Sociālajos tīklos var vērot, cik aktīvi darbojas brīvprātīgo grupa, kas saucas – SOS palīdzība Ukrainas armijai. Tā ir trīs pilsoniski atbildīgu un aktīvu jaunu cilvēku kopa, kas nodarbojas ar ziedojumu vākšanu ukraiņu karavīriem, kuri cīnās par savas valsts pastāvēšanu.
Visi trīs radīja šo grupu un aicināja tajā iesaistīties feisbuka un draugiem.lv lietotājus, kā arī iedibināja tvitter kontu. Šiem cilvēkiem nav sava biroja. Viņiem nav pat noliktavu telpas. Saziedotās mantas glabājas dzīvokļos pa kaktiem. Aktīvais piecnieks ik pēc pāris nedēļām tiekas kādā no lētajām Rīgas kafejnīcām – pasūta tēju, atskaitās cits citam par paveikto un izrunā turpmākos darbus. Vēl pirms pāris mēnešiem pirmo palīdzības kravu veidoja tikai četru ziedotāju devums, bet šobrīd atbalstītāju skaits jau strauji pieaudzis. Ziedojumu vērtība sasniegusi gandrīz 15 000 eiro. Par to, ko dara šī brīvprātīgo grupa, stāsta divi no koordinatoriem – Gatis Priede un Ieva Brante.
– Kāpēc radās doma izveidot šādu palīdzības grupu?
Gatis Priede: – Tāpēc, ka Latvijā neviens neko tādu nedarīja.
Ieva Brante: – Laikam jau labi cilvēki pievelk cits citu. Pirms tam nebijām īsti pazīstami.
– Jūs pedantiski, līdz pēdējam centam, uzrādāt katru ziedojumu feisbukā, informējot par to, kas nopirkts vai uzdāvināts. Viss dokumentēts ar fotogrāfijām.
I. B.: – Tas ir ļoti svarīgi, jo esam organizācija pēc fakta, nevis juridiska persona. Esam brīvprātīgie. Līdz ar to cilvēkiem, kuri mums uzticas un atbalsta, ir jāsniedz maksimāli precīza informācija. Mēs neliekam galveno akcentu uz naudu. Ļoti labprāt pieņemam mantas un apģērbu.
– Kas ir visvajadzīgākās lietas?
G. P.: – Pašlaik ir vajadzīgs visāda veida apģērbs, kas pasargā no aukstuma. Galvenokārt – termoveļa, siltais ziemas apģērbs, armijas jakas, zābaki.
– Varbūt mūsu vecmāmuļas varētu adīt ukraiņiem zeķes?
I. B.: – Sākumā, kad piedāvājām, ukraiņi atteicās, sakot, ka svīdīšot kājas. Tagad jau labprāt grib arī vilnas zeķes. Varbūt kāds var noziedot dziju adīšanai.
– Jūs sadarbojaties ar lietuviešiem. Kāpēc?
G. P.: – Lietuvā šī palīdzības organizēšana Ukrainas armijai notiek gandrīz vai valstiskā līmenī. Kustība saucas tāpat, tikai lietuviski. Mēs no viņiem pārņēmām nosaukumu un kļuvām par tādu kā mazu filiālīti.
I. B.: – Lietuvieši bija pirmie, kuri no Baltijas valstīm sāka ko tādu darīt. Prezidente Daļa Grībauskaite skaidri pateica, ka Lietuva atbalsta Ukrainu. Atbalsta, un punkts. Ja jau prezidente teica, tad tā arī ir. Savus ziedojumus Ukrainai nogādājam ar lietuviešu palīdzību. Arī Lietuvas armijas lidmašīna, ar kuru veda saziedoto humānās palīdzības kravu, bija ar valsts gādību piešķirta.
– Nav bažu, ka saziedoto tajā galā izšeftēs? Kā zināt, ka sūtītais nonāk tieši karavīriem?
I. B.: – Tāpēc ir svarīgi šo plūsmu organizēt caur brīvprātīgo organizācijām, nevis iesaistīt oficiālās valsts iestādes. Korupcija taču nekur nav izzudusi...
G. P.: – Man nav pamata neticēt. Es sazinos skaipā ar ukraiņiem, kuri pieņem palīdzību. Tur šādu organizāciju ir ap 30. Brīvprātīgie savāc ziedojumus, apkopo un paši izdala pa armijas daļām, kur nepieciešams.
Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir kaut kas fenomenāls. Manuprāt, vēsturē nekā tāda vēl nav bijis. Proti, armiju uztur nevis valsts, bet brīvprātīgie civilisti, kuri sagādā visu – sākot no ēdiena, drēbēm līdz daudz kam citam nepieciešamajam. Esam dzirdējuši nostāstus par Lielo tēvijas karu, ka toreiz bijis milzīgs atbalsts frontei, taču tas vairāk vai mazāk bija saistīts ar rungas politiku. Ukrainā viss notiek pilnīgi brīvprātīgi. Nesen skatījos interviju, kurā kāds ukraiņu armijnieks teica, ka mierīgi varētu iztikt bez Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas, taču nevarētu pat nedēļu iztikt bez saviem brīvprātīgajiem palīgiem, kuri vāc palīdzību.
I. B.: – Valsts iestādēs ir smagnējs birokrātiskais aparāts, neskaitāmi priekšraksti, kas šo procesu apgrūtina. Taču vajag šodien. Tagad. Tūlīt!
– Kur jūs glabājat saziedotās lietas, ja nav pat sava štāba...
I. B.: – Šobrīd jau ziedojumu apjomi ir krietni auguši. Tāpēc sociālajos tīklos sūtījām ziņu, ka meklējam bezmaksas telpas, kur uzglabāt un sašķirot saziedoto pirms transportēšanas. Tās būtu ļoti vēlamas Rīgā, jo visa koordinācija notiek šeit. Ir svarīgi, lai katrs eiro tiktu iztērēts tieši Ukrainas armijas vajadzībām, nevis telpu īrei.
G. P.: – Pagaidām mantas glabājam dzīvokļos. Šonedēļ esam saņēmuši sūtījumu veselai rotai – 100 armijas jaku no Zviedrijas. Iedomājieties, cik daudz vietas jau aizņem viena pati siltā jaka... Tikko krava būs lielāka, tā vedīsim prom uz Lietuvu.
– Parasti jau organizācijas sāk ar savas mītnesvietas iekārtošanu – glaunām ofisa telpām, ar ādu pārvilktiem priekšnieku krēsliem un smalkām biroja iekārtām.
I. B.: – Ar to, lūk, mēs arī atšķiramies! Patlaban mūsu mērķis ir līdz novembra sākumam sakomplektēt kravu, lai varam paspēt pievienot lietuviešu sūtījumam.
– Cik liela ir atsaucība no ziedotājiem?
I. B.: – Cilvēki zina, ko un kāpēc viņi dara. Nauda tiek ziedota iespēju robežās. Ir tādi, kuri ar ģimenes locekļiem vienojušies, ka vismaz reizi mēnesī konkrētu summu veltīs šim pasākumam. Kādam, iespējams 10 eiro liekas maza summa, savukārt pensionāram tā ir milzīga nauda.
– Kāda ir atsaucība no Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem?
G. P.: – Cieši sadarbojamies ar Latvijas ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāju Mikolu Pavļuku un ukraiņu kultūras centra Džerelo pārstāvi Tatjanu Lazdu. Ar viņu palīdzību esam nogādājuši kravas Lietuvā. Palīdz arī Jūrmalas ukraiņu kopiena. Tie ir daži biznesmeņi. Viens no viņiem nesen uzdāvināja Ukrainas armijai savu džipu. Ukraiņi labi saprot, ka tikai kopā var apturēt ienaidnieku.
– Cik reāls ir pamiers ar separātistu kaujiniekiem?
G. P.: – Īsta pamiera tur nekad nav bijis – tikai uz papīra. Nepārtraukti notiek cīņas par Doņeckas lidostu. Tur ir tā, ka trešajā stāvā atrodas separātisti, pirmajā – Ukrainas armija, bet kaujas notiek lidostas otrajā stāvā. Nepārtraukti no abām pusēm nāk smagā tehnika un pa nakti šauj ar pretraķešu ierīcēm Grad. Cik nu esmu runājis ar vietējiem ukraiņiem, saprotu, ka politika tur ir otršķirīga lieta. Pamieru var slēgt kaut vai trīsreiz dienā, bet arī paši ukraiņi to neatzīst. Viņi saka, kāpēc mums, kas esam tik daudzus tūkstošus zaudējuši, tagad vajadzētu slēgt kaut kādu pamieru ar teroristiem?
– Ukrainas piemērs rāda, cik viegli var zaudēt valsti, ja armija ir demoralizēta.
G. P.: – Situācija jau bija noprotama Maidana laikā. Lai apspiestu protestētājus, tika sūtīta specvienība Berkut, jo izrādījās, ka armijas taču nemaz nav... Ir tikai 5000 kaut kā... Turklāt rīcības nespējīgi. Sākoties Krimas aneksijai, šķita, ka beidzot tiks dots pretspars, jo armijas daļas bija izkustējušās no garnizoniem. Taču izrādījās, ka tās brauc uz mācībām. Es toreiz nodomāju: dīvaini – notiek karš, bet armija vēl tikai mācīsies karot... Vēlāk tu sāc saprast: šie ļaudis ir vienkārši civilisti, kurus nevar uzreiz iesaistīt kaujās.
– Kādus secinājumus mums vajadzētu apjaust no tā, kas notiek Ukrainā?
G. P.: – To, kur valsti var novest korupcija. Putina rīcība ir sekas tai.
I. B.: – Baidos, ka mēs vēl neesam tā īsti sapratuši, kas notiek Ukrainā. Neesam izpildījuši nevienu mājasdarbu un nemācāmies no tām stundām, kuras Ukraina šobrīd mums pasniedz. Neesam parūpējušies par savu valsti. Kāpēc būtu jābrīnās, ja, atstājot dzīvokļa durvis vaļā, zagļi nāk un ņem visu, ko grib? Ko mēs gada laikā esam izdarījuši, lai pasargātu Latviju? Paskatieties kaut vai uz to pašu Maskavas namu! Vai kāda drošības iestāde nopietni interesējas par to, kas tur notiek? Vēl viens piemērs: Drošības policijai vajadzēja veselu mēnesi, lai izvērtētu un saprastu, ka pašā Rīgas centrā, pie Laimas pulksteņa tiek vākta nauda teroristisko organizāciju atbalstam. Veselu mēnesi... Joprojām ir nesakārtota Latvijas informatīvā telpa. Korupcija pastāv dažādos valsts iestāžu līmeņos.
G. P.: – Jā, bet tajā pašā laikā tieši ukraiņu oligarhii ziedo milzīgas summas. Viņi faktiski uztur vislabāk ekipētās armijas vienības. Var teikt, ka Mariupoli nosargāja Sergejs Taruta, vietējais oligarhs, kuram pieder metālapstrādes ražotnes. Viņš savā aizsardzībā paņēma t.s. blokpostus. Viņš lika izgatavot 20 milimetru biezas tērauda plāksnes, lai nosegtu ar tām šos aizsargposteņus. Ukraiņu mediji stāsta, ka patlaban Taruta esot palicis bez saviem īpašumiem, jo visu naudu iegrūdis valsts aizsardzībai.
I. B.: – Cilvēki, kuri nolēmuši nesadarboties ar okupācijas režīmu, ir gatavi cīnīties līdz galam. Viņiem nevajag ne naudu, ne citus labumus – tikai savu zemi un brīvību.
G. P.: – Vēl nesen Kremļa politiķi stāstīja, ka baidoties no tā, ka Krima kļūs par NATO bāzes vietu. Tagad visa Ukraina ir kļuvusi par NATO sabiedroto. No Krievijas puses tā ir vislielākā muļķība – pie savas robežas radīt naidīgi noskaņotu 40 miljonus lielu tautu.
I. B.: – Ukraiņi nepadosies. Kamēr Ukraina turas, tā cīnās arī par Latviju, dodot mums laiku. Tas jāizmanto lietderīgi. Mums pašiem daudz nopietnāk jāizturas pret savu brīvību un savu valsti.