Kā var nesolīt jeb visas partijas sola skolotājiem lielāku algu

Pedagogu algas noteikti jāpalielina – priekšvēlēšanu debatēs, ko rīkoja nozares arodbiedrība, lielāko politisko partiju pārstāvji bija vienprātīgi. Summas minētas dažādas, bet vairākums uzskata, ka tā vismaz jādivkāršo un jāpielīdzina vidējai darba samaksai valstī. Lai to panāktu, finansējumu mudināts meklēt gan valsts budžetā, gan mainot nodokļu politiku, gan veicot reformas.

No sirds Latvijai pārstāvis Andris Priekulis nosauca 1000 eiro kā summu, kas būtu jāsaņem pedagogam, tomēr piebilda, ka visiem vienādi nevajadzētu maksāt, esot jāņem vērā noteikti kritēriji, piemēram, skolēnu skaits klasē, pedagoga kvalifikācija. Ivars Godmanis no saraksta Vienoti Latvijai pauda, ka līdzšinējā summa būtu jādivkāršo, taču tas neesot izdarāms uzreiz, jo ir arī citas jomas (aizsardzība un veselība), kur nepieciešami papildu līdzekļi. Izglītība partijas skatījumā būtu tikai trešā prioritāte. Ņikita Ņikiforovs no Saskaņas gan aizrādīja: izglītībai jābūt pirmajai, un pedagogu algas jāpielīdzina vidējai darba samaksai valstī. Pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete (Vienotība) gan iebilda, ka jau pirms desmit gadiem notikusi vienošanās par pedagogu algu nepielīdzināšanu vidējai algai valstī. Viņa domājot, ka jāturas pie norunas: 10% palielinājums gadā. ZZS pārstāvis Jānis Vucāns uzsvēra, ka bez sociālā dialoga un dažādām akcijām diez vai skolotāju maciņi kļūs biezāki. Diemžēl tā esot realitāte, ka valdība labāk sadzird tos, kam ir skaļāka balss.

Avoti, kur rast papildu finansējumu šim mērķim, tika minēti dažādi: Liene Cakare (Latvijas attīstībai) tos rosināja rast, optimizējot skolu tīklu vai pārskatot valsts budžeta iespējas, bet Ritvars Jansons (Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK) – mainot nodokļu politiku, piemēram, palielinot kapitāla nodokli vai nosakot to augstāku lielajām algām (sākot no 3000 eiro). Partijas bija arī gatavas teikt jāvārdu finansējuma pieaugumam visai nozarei, sākot ar 2% no iekšzemes kopprodukta (šobrīd tas ir 0,7%) līdz pat 4,5%. Inga Vanaga (Latvijas Reģionu apvienība) gan atzina, ka solīt var daudz ko, bet būtu labi, ja tiktu ievēroti jau šobrīd pieņemtie normatīvie akti, taču tā nenotiekot.

Attiecībā uz darba nodrošināšanu tiem, kas to jau zaudējuši vai tas draud tuvākā nākotnē, I. Godmanis ieteica padomāt par pārprofilēšanos – it īpaši skatienu vēršot uz profesionālo izglītību un pirmsskolu, kur vairāk jūtams pedagogu trūkums. Pirmspensijas skolotājiem, kuriem būtu sarežģīti to izdarīt, viņš kā alternatīvu izdienas pensijai ieteica nodrošināt kompensāciju divu gadu minimālās algas apjomā (16 000 eiro). Lielākā daļa partiju atbalstītu arī izdienas pensiju piešķiršanu pedagogiem, vien Latvijas attīstībai šādu risinājumu noraidīja. Gandrīz identiska vienprātība bija jautājumā par minimālo skolēnu skaita noteikšanu vidusskolas posmā – vairākums pauda, ka katrs gadījums būtu individuāli jāizvērtē, vispārēja nolīdzināšana nebūtu pieļaujama. ZZS gan domā, ka lielajās pilsētās tas būtu ieviešams, bet Vienoti Latvijai atbalstītu vidusskolu centralizēšanu, jo neesot pieļaujams, ka dažviet skolotāju ir vairāk nekā skolēnu..

Ne tik liela vienotība bija par jauniešu piesaistīšanai skolotāju profesijai. Bija ieteikumi veidot īpašu atbalsta fondu jaunajiem pedagogiem mājokļa iekārtošanai, stimulēt tālākmācīšanos un kvalifikācijas celšanu. Tāpat bija ierosinājums arī papildus apgūt bakalauru un maģistru programmās pedagoģisko kursu, kas ļautu jaunajiem speciālistiem strādāt arī skolā. Vairāku partiju pārstāvji ieteica pašvaldībām piešķirt mērķstipendijas tiem jauniešiem, kuri izvēlētos studēt pedagoģijas virzienā.