Dikti gribējās ap Jaungadu parunāt ar kādu valstsvīru par lielām lietām – par valsti, cilvēku, ideju. Pāri krīzēm, pāri pārejošām privātām likstām. Tie, kas diendienā acu priekšā, dāļāja vārdus kā spārnus bez lidojuma izredzēm. Laimīgā kārtā, stingri turoties pie tautiskām Ziemassvētku tradīcijām, Neatkarīgā satika Kārli ULMANI*.
– Prezidenta kungs, kāds iespaids jums no Vadoņa?
– Kad man kā zēnam pašam bija jāspodrina zābaki, māte man aizrādīja, ka neviens zābaks nav patiesi nospodrināts, kamēr arī papēži nav tīri.
– Ko jūs ar to gribat teikt? To, ka jums tik vienkārši negāja, vai ar to, ka vadoņa pamats tverts ne tā?
– Cilvēki vārdu vadonis saprot tā, ka vadonis uzklausa visu to, ko viņam teic viņa padomdevēji, un, kad viņš to visu uzklausījis, tad viņš izlemj. Ja nu reiz lēmums taisīts, tad jāizbeidzas pretim runāšanai un pretim darīšanai. Jo sargs un vadonis atbild vispirms un vispirmā kārtā.
– Ulmaņa kungs, beidziet citēt pats sevi. Runājam normāli.
– Tam tāpat neticēs. Sacīs – paši izdomājuši.
– Kā gribat. Edvards Virza reiz teica: "Dzīvie strādā, bet mirušie klausās viņu darbos." Vai dzirdams, ka latvieši pamūk no savas zemes?
– Ja daži tūkstoši būs aizgājuši no mums bēgļu gaitās, vai tad tāpēc būs beigas, vai tāpēc būs gals?
– Bet atcerieties, ko pats teicāt 1916. gadā Valmieras latviešu biedrībā, uzšķīris Veco derību un atradis tur: ja tautai ir zudušas viņas vīzijas, tad tai jāiet bojā?
– Šodien es šīs vīzijas, šīs dvēseles skates saturu izteiktu šādiem vārdiem: tautai, kuras dvēselē nav iededzināts mirdzums par nākotnes varenību, ir lemts iznīkt un bojā aiziet.
– Kas tad ir tas minimums, kas tagad jādara šā mirdzuma dēļ?
– Saimnieciskām un politiskām līnijām jābūt skaidrām. Tiem ļaudīm, kam pieder politiskā vadība vienā valstī, lai neviens neiedrošinās pa kājām pīties, kad viņi taisa saimniecisko politiku un diktē saimniecībai to, kas tai jādara. Valdīšana ir darbs, strādāšana un atbildība.
– Bet ja līnijas neskaidras, fragmentāras vai korporatīvas? Ja vara un nauda ir mērķis sev, nevis līdzeklis valsts dēļ?
– Viena daļa vainas, protams, meklējama pašos cilvēkos. Tiem bija grūti jaunajos apstākļos iedzīvoties. Ja cilvēkam, kas maz ar naudu rīkojies, uzreiz nāk rokā lielas summas, tad viņam it kā sajūk naudas svars un viņš dažreiz vairāk izdod nekā ieņem. Bez tam bija vēl viena nelaime, kas nemaz nav jāslēpj: latviešu cilvēks, pats sevi nežēlodams, strādā, kad viņam arkls un izkapts rokā; bet viņš uzreiz paliek pavisam nepazīstams, kad atnāk pilsētā. Tad viņam uzreiz vajag īsās darba stundas un visādas citas ērtības.
– Jā, jūs gribējāt, lai fabrikās, veikalos un kantoros strādā tikpat stundu, cik strādā saimnieks saimniecībā, par ko atbild. Bet ko tad tagad bija latviešu cilvēku tīši grūst pilsētās, ja laukos viņš kalnus gāztu? Atkal neproduktīva kapitāla ieguldīšana...
– Mūsu gruntniecība nav un nedrīkst būt kapitālistisks uzņēmums. Lauku mājas ir zemturu ģimenes mūža un paaudžu mītnes un tautas dzīvā spēka mūžības avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības zemes un māju pataisīšana par tirgus preci un spekulācijas priekšmetu. Kā pirms tūkstošiem gadu, tā arī šobaltdien un vēl tūkstošiem gadu uz priekšu ne paēst, ne apģērbties mēs bez lauksaimniecības nespējam. Viena no parādībām, kas asi apkarojama, ir tā, ka arvien mums ar katru gadu aug to saimniecību skaits, kam nav saimnieku, kas tajās dzīvotu, kas redzētu un kārtotu tās darbus.
– Ja ar gruntniecību saprast kādu vispārinātāku saimniekošanas apjomu, ja jūsu tēzi "pašu arājs – pašu zemei" tulkot ne kā formālu absolūtu, bet tā, ka tā daļa, kas nav pašu, spiesta te rīkoties, kā tas izdevīgi pašu zemei, varbūt tas nav vecmodīgi.
– Mūsu ražojumu pašizmaksa ir augstāka nekā citu zemēs. Mums vajadzēs izlīdzināt pašizmaksas summas, lai mēs ar saviem ražojumiem varētu būt konkurenti pašu mājās un pasaules tirgos. Šāds ceļš ir: nokārtot pašizmaksu, nodrošināt pietiekamu darba spēku, uzturot piemērotu kredītpolitiku, normējot fabriku ražojumu cenas, ieturot pareizu tirgus politiku, paplašināt iespēju iespiesties pasaules tirgū, budžeta kārtība ar mums jau pazīstamām piemaksām, pielīdzinot mūsu lauksaimniekiem, veicinot eksportu, radot iespēju viņiem ar saviem ražojumiem sacensties, būt konkurentiem.
– Ar to, kā te ir, tas nav panākams.
– Jārada jauni pamatnoteikumi. Pārspīlētie valsts un pašvaldību budžeti, izsīkušie valsts līdzekļi, sabrukušais eksports un niecīgās valūtas rezerves, katastrofāls sabrukums saimnieciskos apgrozījumos – visas šīs parādības ir labojamas tikai ar stipru, vienotu gribu un savstarpēju uzticību darbā. Bet tā vietā mēs esam liecinieki līdz šim nepiedzīvotai garīgai un politiskai nevienprātībai.
– Un jūs domājat, ka to var grozīt, iekāpjot vēlreiz tai pašā upē, kurā jūs iekāpāt? Vesela lēruma iekšējo un ārējo faktoru proporcijas, to pašvērtējums ir kardināli mainījušies. Visu cieņu jums kā valstsvīram, bet tā otra jūsu dabas puse, kas lika jums vadonību smērēt uz valsts kā smiņķi, galu galā noveda pie tā, ka taisnība Popera kungam, kurš teica, ka pat labs un žēlīgs vadonis liedz citiem viņu atbildības daļu. Manā uztverē ar kārtību var iznākt tāpat kā ar brīvību. It kā ir diezgan, bet praktisko lietošanu kopīgai lietai vai katrs gaida no cita. Kur jūs savulaik, nebūdams labs visiem, varējāt ar savu pieeju rīkot, šodien daudz lielākā mērā nāksies piespiest. Kas to attaisno?
– Valdība, kas apzinās savu atbildību tautas priekšā, nevar vienaldzīgi noskatīties iekšpolitisko notikumu tālākā norisē līdzšinējā virzienā.
– Ja pieņemam, ka apzinās, kad jārīkojas?
– Pirms iekšējais saspīlējums ir izlauzies uz āru un pārvērties pilsoņu savstarpējās cīņās.
– Mūsdienās šīs cīņas var uztaisīt kā teātri, kur tautu tikai izmanto.
– Mēs nedrīkstam turpināt savas valsts veidošanu, ļaujot partiju ķildām vēl vairāk sašķelt un vājināt tautu, mums jābūt stipriem – mums jābūt vienotiem. Mūsu rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju, viņa grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu.
– Ja jūs pieļaujat, ka šis veselīgais gars tomēr pastāv, kāpēc jūs nepieļaujat taisīt tādu vēlēšanu kārtību, kas garantē veselīgu izvēli? Vārdi vien. Ko jūs atkal gribat?
– Iespējami drīz radīt apstākļus, kuros šis gars un šī griba var brīvi izpausties un ļaut atdzimt vienprātībai un nacionālai apziņai, kas bez kļūdīšanās mūs atkal atgriezīs uz pareiza ceļa un atkal dos mums vienotu, stipru un laimīgu Latviju; dos mums Latvijas sauli, kas neatkarības cīņās un uzvarās mirdzēja mūsu dēlu un brāļu pierēs...
– Jūs pats esat pieredzējis, ka apstākļu vara nogalina jūsu publisko autoritāti, bet tauta pati nerīkojas vairs kā 1918. gadā. Rīkojas daži, kuru nepietiek. Ja nav patiesas gribas un padoma, kā reāli un pietiekami mobilizēt sabiedrību uz labu, tad ar jūsu piedāvāto šodien var mainīt tikai režīmu. Vai arī jums ir šodienai kāda recepte, kas sola ko vairāk?
– Viens likums visiem, vienas tiesības visiem un viena taisnība visiem.
– Ne jums pašam izdevās to piepildīt, ne, jo vairāk, tagad var teikt, ka tas ir esošās varas bauslis.
– Es savu daļu tomēr darīšu, es centīšos un gādāšu, lai šī ideja iekaro tik daudz siržu, lai tā iespiežas tik daudz galvās, lai tik daudz roku satver degošu lāpu, ka šī cīņa nebeigsies arī tad, ja manis vairs nebūs.
– Nu re – jūs pats šo ideju turat utopisku. Lai gan – kā ideja tā šķiet daudz jēdzīgāka, saprotamāka un reālāka nekā skandēšana, piemēram, par komunismu tuvākajā laikā.
– Šī ideja nekad neapsīks un neapstāsies, kamēr galu galā ar šo ideju nebūs iekarota mūsu tauta, iekaroti viņas vadītāji un pavēlētāji.
– Pavēlētājiem vara, runasvīriem spēks rokās u.tml. Kas iekaros? Un – ar ko? Varu te daudzi tur par netīru instrumentu, ko kāro vien netīri ļaudis.
– Esmu dzirdējis sakām, ka latviešu dabā esot tikai dziņa pēc laimes, bet neesot dziņa pēc varas. Es neticu šai pasaciņai, kaut nemaz neesmu laimes pretinieks, bet šo pasaciņu stāsta daudziem un daudzi. Vara ir katras īstas un patiesas, paliekošas laimes pamatā.
– Taču – no otras puses – dziņa pēc laimes caur varu, ekspansija caur varu ir daudz ļauna nesusi. Lai gan… pat akadēmiķis Saharovs esot teicis: "Dzīves jēga – tā ir ekspansija."
– Tūkstošiem apdāvinātu cilvēku ir pasaulē pazušanā gājuši tādēļ, ka viņiem nenācās cīnīties ar kavēkļiem un pārvarēt grūtības, kuras būtu varējušas modināt un saukt uz darbību spējas, kas bija iemigušas.
– Tātad – ekspansija kā līdzeklis visiem gadījumiem?
– Ja cilvēkam nav noteikta mērķa, ja cilvēkam nav noteikta cēla virziena, uz kurieni viņš domā nokļūt – ko gan viņš var sasniegt. Vispirmais solis ir tikt pie skaidra mērķa un ideāla. Ceļus un līdzekļus rādīs laiks.
Mūsu lielā nelaime ir, ka mēs metamies dzīvē bez domāšanas un darām savu darbu tīri mehāniski bez sirsnības, bez dedzības un varbūt arī bez mērķa. Mēs negribam iedziļināties augstajā mākslā dzīvot augšanai, prāta, gara un dvēseles plašumam.
Skaista ir mūsu zeme, bet viņa prasa no mums darbu un cīņu, lai mēs tajā skaisti dzīvot varētu. Un visa dzīve ir viena nepārtraukta cīņa, bez tās nav dzīvības, nav dzīvošanas. Bet cilvēki, kam garīgais pamats, tie saredz gaišumu aiz katra pārbaudījuma.
– Prezidents Valdis Zatlers jautāja: "Kas es esmu?" Publika pēc tam ņēmās par viņu vienā laidā ironizēt. Esat sev jautājis ko līdzīgu?
– Būs vien jātiek skaidrībā pašiem ar sevi, jānoskaidro, kas mēs esam un kur un par ko stāvam, būs jāmēģina domāt un slēdzienus taisīt, pašiem būs jāpaceļas ārā no mūsu pelēkās ikdienības. Mums būs jāatzīst, ka katrs par sevi mēs nekas neesam, bet esam kaut kas tikai visi kopā, tikai visiem kā tautai mums būs nākotne.
– Ko teiksiet par Latvijas partiju pucēšanos un kārtošanos uz vēlēšanām?
– Ja jauna saule spīd, bet jaunas sirdis nerodas, tad vecas sirdis neder, ar vecām sirdīm nevar kalpot valstij un tautai.
– Kāds padoms jums ir pašam sev?
– Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labajās dienās, bet pametis to visgrūtākajā likteņa stundā. Vai rīkojos pareizi vai ne, par to spriedīs vēsture, bet es rīkojos tā, kā pavēl mana sirdsapziņa. Esmu apprecējis Latviju, ar to man pietiek.
– Kāds padoms jums ir Latvijas valstij?
– Jūs, jaunie, nesat jaunu valsts veidolu. Mana augstākā vēlēšanās ir, lai visi notikumi jūs vestu pa gaišu un skaidru ceļu nākotnes darbos.
– Kāds padoms jums ir Latvijas ļaudīm?
– Es nemāku citiem padomus dot, kā tikt dzīvē uz priekšu, bet es zinu to, ka es pats nekur nebūtu ticis, ja nebūtu pilnīgi nogrimis savā darbā un mans darbs nebūtu iesūcies katrā manā asins pilienā.
Mēs nedrīkstam piedzīvot, ka pēc gadiem, kad mēs būsim aizgājuši, citi par mums teiks, ka mēs esam gan bieži saukuši "Lai dzīvo!" un kaisījuši puķes, bet ar sirdi un garu neesam šai darbā klāt bijuši. Lai Dievs ikkatru mūs no tā pasargā.
– Laimīgu jauno gadu, prezidenta kungs!
– Sveiki, mani kungi!
* Izmantoti fragmenti no K. Ulmaņa runām un rakstiem no 1916. gada līdz 1940. gadam.