Sergejs Meierovics: Būvniecības nozarē spēlēties nedrīkst

Būveksperts, būvinženieris un restaurators Sergejs Meierovics intervijā Neatkarīgajai vērtē, vai gada laikā darīts pietiekami, lai Zolitūdes traģēdijai līdzīgu nelaimju cēloņus turpmāk nenāktos meklēt politikā, būvniecības procesa organizācijā un kontrolē.

– Ko jūs tagad, no laika distances, teiksiet – kāpēc tas notika? Vai šī nelaime bija traģisks ārkārtas izņēmums, vai arī tā bija profesionālu, politisku... trūkumu noteikta likumsakarība un kaut kur kaut kam kaut kad bija noteikti jābrūk šā vai tā?

– Pirms gadiem trim četriem, kā stāv rakstīts mūsu Būvinženieru savienības kongresa materiālos, es atļāvos prasti izteikties, ka tādas projektu ekspertīzes, kādas sākts taisīt, tik formāli dokumenti novedīs pie līķiem. Bet – vai mums ir vajadzīgi līķi? Man bija gadījums ar Bauskas rātsnamu. Es saņēmu projektu un redzu, ka uz vienas lapiņas iedots slēdziens piecās rindiņās un pēdējā rakstīts, ka projektā lapu noformējums ir atbilstošs Latvijas būvnormatīviem, un projektētāju zvēresti (mēs viņus tā saucam) salikti pareizās vietās. Tas viss. Piecas rindas. Bet, piedodiet, Bauskas rātsnams ir konstruktīvi sarežģīts objekts, tur nāk klāt restaurācija, vēsturiskais materiāls… Kā var to vērtēt pa roku galam? Diemžēl tādu gadījumu mums ir vairāk nekā vajag. Un tie nav atsevišķi gadījumi, bet vispārēja situācija, kad tikusi pieļauta pakāpeniska prasību līmeņa pazemināšanās. Nerunājot par to, ka arī paši projekti varētu būt izstrādāti padziļinātāk. Bet attieksme ir tāda – kāpēc vajag detalizētu projektu? Vai tad celtnieks nezinās, kā taisīt? Arī no tā visas sekas. Jo mazāk no cilvēka prasa, jo vairāk viņš izlaižas. Diemžēl cilvēks ir būtne, kas jākontrolē.

Otra lieta. Politiski vai organizatoriski nolikvidēja Valsts būvinspekciju. Valsts būvinspekcija, bez šaubām, nav panaceja, kas visu varētu glābt. Bet, jebkurā gadījumā, tas tomēr bija kaut kāds kontroles mehānisms. Šodien, atstājot visu pašvaldību ziņā un Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā, iznāk kā, piemēram, Rīgas domē. Rīgas dome ir Valsts Mākslas muzeja rekonstrukcijas pasūtītājs. Un tajā pašā laikā Rīgas domes struktūra – būvvalde ir kontrolējošā iestāde. Ja šī kontrolējošā iestāde virs tās esošai struktūrai uzstās, ka tur, lūk, nav tā, kā vajag, tad viņiem labākajā gadījumā pateiks: «Liecies tu mierā!» Sliktākajā: «Mēs atradīsim tavā vietā kādu citu.» Nepieciešama atsevišķa struktūra.

Ja runājam par politisko, kā lai to saka, atbildību, tad savā laikā visu būvniecības nozari pārņēma Ekonomikas ministrija. Un tad, kad notika šī drausmīgā nelaime, tad ministram bija nekavējoties jāatkāpjas. Varbūt bija jāveic vēl kādi organizatoriski pārveidojumi. Turklāt – mēs visi zinām, kā ministri tiek virzīti. Proti – politiskās partijas sadala ietekmes sfēras. Attiecīgās jomas ministru izvirza noteikta politiskā partija. Tātad, ja tavas partijas izvirzītais cilvēks ir kļūdījies vai nav spējis šo nozari vadīt, partijas birojam vai valdei pilnā sastāvā jāatkāpjas. Jo mēs – partija izvēlējāmies ne to kadru, viņš nespēja tikt galā. Mēs atkāpjamies no partijas vadības. Manā izpratnē tā būtu politiskā atbildība.

Vēl viens aspekts, kāpēc situācija būvniecības nozarē kļūst sliktāka. Esam nonākuši tiktāl, ka pat mācību programmās, kas tieši saistītas ar būvniecības specialitāti, ar būvniecības zinātni, ar būvmehāniku, materiālu pretestību un tamlīdzīgām lietām, mācību stundu skaits, kā stāsta kolēģi, ir samazināts par 20, 30, pat par 50 procentiem. Piedodiet, ko mēs tad varam prasīt? Jājautā, vai arī, piemēram, medicīnas studentus piemeklē kas līdzīgs? Viss otrādi. Ir tiktāl, ka jāsāk satraukties par to, ja kāds mani uzrunā: «Tu esi speciālists…» Es tad saku: «Dieva dēļ, nesaki to skaļi. Pazaudēšu darbu.» Tās ir tās sāpju lietas.

Un vēl. Es jūtu, ka saistībā ar Zolitūdes epopeju tiek mēģināts vainu adresēt celtniekiem. Viņiem bija jāzina! Bet, piedodiet, ja man ir projekts, tad es daru tā, kā uzzīmēts projektā. Es nedrīkstu projektu mainīt. Jā, ir reizes, kad pieredze brīdina – te nebūs īsti pareizi. Tad es uz to vēršu projektētāja uzmanību. Ja vajag, pieaicinām ekspertus, kas strīdu izrisina.

– Taču Maxima projekta vadītājs un autoruzraugs Andris Kalinka žurnālam Ir teica: «Ja man būtu vēlreiz jāprojektē šī māja, nezinu, ko es varētu darīt citādi.»

– Nerunāsim par arhitektu, kurš deva ideju. Bet tam, ka projektējot viss izdarīts perfekti, es nevaru piekrist. Ja konstruktors ir paņēmis slodzes pusotru divas reizes par mazu, tad man, piedodiet, jāsaka: te atkal ir darīts saskaņā ar lētāko variantu. Nu kāpēc tik dārgi? Kam mums tik lielas konstrukcijas? Tas taču maksā naudu! Mums taču te tik tāda pagaidu ēciņa…

Un ir vēl viena lieta, par kuru maz runā. Proti, blakus Maxima mājiņai vai būdiņai uzrāva to divpadsmit stāvu ēku. Elementāri – šīs ēkas svars rada spiedienu otrā ēkā. Spiež to uz sāniem. Un, pat ja pālis sakustējās par kādu centimetru, par pusotru, tad augšā slodzes top daudz lielākas un sasniedz varbūt vēl ne avārijas, bet jau labilu stāvokli. Un tad diezgan uzlaisties uz sijas zvirbulim, lai ēka sāktu brukt.

Vēl daudz kur figurē pārmetums: celtnieki atļāvās darboties, kad apakšā strādā veikals. Gribas pajautāt: kāpēc netiek izvākti iedzīvotāji no piektā stāva, ja augšā izbūvē bēniņu stāvu? Kur ir garantija, ka kaut kas nenotiks? Notika taču pirms gadiem pieciem sešiem. Pulkveža Brieža ielā māja izbruka cauri no jumta līdz pirmajam stāvam.

Bet lielās līnijās tie ir mēģinājumi meklēt tādus argumentus, kas noslēptu ļoti smagos traģēdijas cēloņus un to izcelsmi. Viss tas, kas noticis, ir rezultāts. Cēloņi? Neviens par cēloņiem nerunā.

– Parunājiet jūs.

– Es savu sakāmo esmu izteicis strikti un skaidri. Kamēr pie mums nestrādās speciālisti, nekas labāks nebūs.

Turklāt – citur pasaulē celtniecības organizācijas un arī projektētāji tomēr vairāk vai mazāk specializējas kaut kādā noteiktā virzienā. Esmu teicis, ka, atjaunojot kaut vai to pašu Rīgas pili vai kādas muzeja ēkas, vai pilsdrupas, diez vai var ķerties klāt jaunbūvēm. Tā ir cita opera. Es saprotu, ka šodien mēs visi visu protam, mums ir zemākā cena, labs apgrozījums, pietiekams speciālistu skaits… taisīsim Maximu, taisīsim daudzstāvu māju, ja vajadzēs, taisīsim tiltu. Okey! Uz priekšu! Turklāt – arī tā pakārtota lieta. Galvenais – regulējums valstiskā līmenī šajā ziņā ir katastrofāls.

Otrs – ir zudusi kauna sajūta. Pat ja tevi bez pamata apvaino, pieņemsim, balsu pirkšanā, tad vismaz apliecini, ka tev ir kaut kāda morāla stāja. Piecelies un saki: «Piedodiet, es aizeju.»

– Kas mainījies gada laikā? Vai atbildīgie institūti ir kaut cik mobilizējušies, riski samazināti, kontrole nodrošināta…?

– Nekas nav izdarīts.

– Kas bija jāizdara?

– Piemēram, šī traģēdija pasteidzināja formālu Būvniecības likuma pieņemšanu. Ātri pieņēma likumu, kuru taisīja desmit gadus. Bet pieņēma to ar vienu argumentu – pieņemsim, lai varētu sākt to labot.

Visu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta Avīzes  šīsdienas numurā.