Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij) pagājušajā nedēļā izsauca sabiedrības viļņošanos: viņš pieņēma Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes aicinājumu būt par ZZS Ministru prezidenta amata kandidātu.
Par to, kāpēc tas tā noticis, par vēlēšanu prognozēm, par banku Citadele un NATO karabāzēm Latvijā – intervija ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivaru Lembergu.
– Jūsu lēmums – piekrist būt par ZZS premjera amata kandidātu – ir pārsteigums daudziem. Vairākas reizes esat izvairījies pieņemt šo piedāvājumu. Kas tagad ir mainījies?
– Kad 2013. gadā notika pašvaldību vēlēšanas, manis pārstāvētā partija Latvijai un Ventspilij saņēma 70% vēlētāju atbalstu. Tad nodomāju, ka palieku strādāt Ventspilī, vairs nepieņemšu nekādus piedāvājumus kļūt par Ministru prezidenta amata kandidātu no ZZS. Taču laiks gāja, tuvojās Saeimas vēlēšanas, un pat vēl septembra sākumā ZZS bija trīs Ministru prezidenta amata kandidāti. Normāli, protams, būtu tikai viens, kurš kopā ar citu partiju kandidātiem veidotu politisko diskusiju. Ja premjera kandidāts seko līdzi esošās valdības darbam katru nedēļu, katru dienu, tas veido pietiekamu kompetenci, jo tas nav iespējams – vienā jaukā dienā vienkārši ielēkt Ministru prezidenta krēslā un sākt vadīt valsti. Es turpināju sekot tam, ko dara valdība, bet nebiju publiski aktīvs, jo uzskatīju, ka zaļzemniekiem beigu beigās būs kāds viens kandidāts. Taču nekas tāds nenotika. Ministru prezidentam nepieciešama kompetence nevis vienā vai divās, bet gan visās nozarēs, un tad izveidojās situācija, ka kandidāti ir trīs, bet vienlaikus nav neviena, vēl vairāk – neviens no viņiem tā īsti nevēlas šo amatu... Un tad sekoja ZZS valdes aicinājums man kļūt par Ministru prezidenta kandidātu, un, ņemot vērā situāciju, es piekritu, nebūdams ļoti spārnots par šo izvēli.
– Sabiedrība stipri saviļņojās par šo lēmumu. Vieni sumināja jūsu izlēmību, savukārt citi bija neizpratnē vai sašutumā. Kā jūs pats vērtējat savu tagadējo pozīciju – būt Ministru prezidenta amata kandidāta statusā? Jūs esat arī apsūdzētais dažādos nodarījumos.
– Latvijā nav neviena politiķa, kuru suminātu pilnīgi visi. Padomju Savienībā sumināšanas līmenis bija 99,99%. Ja runājam par manas darbības atbalstu, es to vērtēju pēc tā, kāds ir atbalsts Ventspils domes darbībai, jo es tomēr vadu pilsētas domi. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka aptuveni 90% iedzīvotāju Ventspils domes darbību vērtē pozitīvi, savukārt kādi četri procenti vērtē negatīvi. Latvijā gadu desmitiem tikuši izplatīti mīti par mani. Ventspilī nav bijuši ļoti daudzi cilvēki, viņi nekad man nav uzdevuši jautājumus par pilsētu un nav dzirdējuši klātienē manas atbildes. Līdz ar to izveidojušies dažādi uzslāņojumi, bet tāpēc jau ir vēlēšanas, un cilvēki var izvēlēties starp kandidātiem sev tīkamākos. Protams, premjerēšana ir iespējama tikai tad, ja uzvar vēlēšanās. Man reizēm saka: nu bet kas būs, ja uzvarēs Saskaņa? Saprotiet, Saskaņa Rīgā vēlēšanās ieguva 60% balsu. Ja Saeimā Saskaņa iegūs 60% balsu – vai Ušakovam kaut kāda partija koalīcijā vēl būs vajadzīga? Protams, ne. Tad par ko mēs runājam? Viss taču ir vēlētāju rokās. Ja Saskaņa iegūs 20 vai 25 vietas, tad situācija būs pilnīgi cita. Kas attiecas uz apsūdzībām... Es kā politiķis esmu Ginesa rekordists šajā ziņā. Nevienam politiķim nav bijis tik daudz kriminālprocesu, tik daudz apsūdzību un tik daudz uzvaru tiesās kā man. Līdz šim trīs krimināllietās esmu vinnējis visās tiesu instancēs. Slavenākā bija Grinberga lieta, kurā lietu nosūtīja uz tiesu tajā pašā dienā, kad mani 2006. gadā pirmo reizi nosauca par premjera kandidātu. Tā, protams, bija absolūta nejaušība! Kaut Latvija tiek dēvēta par demokrātisku valsti, es esmu politiski visvairāk vajātā persona, un tas ir totalitāriem režīmiem raksturīgs instruments – uzsākt neskaitāmas krimināllietas. Kā rakstīts likumā – lai uzsāktu krimināllietu, prokuroram ir nepieciešama pārliecība. Lūk, kāda persona, iespējams, ir noziedznieks, un, ja prokuroram ir tāda pārliecība, tad atrast pantu – kāda gan tur problēma! Grinberga lietā prokuroram bija pārliecība, nekas gan tur nesanāca, toties skaisti pačakarēja. Daļai vēlētāju radās dziļas šaubas par mani – kriminālnoziedznieks taču, apsūdzēts dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, par to draud seši gadi cietumā!
– Svarīgs aspekts ir pielaide valsts noslēpumam. Jums būs šī pielaide? Kādas ir jūsu prognozes?
– Līdz šim nekad neesmu pretendējis uz pielaidi valsts noslēpumam. Domāju, ka jūs neatrastu par mani uzticīgāku cilvēku Latvijas neatkarībai. Pēdējā laikā gan redzam, ka pielaide valsts noslēpumam kļūst par politiskās cīņas instrumentu. Atcerēsimies, kā bija Padomju Savienībā. Par katru cilvēku bija savs vērtējums. Vai ir radi ārzemēs, vai sarakstās ar tiem, kurā armijā dienējis, vai bijis filtrācijas nometnēs utt. Ja izbrāķēja, tad teica: nebūtu vēlams viņu likt tādā un tādā amatā. Šodienas pieeja ir principā nepareiza. Ja cilvēks guvis vēlētāju uzticību, tad viņam pielaide valsts noslēpumam ir piešķirama automātiski. Bet ja specdienestiem ir aizdomas, ka šis cilvēks varētu nopludināt kādu noslēpumu, tad ir dažādi līdzekļi, lai viņu pieķertu – sākot ar totālu noklausīšanos un beidzot ar katra soļa kontroli. To var izdarīt ar jebkuru cilvēku: kontrole var būt 24 stundas diennaktī pilnīgi visur, ieskaitot viņa guļamistabu. Bet tad arī ķeriet, ja jums ir neuzticība šim cilvēkam! Vēlēšanu rezultāti pēc būtības izšķir visu. Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Maizītis, kā mēs tagad zinām, savulaik nodeva izmeklēšanas noslēpumu ASV vēstniecībai, kura to nodeva tālāk kādai kompānijai, faktiski izdarīja dzimtenes nodevību. Kas tad viņš ir? Uzticams cilvēks? Maizītis ir tiešām labs pasūtījumu izpildītājs. Bet, ja Saeimas deputāts ir ieguvis vēlētāju uzticību, ar to jautājums ir izšķirts, un tas ir galvenais. Bet cik spiegu pēdējo 20 gadu laikā ir noķēris SAB? Nevienu. Ne krievu, ne amerikāņu. Varbūt visa latviešu tauta jāieraksta tajā «nepielaides» sarakstā, un viss nostāsies savās vietās! Un tad Latvijā varēs darboties tikai ārzemnieki, kuriem visiem noteikti būs pielaide, kas izsniegta ASV vai Vācijā.
– Ja kļūstat par premjeru, kādi būtu jūsu pirmie darbi?
– Premjers faktiski atbild gandrīz par visiem darbiem. Tāpēc patiesībā jārunā par būtiskākajiem uzdevumiem katrā nozarē. Es nevaru nosaukt vienu, divus vai piecus uzdevumus, jo tādi noteikti būs simtiem vienlaikus veicami uzdevumi.
– Piemēram, lauksaimniecības nozare. Kas tajā jādara vispirms?
– Pirmkārt, aktuālākais jautājums, pildot Dombrovska dotos solījumus, ir saņemt atbalstu no Latvijas valsts budžeta. Otrkārt, dabūt reālu naudu ne tikai lauksaimniekiem, bet visām nozarēm, kas cietušas no ES sankcijām un Krievijas embargo. Vēl jāturpina strādāt ar platību maksājumiem, un šajā ziņā Latvija pagaidām izskatās ļoti slikti. Nākamais – turpināt sadarbību ar dažādām lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām, sākot ar biteniekiem un beidzot ar piensaimniekiem. Manā komandā būtu labs zemkopības ministrs – Jānis Dūklavs. Visi galvenie darāmie darbi parādītos valdības deklarācijā un rīcības plānā. Bez šādiem dokumentiem valdību nebūtu iespējams izveidot.
– Un kas jādara aizsardzības jomā?
– Drošība jāskata caur indivīda prizmu. Kas cilvēkam ir svarīgi? Darbs ir svarīgs. Pensija ir svarīga. Bez darba un bez pensijas cilvēks paliek ne ar ko. Tātad jābūt drošības sajūtai, ka tas viss mums būs. Veselība ir svarīga? Ir. Mums jābūt drošības sajūtai, ka mēs noteikti saņemsim kvalificētu veselības aprūpi. Mums diemžēl ir divkopienu valsts, un tas ir jāatzīst. Vai mums ir svarīgi, lai starp latviešu tautu un šeit dzīvojošo krievu kopienu būtu vismaz mierīga līdzāspastāvēšana? Ir svarīgi. Vienalga, vai tie ir pilsoņi vai nepilsoņi, Latvijai viņiem ir jābūt vienādi tuvai, viņiem Latvija jāuzskata par savu vienīgo zemi, kuru viņi mīl un ciena. Protams, tam, ko cilvēks mīl, vienmēr ir pietiekami daudz trūkumu. Galvenais, lai te nebūtu cilvēku, kuri nevēlas, ka Latvija ir neatkarīga valsts, bet kuri grib, lai Latvija zaudē savu neatkarību un pievienojas kādai citai valstij vai valstu grupai. Neatkarībai jābūt visus valsts iedzīvotājus vienojošai idejai. Mūsu drošība ir mūsu pašu rokās. Kā jūs domājat, cik vajag tanku, lai nomierinātu, piemēram, 300 000 cittautiešu, kuri sāks nemierus? Un vai ar tankiem to var izdarīt? Ar raķetēm? Tas nav iespējams! Kas notika Ukrainā? Starp divām tautām sākās pilsoņu karš. Galvenais ir tādu situāciju nepieļaut. Mūsu interesēs ir arī nosargāt ārējo drošību. Latvija ir integrēta NATO, un ir 5. pants, kas mūs juridiski aizsargā. Juridiski! Šis pants gan nav pārbaudīts darbībā, un nedod, dies to pārbaudīt, bet šobrīd redzu tendenci, kurā Latvija kļūst par piefrontes zonu. Dzīvot piefrontes zonā... nav īpaši gudri. No piefrontes zonas civiliedzīvotājus parasti evakuē. Bet tas, ko es dzirdu no cilvēkiem, kas Latvijā atbild par ārējo drošību, ir savādi: viņi liek uzsvaru uz tanku skaitu Latvijā, uz militāro klātbūtni. Nu ko jūs izdarīsiet, ja te sāksies etniskais konflikts?! Svešu karaspēku laidīsiet pret mierīgajiem iedzīvotājiem? Es aicinu visus uz šiem jautājumiem skatīties daudz plašāk, jo katra cilvēka drošības sajūta ir atkarīga no viņa konkrētās situācijas. Bet man iekšējā pārliecība ir tāda: lai kā arī būtu, lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir par neatkarību. Un, ja te notiktu kāds referendums, man nav ne mazāko šaubu par to, ka pārliecinoši lielākā daļa nobalsotu par neatkarību. Ja ir vienots noskaņojums par neatkarību, tāda valsts ir ārkārtīgi spēcīga, un tādai neviens neuzbruks. Bet tādu pārliecību mūsu vietā neviens neradīs.
– Jūs savulaik izteicāties, ka esat pret NATO karabāzēm Latvijā. Daudzi nebija ar jums vienisprātis.
– Nu, bet tās ir starptautiskās saistības, proti, ka nevar šeit veidot NATO bāzes. To pateica gan Obama, gan Merkele – pēc tam, kad to jau biju pateicis es. Jūs jau saprotat, kā tas notika: es piezvanīju Merkelei un pateicu, lai viņa pauž tādu viedokli, viņa mazliet padomāja un teica – Aivars ir foršs džeks, mēs ar Obamu tev piekrītam, mēs to visur tieši tā arī teiksim. Mūsu ārlietu ministrs gan domā citādi – ka bāzes vajag, un viss! Laikam viņš grib izskatīties kā varens ērglis, bet viņš nav nekas cits kā vien tukšs papīra čaukstētājs.
– Jā, ne velti jums bija konflikts ar NATO karavīriem...
– Konflikta man nebija, bet troksnis bija gan. Mēs ilgus gadus esam kopuši Ventspili. Absolūtajam ventspilnieku vairākumam ir cienīga izturēšanās pret pilsētu, pret cilvēku darbu, kas to padara skaistu. Mēs par to esam rūpējušies, es šo pilsētu vadu jau gandrīz 26 gadus, pēkšņi tajā iebrauc daži simti NATO karavīru, kas nebūt nav daudz, jo pilsētas svētkos Ventspili apmeklē ap 130 000 cilvēku, un ko jūs domājat? Viņi sāk uzvesties tā, it kā būtu iebraukuši kādā atpalikušā valstī vai vienkārši džungļos. Viņi Ventspilī nodarbojās ar demolēšanu, viņi tur dzēra, vēma un urinēja pilsētas centrā, uz ielas, kādā kafejnīcā vilka nost bikses un rādīja savus dzimumlocekļus. Viņi, būdami ciemiņi, tā vietā, lai rādītu piemēru, kā jāuzvedas draudzīgas valsts karavīriem, uzvedās kā pēdējie lopi. Un es atļāvos pateikt, ka tā uzvesties nedrīkst. Sabiedrotajiem nav cienīgi tā uzvesties. Starp tiem dauzoņām nebija neviena Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas vai citu valstu jūrnieka. Bet pār manu galvu sāka līt pārmetumi, tajā skaitā no ministru prezidentes, ka pašvaldība nav nodrošinājusi sabiedrisko kārtību. Zināt, pēc likuma par sabiedrisko kārtību atbild Valsts policija, taču Ventspilī nav kas strādā Valsts policijā, tāpēc municipālā policija ar saviem nelielajiem spēkiem darīja, ko varēja. Taču NATO karavīri nereaģēja uz mūsu municipālo policiju, viņi izturējās tā, it kā mēs būtu kaut kādi nožēlojami aborigēni. Viņi izturējās augstprātīgi un izaicinoši. Un šādus, piedodiet, brašuļus ņēmās aizstāvēt divi mūsu ministri. Viņus vajadzēja ielikt uz 15 diennaktīm, lai kaut ko saprot. Mana vēstule NATO šefam Rasmusenam tika aizsūtīta, kaut arī viens otrs šausminājās – kā tas Lembergs drīkst viņam rakstīt?! Piedodiet, demokrātiskā valstī ikviens var rakstīt jebkam. Bet histērija, ko sacēla pirmām kārtām ārlietu ministrs un daži citi, norādīja uz to, ka viņi neciena savu valsti un savas valsts likumus, kā arī uz to, ka viņi ir, kā krievi saka, holuji (pakalpiņi).
– Jūsu vēstule deva rezultātus vai arī pieklājīgi tika ielikta Rasmusena garajā atvilktnē?
– Protams, deva. Pēc minētā incidenta Ventspili apmeklējuši vēl daudzi NATO karavīri. Un nav konstatēts, ka viņi tur būtu ālējušies. Ja mēs paši sevi necienīsim, tad neprasiet, lai kāds cits mūs cienītu.
– Kā vērtējat priekšvēlēšanu kampaņu? Izskatās, ka tā ir ļoti netīra. Smirdbumbas krīt cita pēc citas.
– Priekšvēlēšanu kampaņas vienmēr ir netīras. Visnetīrākā tā noteikti ir pret Ingunu Sudrabu. Uzbrukumi ir ne tikai no ārpuses: no Vienotības iekšienes nāk uzbrukumi pret Solvitu Āboltiņu, kuru viens otrs no pašas partijas dziļi ienīst.
– Kā prognozējat zaļzemnieku rezultātus?
– ZZS varēja dabūt kādas 25 balsis, bet Zaļās partijas atsevišķi darboņi to nevēlējās. Slikti ir arī tas, ka ZZS pēdējā laikā cenšas saplūst ar Vienotību. Ja tu saplūsti ar politisko konkurentu, tad priekš kam ņemt dublikātu, ja var paņemt oriģinālu? Vienotībai būs labs rezultāts, labāks nekā pirms trim gadiem. Žēl, ka nestartē Zatlera partija.
– Loģiski, ka nestartē. Ko gan citu tā varētu darīt pēc tādas izgāšanās?
– Nē, būtu tikai taisnīgi, ja Zatlers liktu savu sarakstu uz vēlēšanām. Tad vēlētāji varētu dot savu skarbo vērtējumu Zatlera partijas solījumu izpildei. Bet viņiem tāda iespēja diemžēl liegta. Tāpēc no Zatlera puses tas ir negodīgi: viņš ar lielu pompu iekāpa Saeimā, nu tad tagad vajadzēja parādīt rezultātus – ko izdarījis, ko ne. Sudrabas partijas panākumi būs atkarīgi no tā, cik precīzi pēdējā nedēļā būs salikti kampaņas akcenti. Nacionālajai apvienībai, domāju, būs rezultāts, kas līdzīgs iepriekšējam. Saskaņas centram, manuprāt, būs mazāk vietu nekā 11. Saeimas vēlēšanās.
– Kādu redzat koalīcijas sastāvu?
– To noteiks vēlētājs.
– Sudrabas partija klāt?
– Jā. Vai tā būs vajadzīga klāt vai ne, to laiks rādīs – cik daudz vietu kopā būs tagadējai koalīcijai. Trīs vai četras partijas koalīcijā – tā ir liela atšķirība. Man gan svarīgāk ir nevis tas, kas tajā koalīcijā ir, bet gan valdības deklarācija. Kā pietrūcis gan Dombrovska, gan Straujumas valdībai, ir tas, ka deklarācijā un rīcības plānā ieraksta, bet pēc tam daudz kas tiek nolikts malā, neizpildīts. Rakstīts tiek, kā mēdz teikt, ķeksītim. Bieži ir tā, ka ierosinājumus, kurus mēģina bīdīt kāds koalīcijas partneris, nevis valdības ministrs, nostumj malā. Un tas nav pareizi.
– Patlaban aktīvi un ļoti aizdomīgi tiek bīdīts bankas Citadele pārdošanas process. Un to dara valdošā partija .
– Es jau pirms pāris mēnešiem teicu, ka šis process ir necaurspīdīgs, neloģisks, nepareizs. Ja šis process neiet kopā ar normālu, saprotamu loģiku, tas nozīmē, ka ir kāda cita loģika, kas virza pārdošanas mehānismu. Nevienai privatizācijai nav bijusi tik liela slepenība. Nekad. Tas nozīmē, ka pārdošana ir sarunāta, un, lai neviens nespētu piesieties, to arī nav iespējams pārbaudīt. Saeimas deputāti nevar šo procesu nedz skaidrot, nedz noliegt vai atbalstīt, jo par to nav gandrīz nekādas informācijas. Koalīcijai šis jautājums būtu jāskata, bet tā to nevar izdarīt, jo nav zināmi fakti. Taču slavenais Gruzijas brauciens, kurā devās divu partiju pārstāvji, uzliek visus punktus uz i. Ja atbildīgie ļaudis dodas apmazgāt darījumu izpriecu braucienā nākamajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas un kopā ar ieinteresēto pircēju pārstāvjiem, tad man tur vairs jautājumu nav.