Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Ungārijas Ārlietu un ārējās tirdzniecības ministrijas valsts sekretāra vietnieks (Eiropas un Amerikas jautājumos) Krištofs Altuss.
– Atšķirībā no Latvijas Ungārijai jau ir Eiropas Savienības prezidentūras pieredze. 2011. gada pirmajā pusē Ungārija vadīja ES prezidentūru. Kādi ir jūsu secinājumi par Ungārijas prezidentūras laiku? Vai izdevās sasniegt ieplānoto?
– Prezidentūras darba kārtībā vienmēr tiek iekļauti daudzi svarīgi jautājumi. Tomēr vairāk nekā 99 procentus no ikvienas prezidentūras darba kārtības nosaka iepriekšējo prezidentūru aizsāktā darba turpinājums. Sanāk, ka tikai vienu procentu no prezidentūras satura ietekmēs valsts, kurai ir kārta pārņemt prezidentūras stafeti. Ja runājam par Ungārijas prezidentūru 2011. gadā, tad, manuprāt, mums izdevās sasniegt diezgan daudz. Tieši tobrīd sākās ES stratēģijas 2020 īstenošana. Ungārijas prezidentūras lielākais sasniegums bija sagatavot Horvātijas uzņemšanas līgumu Eiropas Savienībā. Jautājums, par kuru esam ļoti gandarīti: mums izdevās ieviest Eiropas romu minoritātes stratēģiju, kas savā ziņā bija vēsturisks notikums, palīdzot mūsu Eiropas draugiem risināt ar romu minoritāti saistītās problēmas. Trīs nosauktos virzienus var uzskatīt par Ungārijas prezidentūras sasniegumiem. Protams, katrai un ikvienai dalībvalstij ir nepieciešami vismaz divus gadus ilgi sagatavošanās darbi, lai pārņemtu prezidentūru, jo ir ievērojams darba apjoms, kas ir jārisina, un šim darbam ir nepieciešami profesionāli sagatavoti darbinieki. Vizītes laikā Rīgā varēju novērtēt Latvijas progresu un esmu ļoti apmierināts gatavības pakāpi. Informācija, kuru guvu no Ārlietu ministrijas, liecina, ka jūsu valsts no ir gatava pārņemt ES prezidentūru.
– Kuri virzieni Latvijas ES prezidentūras darba kārtībā ir vissvarīgākie Ungārijai?
– Protams, prezidentūras darba kārtībā ir iekļautas vairākas svarīgas tēmas, piemēram, par Eiropas digitālā potenciāla iespēju izmantošana ES attīstībā, kas ir ļoti svarīgi arī Baltijas valstīm un arī Eiropas Savienībai. Svarīgs darba kārtības punkts ir Eiropas Savienības enerģētikas drošība, kas pašlaik ir kļuvusi īpaši aktuāla. Latvijas prezidentūrai noteikti būs jārisina jautājums par Eiropas Enerģētisko savienību. Nākamā pusgada prezidentūrai ir jāpanāk turpmāks progress jautājumā par ES paplašināšanos. Taču paplašināšanās (un diskusija par paplašināšanās procesa ietvaru, nodrošinot Rietumbalkāniem skaidru Eiropas perspektīvu), manuprāt, arī Eiropas Savienībai kopumā ir pats svarīgākais jautājums.
– Lietuvas prezidentūras laikā aizsakās Ukrainas notikumi. Prezidentūras darba kartību var plānot, bet to var neplānoti ietekmēt negaidīti starptautiski notikumi.
– Protams, ir lietas, ko jūs varat plānot un paredzēt, un ir neparedzami notikumi. Laikā, kad Ungārija vadīja ES prezidentūru, Fukušimas atomelektrostacijā (Japānā) notika kodolkatastrofa. Tas ir kaut kas tāds, ar ko jūs nevarat rēķināties.
Notikumi Ukrainā ir mūsu kopējas rūpes. Tā ir atbildība visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai nodrošinātu Ukrainas iedzīvotājiem iespēju pašiem izlemt, vai piedalīties Eiropas vērtību veidošanā, izvēloties ceļu uz Eiropas Savienību, vai izvēlēties savai zemei citu attīstības virzienu. Ukraiņiem vispirms ir jāpieņem patstāvīgs lēmums, bet mums, eiropiešiem, ir jāpalīdz un jāsniedz atbalsts viņiem, lai stabilizētu viņu valsti un Ukrainas ekonomika atsāktu darbu normālā ritmā, nodrošinot attīstību Eiropas virzienā. Es domāju, ka Ukrainas vēlēšanu rezultāti skaidri apliecina noskaņojumu tuvināties Eiropai. Ungārijai tas ir īpaši svarīgi, jo mēs esam ne tikai Eiropas Savienības dalībvalsts, bet Ukraina ir Ungārijas kaimiņvalsts. Ungārija robežojas ar Ukrainu, un mūsu interesēs ir, lai mūsu kaimiņvalstis būtu stabilas un plaukstošas. Tas pats attiecas arī uz visai daudzskaitlīgo ungāru minoritāti, kuras pārstāvji dzīvo Karpatos.
– Vladimirs Putins Ungāriju nosauca par Krievijas nozīmīgāko partneri. Vai būt par «Krievijas advokātu», šāds apzīmējums tiek izteikts dažādos rakstos un komentāros, ir Ungārijas ilgtermiņa stratēģija ES?
– Ieviesīsim skaidrību. Runājot par Ungārijas un Krievijas attiecībām, ir jāuzsver, ka tās ir pragmatiskas un balstās uz ekonomiskiem pamatiem. Īpaši, kad runājam par dabasgāzes importu. Ungārija ir viena no enerģētiski visneaizsargātākajām valstīm, jo mums ir tikai viens dabasgāzes cauruļvads, kas nāk no Krievijas caur Ukrainu. Pa šo gāzes vadu mēs importējam vairāk nekā 80 procentus no mūsu dabasgāzes patēriņa. Cik zinu, tad Latvijas atkarība no Krievijas dabasgāzes piegādēm ir gandrīz 100 procenti. Ungārijas pilsoņi ir atkarīgi no dabasgāzes patēriņa. Lai nodrošinātu regulāras gāzes piegādes, mums vienmēr ir jābūt ļoti pragmatiskiem un ļoti skaidri jāvērtē attiecības ar Krieviju. Tāpēc es neteiktu, ka Ungārija atbalsta Krievijas politiku. Tieši pretēji! Taču attiecībās ar Krieviju mums ir pragmatiska pieeja. Atgādināšu, ka Ungārijas valdība bija viena no pirmajām, kas jau 2010. gadā no Gazprom sāka atpirkt dabasgāzes krātuves. Tagad tās ir valsts īpašumā, un tas ir ievērojami uzlabojis Ungārijas energoapgādes drošību. Ungārijā dabasgāzes krātuvju kapacitāte ir ļoti svarīgs enerģētikas drošības jautājums, un mūsu uzglabāšanas jaudas Ungārijā tagad nepieder Krievijas uzņēmumiem. Turklāt, vēlos uzsvērt, mūs politika ir vērsta uz enerģijas avotu un piegādes virzienu diversifikāciju.
– ES attiecības ar Krieviju ir iegājušas eskalācijas fāzē. Tiek izvirzīta prasība atdot Krimu Ukrainai, un, kad šāda prasība līdz noteiktam termiņam netiek pildīta, tad tiek krauta viena sankciju pakete pēc otras. Krievija atbild ar to pašu, bet problēmas tikai pieaug. Vai šāda politika ir efektīva, varbūt ir vajadzīga cita pieeja?
– Tas, kurš zinātu pareizo pieeju, būtu pelnījis miljonu dolāru lielu prēmiju. Man nav atbildes, kura pieeja būtu vislabākā. Taču, kad tiek apskatīti jautājumi par sankcijām, tad mēs stāvam plecu pie pleca kopā ar saviem Eiropas sabiedrotajiem, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tāpēc arī Ungārijas valdība vienmēr balsoja par sankcijām. Ir jāsaprot, ka Eiropā šobrīd nav cita ietekmēšanas veida, izņemot sankcijas. Protams, dalībvalstīs tiek izteikti viedokļi un tiek domāts par citiem ietekmēšanas pasākumiem, bet šobrīd es nevaru jums nosaukt neko labāku par sankcijām. Tomēr tas ir un paliek liels jautājums: cik ilgi katrs un ikviena dalībvalsts var uzņemties šo procedūru un cik ilgi dalībvalsts ekonomika izjutīs sankciju sekas, gan ES sankciju ekonomiskās sekas, gan tās sekas, kuras izraisa Krievijas atbildes rīcība. Manuprāt, gan Ungārijas ekonomika, gan arī citas dalībvalstīs katru dienu cieš zaudējumus. Tikai šobrīd nav citas iespējas, tāpēc, lai atbalstītu kopējo Eiropas Savienības politiku, mēs, ungāri, balsojām un balsosim par papildu sankcijām, ja tāda nepieciešamība būs.
– Ungārija ir viena no pirmajām, kas aplika ar nodokli banku darījumus – 0,6% par skaidras naudas izņemšanu un 0,3% par pārskaitījumu. Vai šī nodokļa ieviešana ir attaisnojusies?
– 2010. gadā, kad Ungārijā tika ievēlēta jauna valdība, notika meklējumi, kā mēs varētu izkļūt no ekonomiskās krīzes. Ņemot vērā taupības pasākumu apjomu, kuru galvenais smagums bija uz Ungārijas pilsoņu pleciem, valdība nesaskatīja par iespējamu palielināt tiešos nodokļus, kurus maksā visi iedzīvotāji. Tāpēc Ungārijas valdība meklēja citus risinājumus. Viens no risinājumiem bija ieviest banku transakciju nodokli. Tajā laikā tas bija ļoti drosmīgs solis, jo mēs bijām vieni no pirmajiem Eiropas Savienībā. Raugoties no šodienas skatupunkta, es varu pateikt, ka tas bija vienīgais risinājums, lai mēs nebūtu spiesti lūgt iedzīvotājus pieciest vēl kādu papildu taupības paketi. Tātad Ungārijas valdība varēja prasīt tikai no tiem, kam bija kaut kas, ko dot, un valsts ieņēmumus papildināja banku transakciju nodoklis un nozaru nodokļi, kas skāra enerģētiku, telekomunikācijas un mazumtirdzniecību. Pēc būtības Ungārijas valdība pieņēma lēmumu aplikt ar nodokli pakalpojumus, sniedzot pozitīvus signālus strauji augošām nozarēm. Tāds ir Ungārijas ceļš, kuru bieži vien raksturo kā kaut ko neparastu. Četru līdz piecu gadu laikā, kopš šī pieeja tiek īstenota, tā ir transformējusies stabilā tautsaimniecības attīstībā un izaugsmē. Šogad Ungārijas izaugsme sasniegs trīs procentu lielumu. Nākamgad ir plānota divus procentus liela izaugsme. Ungārijas valsts budžeta deficīts ir zem trīs procentiem no IKP, bezdarba līmenis ir aptuveni septiņi procenti. Vērtējot ekonomiskos rādītājus, varbūt var teikt, ka Ungārijas pieeja bija unikāla, bet rezultāti runā paši par sevi.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA