Mūze: Psihologus sertificēs un saskaldīs
15. augustā Saeima pirmajā lasījumā akceptēja likumprojektu Psihologu likums. Likumprojekts pamatots ar šā gada februārī Ministru kabinetā iesniegto ziņojumu Par psihologu profesionālās darbības regulējuma nepieciešamību.
Likumprojektā paredzētā psihologu sertifikācija man likās nekas vairāk kā birokrātisks filtrs. Tas bija iemesls lūgt likumprojekta vērtējumu Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas (LPPA) valdes priekšsēdētājai Evelīnai Mūzei.
– Likumprojekta autori dažādos tekstos sauc vairākas problēmas, kuru dēļ psihologiem vajag attiecīgu likumu. Pirmā – psihologiem nav savas reglamentējošās, nav likuma bāzes.
– Tā nav taisnība, ka psihologus neviens neuzrauga un tiem nav normatīvās bāzes. Psihologa profesionālās darbības pamatprincipi, pienākumi, tiesības, atbildība, kā arī klienta un pasūtītāja tiesības ir atrodami Psihologu ētikas kodeksā. To izveidoja Latvijas Profesionālo psihologu asociācija 1996. gadā, un vēlāk to apstiprināja Eiropas Psihologu asociāciju federācija (EFPA). Tās prezidents R. Ru apšaubīja vajadzību iekļaut ētikas kodeksu likumprojektā. Tomēr ceturtā un piektā nodaļa atkārto ētikas kodeksu. Visām psihologu organizācijām šie kodeksi ir ļoti līdzīgi, jo balstās EFPA metakodeksā.
– Vasarā biju juristu seminārā Bīriņos, un tur tendenci padarīt sociālās normas par juridiskām uzskatīja par sliktu sabiedrības (!) praksi. Ētisku apņemšanos bāzt zem likuma – tā ir šī prakse. Jo vairāk mums vajag katrai kustībai likumu, jo esam morāli izvirtušāki.
– Pilnībā piekrītu. Diemžēl daži kolēģi cer, ka likums atbrīvos viņus no atbildības, nosakot arī to, kā tiem būtu jārīkojas situācijās, kuras satur sevī ētiski sarežģītas dilemmas, kādu psihologu darbā ir daudz. Turklāt vēl ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) 2006. gadā izveidotais Psihologu profesionālais standarts. Tajā formulēts, kādām jābūt profesionālas darbības veikšanai nepieciešamajām psihologu zināšanām, kompetencēm, prasmēm un iemaņām. Standarts ir saistošs. Psihologa darba devēji var sūdzēties. Vai, piemēram, vecāki var teikt, ka skolu psihologa kompetences neatbilst standartam. Cik lielā mērā uzraudzīt šo jomu, tas ir IZM ziņā.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums un Tiesu ekspertu likums noteic psihologu statusa kritērijus un prasības psihologa atzinuma saturam.
– Vai psihologi atrodas ārpus tās profesionālās jomas reglamentējošiem likumiem, kurās (skolas, tiesas, iekšlietas,…) darbojas?
– IZM ierēdņi apgalvo, ka skolu psihologi tiek pārraudzīti tāpat kā pedagogi.
– Otra problēma, kas nosaka likuma nepieciešamību, – apšaubāma psihologu pakalpojumu kvalitāte.
– Manā skatījumā likumprojekts nenodrošina pakalpojumu kvalitāti. Jo problēma nav regulējumā, bet psihologu pakalpojumu pārvaldības sistēmas nesakārtotībā. Piemēram, uz vienu skolu psihologu pilsētās ir 600 bērnu. Ieslodzījuma vietās uz vienu psihologu – 750 ieslodzīto. Neadekvāts psihologu noslogojums atsaucas uz darba kvalitāti tiešā veidā. Skolās bieži vien ir psihologa darbam neatbilstoši darba apstākļi. Turklāt psiholoģiskās metodes, testi psihologiem ir jāgādā pašiem. Tādēļ LPPA piedāvāja profesionālām asociācijām izveidot vienotu psiholoģisko testu un metožu bāzi, kas netika atbalstīts. Ja godīgi, tad – mācību iestādes pelnās. Piemēram, lai tiktu pie pasaulē populārākā intelekta testa (Vekslera testa), ir jāsamaksā 841 eiro.
Vēl viens tiesu sistēmas nesakārtotības piemērs. Tiek teikts, ka slikto psihologu pakalpojumu kvalitāti apliecina sliktā viņu atzinumu kvalitāte, ko tie sniedz, piemēram, bāriņtiesās, kad vecāki šķiras un notiek bērnu dalīšana. Bet reālā problēma, manā skatījumā, te ir tieši sistēmas darbībā. Es pati esmu rakstījusi šos atzinumus. Bāriņtiesu vienlīdz apmierina gan psihoterapeita vai konsultējoša psihologa īsa atsauksme apgalvojuma veidā, ka tēvs vai māte rūpējas par savu bērnu, gan tāda psihologa atzinums, kurš mērķtiecīgi veicis vecāka psiholoģisko izpēti. Turklāt tiesai ir tiesības psihologu atzinumu arī neņemt vērā.
Vēl gribu teikt, ka faktiski bāriņtiesai vajadzētu sekot tam, lai tiktu pildīts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kur ir norādīts, ka psihologs ar piecu gadu pieredzi ir tiesīgs rakstīt šos atzinumus. Un atzinumā jābūt desmit punktiem. Ja bāriņtiesa tam sekotu, nekvalitatīvu atzinumu nebūtu.
Vēl ir kāda problēma, kuru nesteidzas risināt, lai gan tā vistiešākā veidā skar bērna intereses. Vecāku šķiršanās gadījumā, kad tiek noteikta bērna dzīvesvieta, viņi mēģina panākt no psihologa sev vēlamu atzinumu. Vecāki apmeklē dažādus psihologus. Līdz ar to pastāv iespēja, ka labāks atzinums iznāk tam, kurš vairāk maksājis. Bet, ja būtu reglamentēts un kādā normatīvā aktā ierakstīts, ka vienam psihologam ir jāstrādā ar abiem vecākiem, un, ja viņam maksātu valsts, tad rezultāti būtu daudz objektīvāki. Svarīgi samazināt iespēju pieņemt lēmumu par labu kādam no vecākiem, apejot bērna intereses. Rietumos šis jautājums ir atrisināts. Pie mums tas nevienam nerūp! Pašlaik bāriņtiesā ir tādi divi vai trīs psihologi, bet ar to ir krietni par maz.
Par psihologiem vēl stāsta, ka viņi snieguši nekvalitatīvu psiholoģisko palīdzību pēc Maxima traģēdijas. Es teikšu tā: tad psiholoģisko palīdzību gribēja sniegt visi: sākot ar psihoterapeitiem un beidzot ar neprofesionāļiem. Vislabāk to varēja veikt psihologi, kas specializējušies strādāt krīzes un katastrofu situācijās. Nākamajā rītā pēc traģēdijas mūsu organizācija vērsās Rīgas domē un piedāvāja savus pakalpojumus, jo mūsu vidū bija cilvēki, kas bija gan gatavi, gan arī kompetenti to darīt. Mēs piedāvājām palīdzību arī Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsējiemglābējiem. Visur bija pateicīgi. Bet uz jautājumu, kādēļ negriezās pie mums, saņēmām atbildi: mums ūdens smēlās mutē, un mēs ņēmām visus. Meitene, kura man zvanīja un uzdevās par psihologu koordinatoru, kas izvēlas kvalificētus psihologus ugunsdzēsējuglābēju dienestam, bija ugunsdzēsēja meita, kas gribējusi palīdzēt. To var saprast. Bet valdīja liels sajukums. Tā ka – arī te pārmetumi psihologiem ir nevietā.
Visu interviju lasiet šīsdienas Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.