bet deputātu vairākums lēma, ka šādām normām tomēr jābūt likumā. Reiz Saeimā debatējām par to, vai pēc divdesmit gadiem ir jēga atstāt likumos kaut kādus ierobežojumus. Tie, kuri kādreiz strādāja attiecīgajās institūcijās, tagad ir cienījamā vecumā, un diezin vai viņi spēj nodarīt kaut kādu ļaunumu Latvijas valstij. Zinu tikai to, ka daudzās Austrumeiropas valstīs ierobežojumi tika noņemti noilguma dēļ. Mēs piedāvājām atcelt šos ierobežojumus, bet Saeimas vairākums lēma, ka tie jāatstāj spēkā, jo šie cilvēki tomēr varot nodarīt kādu ļaunumu. Tas ir politisks lēmums.»

J. Grigalis savā deputāta kandidāta anketā norādījis, ka 1979. gadā absolvējis «Kara institūtu Maskavā» un ieguvis tulka referenta suahili un angļu valodas piektā līmeņa profesionālo kvalifikāciju, kā arī maģistra grādu. 1979. gadā šī mācību iestāde bija PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārraudzībā esoša izglītības iestāde, kuras nosaukums tobrīd bija Ārzemju valodu kara institūts, bet tagad – Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Kara universitāte. PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde tautā tiek saukta par GRU, kas, līdzīgi kā nosaukums čeka, radies no krievu abreviatūras – Glavnoje razvedivaķeļnoje upravļeņije.