DZĪVESSTĀSTS: Skaistākā no draudzībām - starp suni un viņa saimnieku

Lin­da Kui­ku­lī­te ir pār­lie­ci­nā­ta, jeb­kurš suns ir sa­va saim­nie­ka spo­gu­lis. Tais­nī­ba vien esot ame­ri­kā­ņu tei­cie­nam: bei­dziet vai­not pa­va­das ne­pa­rei­zo ga­lu! Ag­re­sī­vus su­ņus nav ra­dī­jis Dievs, vi­ņus par tā­diem pa­da­ra saim­nieks.

Mei­te­nes ve­cā­ku saim­nie­cī­bā Tal­su pus­ē su­ņu un ka­ķu vien­mēr ga­na. Uz Rī­gas ak­me­ņiem Lin­dai tik ļo­ti pie­trū­ka kā­da, kas, mā­jās pār­nā­kot, no­glaus­tos gar kā­jām vai sa­bu­čo­tu, kā vien suns to prot. Tā kā­du­dien mei­te­ne aiz­brau­ca drau­giem līdz­i uz pa­tver­smi, kur vi­ņai uz­ti­cē­ja iz­vest past­ai­gā, kā Lin­da sme­jas – po­zi­tī­vu pus­ku­cē­nu. Tāds tā­du at­rod, drīz vien ti­ka ie­pa­zī­tas Dzīv­nie­ku SOS mei­te­nes, un Lin­da sā­ka dot pa­gaid­mā­jas min­čiem. To­laik Dzīv­nie­ku pa­tver­smē mei­te­ne da­rī­ja to, ko vi­si, tas ir, tī­rī­ja vol­jē­rus, ba­ro­ja un iz­ve­da past­ai­gās su­ņus. Pro­tams, kā jau dip­lo­mēts so­ci­ālais dar­bi­nieks, vi­ņa ar prie­ku ko­mu­ni­cē­ja arī ar cil­vē­kiem.

Zi­nāms, ka vai kat­ras sie­vie­tes so­mi­ņā ir kos­mē­ti­ka, mo­bi­lais un ci­tas vis­pa­sau­les ha­osa sa­stāv­da­ļas, bet ne Lin­dai. Vi­ņa pa­smai­da: «Vie­nu brī­di bi­ja ti­pis­ki, pēc cū­cī­bas li­ku­ma, al­laž kāds as­tains bē­du brā­lis trā­pī­jās ce­ļā, tā­pēc man vien­mēr so­mi­ņā bi­ja pa­va­di­ņa un kāds kon­servs. Uni­ver­si­tā­tē, stu­dē­jot so­ci­ālo pe­da­go­ģi­ju, man bi­ja fan­tas­tis­ki pa­snie­dzē­ji, ku­ri ne­kad ne­ie­bil­da, ja es lek­ci­ju lai­kā no so­mas iz­vil­ku kār­tē­jo ma­zu­li un ba­ro­ju to ar pu­de­lī­ti (bet jā­ba­ro ik pa di­vām stun­dām). Bi­ja rei­ze, kad pa­snie­dzē­ja, tur­pi­not lek­ci­ju, ro­kās auk­lē­ja ku­cē­nu, kurš kā­ri sū­ca pu­de­lī­ti.» Tad kā­du­dien Lin­das dzī­vē ne­gai­dī­ti ie­nā­ca .............

Bel­la

Pirms trim ga­diem va­sa­ras vi­dū Iļ­ģu­cie­mā pie ve­cām ga­rā­žām at­ra­da pie­sie­tu, nē, ne jau su­ni, bet gan kna­pi el­po­jo­šu ske­le­tu. Da­žas die­nas ku­cī­te vār­gu­ļo­ja dzīv­nie­ku pa­tver­smē, tad no­nā­ca Bei­ner­ta klī­ni­kā. Daudz ko pie­re­dzē­ju­šie dak­te­ri gan­drīz zau­dē­ja va­lo­du, jo pie­au­gu­šam Ste­for­dšī­ras ter­je­ram jā­sver pār­i 20 ki­lo­gra­miem, bet ne­sen kār­tē­jo rei­zi zī­dī­ju­šai ku­cī­tei svars bi­ja vien 13,5 ki­lo­gra­mi. Pēc ne­pil­na mē­ne­ša jau 16 kg sva­rī­gā ku­cī­te at­grie­zās Ulu­be­lē. Lin­da at­ce­ras: «Pil­nī­gi at­ko­pu­sies su­ņu dā­ma vēl ne­bi­ja, un ma­ni pie­ru­nā­ja dot su­nī­tei pa­gaid­mā­jas. Ma­nā vār­da­die­nā, 21. augus­tā, no pa­tver­smes mā­jās at­brau­cām di­va­tā. Kad vi­ņu pa­ņē­mu, ja go­dī­gi, vi­ņa iz­ska­tī­jās pēc pus­plūk­ta si­vē­na. Lai gan mans draugs Ed­gars ne­ie­bil­da, ka do­dam pa­gaid­mā­jas iz­mo­cī­ta­jai su­nī­tei, to­mēr viņš bik­li pa­jau­tā­ja: vai bries­mī­gā­ku su­ni ne­va­rē­ji at­rast?» Un Lin­da go­dī­gi at­bil­dē­ja: «Nē, pa­tver­smē bries­mī­gā­ka ne­bi­ja.» Ja pir­ma­jās rei­zēs, Bel­lu uz ie­las ie­rau­got, kai­mi­ņi pār­me­ta, sak’, saim­nie­ce kā piens un asi­nis, bet suns aiz ba­da nā­vei pa­rā­dā, tad jau bū­šot jā­sūdz Pār­ti­kas un ve­te­ri­nā­ra­jā die­nes­tā un jā­sauc po­li­ci­ja, bet, uz­zi­not su­nī­tes dzī­ves stās­tu, vi­ņi mei­te­ni sā­ka cie­nīt.

To­mēr da­ži lab­da­ri mie­rā ne­li­kās un par va­rī­tēm cen­tās ku­cī­tei kaut ko ie­ba­rot. Cik rei­žu Lin­da nav rā­vu­si de­sas luņ­ķus Bel­lai no mu­tes! Vie­nu rei­zi gan ne­pa­spē­ja, un tas hot­do­ga cī­siņš Bel­lai mak­sā­ja sis­tē­mu, bet Lin­dai – klī­ni­kas rē­ķi­nu.

Kā su­nī­te pie sa­va vār­da ti­ka? Kad Lin­da mā­jās pār­ve­da ar ādu ap­vil­ktās šaus­mas, bi­ja grū­ti iz­do­māt, kā lai ko tā­du no­sauc. Tad Lin­da at­ce­rē­jās, ka omī­te Al­vī­ne sa­vu­laik tei­ku­si, katrs vārds īpaš­nie­kam dod sa­vu kar­mu. Kā­pēc lai ku­cī­te ne­bū­tu Bel­la? Kā ne­kā itā­lis­ki tas no­zī­mē skais­tā.

Bel­las pār­vēr­tī­bas

Lin­da at­ce­ras: «Sā­ku­mā Bel­la bi­ja ne­au­dzi­nā­tī­bas kaln­gals. Kad pir­ma­jās rei­zēs gā­jām past­ai­gā­ties, suns ve­da ma­ni, ne­vis es vi­ņu. Mē­ģi­nā­ja ie­stiept vai vi­sos krū­mos, ku­ros vien pa­šai sa­gri­bē­jās. Tad nu es no­pir­ku sa­vel­ko­šo pa­va­du, un Bel­la mā­cī­jās iet īsā sai­tē. Mēs ātr­i ti­kām ga­lā arī ar pro­blē­mu: es ap­ēdī­šu vi­su, kas nāks man pre­tī, su­ņus, vi­ņu saim­nie­kus un bēr­nus.» In­te­re­sē, kā­da bi­ja Ste­for­dšī­ras ter­je­ra at­tiek­sme pret ka­ķiem? Lin­da pa­smai­da: «Ka­ķu jau­tā­ju­mu es at­ri­si­nā­ju jau pir­ma­jā die­nā, kad Bel­la mē­ģi­nā­ja ap­ēst ma­nu Fer­di­nan­du Lie­lis­ko. Tad es vār­da tie­šā no­zī­mē ar plauk­stu ie­šā­vu su­nim pa mu­ti. Ti­kai vē­lāk sa­pra­tu, ka es­mu ne­au­dzi­nā­tam, to­reiz vēl ag­re­sī­vam sve­šam sta­fam ie­de­vu­si kār­tī­gu pļau­ku. Ma­nu Fer­di­nan­du Lie­lis­ko ie­rau­got, Bel­la vār­da tie­šā no­zī­mē pie­pū­tās kā ba­lons un acīs ie­zvē­ro­jās prieks: Ū! Va­ka­ri­ņas!» Kopš tem­pe­ra­men­tī­gās ie­pa­zī­ša­nās die­nas Bel­la ar Fer­di­nan­du kļu­va ne­šķi­ra­mi, pat gu­lē­ja ko­pā. Kad mai­jā Lie­lis­kais aiz­gā­ja mā­ko­nī­šu pe­les ķert, Bel­la ne­dē­ļu apā­tis­ki gu­lē­ja.

Mē­ne­ša lai­kā Lin­da ti­ka ga­lā ar vi­sām sta­fa pro­blē­mām, rūk­ša­nu ie­skai­tot, kad saim­nie­ce gā­ju­si ga­rām ēdie­na bļo­dai. Kad Bel­la at­ļā­vās pa­rā­dīt sa­vus bal­tos zo­bus, bļo­du aiz­stā­vot, Lin­da pa­ņē­ma bļo­du un no­tei­ca: «La­bi, pa­lik­si bez va­ka­ri­ņām, būs laiks pār­do­māt sa­vu dzī­vi.» Bro­kas­tu por­ci­ju sa­ņe­mot, sta­fe­nī­te vien šķī­bi no­ska­tī­ju­sies, bet zo­bus kopš tās rei­zes vairs nav at­ļā­vu­sies de­mon­strēt. Lin­da ir pār­lie­ci­nā­ta: «Jeb­ku­ru su­ni jeb­ku­rā ve­cu­mā var pār­au­dzi­nāt, vie­nī­gi tas jā­da­ra kon­sek­ven­ti. Ne­drīkst jau pir­ma­jā brī­dī iz­rā­dīt, ka virs­ro­ku ņems suns.

Kā Fer­di­nands Lie­lis­kais no­kļu­va Lin­das ģi­me­nē? Run­čuks ir caur­kri­tu­šais pa­gaid­mā­ju bērns. Jau no pirm­ās die­nas ma­zais, mai­sā at­ras­tais ņau­du­lis stai­gā­jis Lin­dai no­pa­ka­ļus kā as­te. Un ik rei­zi, kad bi­ja sa­mek­lēts jauns saim­nieks, Fer­di­nands sa­sli­ma: «Mir­stu nost, mir­stu nost! Man at­kal ir tem­pe­ra­tū­ra!» Tā trīs rei­zes pēc kār­tas. Tad Lin­da sa­pra­tu­si, ka ma­zais blē­dis to da­ra tī­šām, lai tik vi­ņu ci­tiem ne­at­do­tu.

Cik il­gi sta­fiņš dzī­vo­jās pa pa­gaid­mā­jām? Lin­da pa­smai­da: «Kad Bel­lai no­vem­bra sā­ku­mā pie­tei­cās jaun­ie saim­nie­ki, sa­pra­tu, ka kaut kas ar to at­do­ša­nu ne­būs pa­rei­zi. Arī drau­gi man tei­ca, vai tad es ne­re­dzot, ka vi­ņa ska­tās uz ma­ni kā cil­vēks, so­li so­lī se­ko­da­ma. Lai­kam sa­pra­ta, ka es es­mu vi­ņas īs­tā saim­nie­ce. Bel­la uz­ma­nī­bu bi­čo­ja, vi­ņai jau no pir­ma­jām die­nām va­ja­dzē­ja, lai mam­ma vien­mēr ir bla­kus. Ja pie vei­ka­la su­ni at­stā­ju ār­ā, vi­ņa pie drau­ga sā­niem tik il­gi pīk­stē­ja, ka Ed­gars smē­jās – li­kās, vi­ņa pār­plī­sīs.»

Bel­las darbs

Tri­jos pie Lin­das no­dzī­vo­ta­jos ga­dos Bel­la sa­pra­tu­si, ka kār­tī­gam su­nim nav ne­kā mī­ļā­ka par bēr­niem, ka­ķiem un ci­tiem su­ņiem. Lin­da at­zīst: «Mūs pie bēr­niem aici­nā­ja, lai ma­zie sa­pras­tu: su­ņa rak­sturs nav at­ka­rīgs no su­gas, bet gan no saim­nie­ka un tā, kā viņš su­ni audzi­nā­jis. Bēr­ni ar Bel­lu va­rē­ja da­rīt jeb­ko!»

Fo­to: Ie­va JŪR­MAL­NIE­CE, Dai­nis GO­DAI­NIS un no Lin­das KUI­KU­LĪ­TES al­bu­ma