Rīgas apgabaltiesā nesen pāršķirstītajos t. s. Lemberga krimināllietas materiālos atspoguļojas Ģenerālprokuratūras šaubas, vai pietiks ar sarūpētajiem pamatojumiem, lai 2007. gada 14. martā varētu apcietināt Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Dienu pirms tiesas sēdes, kurā tika izskatīts prokurora Anda Mežsarga ierosinājums piemērot A. Lembergam drošības līdzekli apcietinājumu, ģenerālprokurors Jānis Maizītis lūdzis Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Kažociņa palīdzību - oficiāli apstiprināt, ka A. Lembergs varētu traucēt izmeklēšanai. To pašu īsi pirms tam A. Mežsargs lūdzis KNAB faktiskajai priekšniecei Jutai Strīķei.
Politisks uzdevums
Abu iestāžu vadītāji tolaik savus pieņēmumus par A. Lemberga spēju traucēt izmeklēšanu balstījuši uz ziņām, kuras līdzšinējās tiesas izmeklēšanas laikā t. s. Lemberga procesā, kurš ilgst jau vairāk nekā sešus gadus, apstiprinājumu nav guvušas. SAB direktors viedokli balstījis uz Drošības policijas apakšpulkveža Arņa Indriksona krimināllietas liecinieka Jāzepa Meikšāna liecībām. Kā zināms, šī lieta pilnībā izgāzās, A. Indriksons tika pilnībā attaisnots, bet J. Meikšāna liecības atzītas par melīgām.
Būtiski ir tas, ka šajā gadījumā Ģenerālprokuratūra tiešām tikai nodrošinājās ar vēl vienu papīru, kam acīmredzot vajadzēja atstāt iespaidu uz tiesu (pats SAB direktors taču to saka!), jo J. Meikšāns bija sniedzis liecības par prokurora A. Mežsarga izspiegošanu arī Ģenerālprokuratūrā gan 2007. gada 7., gan 12. martā un tās bija pievienotas lietas materiāliem.
Savukārt KNAB iesniedzis A. Lemberga telefona sarunas ar Ventspils domes darbiniekiem, advokātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Šīs sarunas par sadzīviskām un civiltiesiskām tēmām interpretētas kā pretdarbība izmeklēšanai.
No šodienas viedokļa tik nepārliecinošu argumentu izmantošana brīvības atņemšanas pamatojumam liecina, ka Ģenerālprokuratūrai bija politisks uzdevums jebkuriem līdzekļiem panākt A. Lemberga apcietināšanu. Tomēr par esošo pamatojumu pietiekamību īsi pirms tiesas prokuroriem bijušas šaubas.
Glābējzvans Kažociņam
Dienu pirms A. Lemberga aresta 2007. gada 13. martā J. Maizītis oficiālā vēstulē J. Kažociņam vaicājis, vai SAB rīcībā «ir informācija, ka Aivars Lembergs, personas kods .... ...., veicis kādas darbības, kas vērstas uz kriminālprocesa Nr. ........ izmeklēšanas traucēšanu». J. Maizīša vēstuli jau tajā pašā dienā saņēmis «SAB Vec. Insp. A. Sparāns», kas droši vien ir SAB iekšējās drošības dienesta vadītājs Aigars Sparāns. Ātrums, ar kādu sniegta atbilde uz J. Maizīša jautājumu, vedina domāt, ka A. Sparāns šādu vēstuli ir gaidījis, jo SAB direktora atbilde J. Maizītim iesniegta tajā pašā dienā. «Uz Jūsu pieprasījumu norādām, ka Satversmes aizsardzības birojs ir ieguvis informāciju par to, ka Aivars Lembergs, personas kods ...., ir veicis darbības nolūkā traucēt izmeklēšanu kriminālprocesā, kas saistīts ar viņa, iespējams, izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.» Vēstulē rodama atsauce uz Drošības policiju un Valsts policiju, ka tur tiekot izmeklēta informācija par to, ka it kā A. Lembergs esot vācis informāciju par A. Mežsargu. J. Kažociņa vēstulē gan apiets jautājums par to, vai iepriekšminētajam pieņēmumam rasti konkrēti pierādījumi.
Pabaro ar telefonsarunām
Apcietināšanai nepieciešamo papildu pierādījumu vākšanā Ģenerālprokuratūra iesaistījusi arī KNAB. Nedēļu pirms A. Lemberga aresta - 7. martā - A. Mežsargs adresējis vēstuli J. Strīķei, kurā vaicājis, vai KNAB nav informācijas par A. Lemberga iespējamo traucēšanu krimināllietas izmeklēšanai. Atšķirībā no J. Kažociņa J. Strīķei ar atbildes sniegšanu tik raiti nav gājis. To viņa sagatavojusi tikai pēc divām dienām - 9. martā. Tajā viņa cita starpā informē, ka KNAB «lietvedībā esošo operatīvās uzskaites lietu ietvaros tika fiksētas telefona sarunas, kuru saturs liecina par A. Lemberga darbībām, kas, iespējams, vērstas uz traucēšanu izmeklēšanai...».
J. Strīķe vēstulē gan norādījusi, ka viņas pārstāvētā biroja fiksētajā telefona sarunā vairāk saskatāmi civiltiesiski aspekti un tajā ir runa par «darījumu plānošanu un veikšanu pretēji Civillikuma 1415. pantam». Pielikumā vēstulei J. Strīķe nosūtījusi atšifrētas A. Lemberga un advokātes Ievas Ramiņas telefona sarunas, kurās advokāte skubina izlēmīgāk rīkoties ar mantu un norāda, ka šī valsts ir «dulla valsts». Tomēr 12. martā J. Strīķe vēstuli papildinājusi ar papildu vēstuli un slepus noklausītu telefona sarunu atšifrējumu starp A. Lembergu, filmu producentu Andreju Ēķi, prokurori Ilgu Paegli un kādu personu, sauktu par Lilitu. No atšifrējumiem gan netop skaidrs, kā tajās izpaužas A. Lemberga traucēšana izmeklēšanai. Sarunā ar prokurori tiek precizēta satikšanās vieta un laiks, ar Lilitu apspriesta ZZS valdes sēde, bet ar A. Ēķi tiek norunāta tikšanās Slampē.
Visinteresantākais ir J. Strīķes 14. marta iesniegums, kurā atspoguļota svaigi atšifrēta 14. marta rīta A. Lemberga telefona saruna, kas notikusi burtiski skaitītas minūtes pirms viņa aizturēšanas uz Ventspils-Rīgas šosejas, kas, kā raksta prese, notika ap 8.30 no rīta.
Fiksētā saruna sākusies 8.22. Tajā A. Lembergs runājis ar Ventspils domes sekretāri par to, ka viņš ir slims un tikai pēdējā brīdī pamanījis, ka viņam jāierodas pie prokurores I. Paegles. A. Lembergs nevarot sazvanīt advokātu Jāni Grīnbergu, kurš neceļot klausuli. Sarunā tiek lūgta sekretāres palīdzība sazvanīt advokātu. Pat šāda saruna tiek pasniegta kā pierādījums izmeklēšanas traucēšanai (skat. www.nra.lv).
Visai ticami, ka KNAB šo «pierādījumu» piegādāja tiesā brīdī, kad jautājums par drošības līdzekļa piemērošanu jau tika skatīts. Tādējādi prokuroriem radās iespēja tiesai nodemonstrēt, ka pierādījumi pret A. Lembergu nāk no visām malām nepārtraukti.
Vīķes-Freibergas maldi
No kurienes nācis politiskais uzstādījums par katru cenu A. Lembergu iedabūt aiz restēm, arī nav tālu jāmeklē. 2007. gada 1. februārī Saeima galīgajā lasījumā nobalsoja par grozījumiem vairākos valsts drošības likumos. Tas saērcināja Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. 10. martā, sestdienā, prezidente pēkšņi sasauca speciālu preses konferenci, kurā cita starpā paziņoja: «Šeit ir situācija, kas, manuprāt, paver durvis ļoti nopietnām politiskām manipulācijām un caur politiskām manipulācijām eventuālu mūsu tā saukto oligarhu iespaidam.»
Pats A. Lembergs 2012. gada publikācijā Neatkarīgajā 2007. gada 14. marts. Mērķi un rezultāti šādi skaidroja tālaika notikumus: «Politiskie konkurenti, kurus vienoja dažādas intereses, pārliecināja tā laika Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, ka aiz parlamentāro kontroli pastiprinošajiem likuma grozījumiem stāv Lembergs, lai izmantotu šos grozījumus pret viņu uzsākto kriminālprocesu izbeigšanai. Lai arī cik absurda būtu šāda sakarība, Valsts prezidente tam noticēja, dodot «zaļo gaismu» manis represēšanai.
Manā skatījumā - prezidente V. Vīķe-Freiberga tobrīd visas sava lēmuma sekas neapzinājās. Skaidrs ir arī tas, ka 2007. gada pavasarī pret mani apvienojās visi ieinteresētie spēki - gan tie, kuriem es reāli traucēju, gan tie, kuri uzskatīja, ka man var atvēlēt grēkāža lomu. Tolaik apvienojās prokuratūra, specdienesti, visi, uzsveru, visi, konkurējošie politiskie spēki, sākot no Jaunā laika un beidzot ar Tautas partiju. Kā mēs tagad redzam no WikiLeaks publiskotajām sadaļām, manas politiskās izolācijas tēma bija prioritāra ģenerālprokurora Maizīša un KNAB vadītāja Loskutova sarunās ar augstākajām ASV vēstniecības amatpersonām. Manu izolāciju apsveica toreizējais Krievijas vēstnieks, Oļega Stepanova draugs Kaļužnijs.
Apcietinājums deva iespēju maniem biznesa oponentiem un Rudolfam Meroni pārņemt vadību Ventbunkerā un Latvijas Naftas tranzītā. Notikušais ar mani parādīja, ka Ģenerālprokuratūra visai tieši iesaistās biznesa pārdalē. Nav pierādījumu, ka par to tiek maksāts, bet neloģisku darbību ir bijis pārāk daudz. Piemēram, mantas arests ārvalstīs nav juridiski korekti noformēts pat šobrīd, it kā arestētie aktīvi nav novērtēti, bet ar tiem jau saimnieko citi ļaudis.»
Piemeklēts tiesnesis
Publikācijā A. Lembergs atklāj, ka varas pārstāvji viņa arestēšanai ne tikai bija nodrošinājušies ar gūzmu apšaubāmu pierādījumu, bet arī piemeklējuši konkrētu tiesnesi: «Pēc aizturēšanas par katru cenu mani vajadzēja ielikt cietumā. Tā kā pastāvēja bažas, ka bargāko drošības līdzekli var neakceptēt, tika izraudzīts tiesnesisspeciālists, kurš apcietināšanu akceptēja. Neviens no tiem četriem pamatojumiem, kāpēc man bija jānosaka bargākais drošības līdzeklis, t. i., ka es varu traucēt izmeklēšanai, slēpt pierādījumus; ka pastāv iespēja, ka es izvairīšos no tiesas, neizturēja kritiku. Toties tiesnešaspeciālista karjera pēc šā sprieduma par apcietinājumu ir piedzīvojusi galvu reibinošu augšupeju. Par šo drošības līdzekļa piemērošanu es esmu iesniedzis izvērstu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo Latvijā par to nav, kam sūdzēties.».