Eva Dembska: "Ir paaudzes, kas nepazīst karu"

«Es priecājos, ka pildu savu misiju Latvijā, jo no paša sākuma mans darbs Ārlietu ministrijā bija saistīts ar Baltijas jūras reģionu. Un tagad ir pavasaris, ceru, ka viss attīstīsies straujāk,» dabas un ekonomiski politisko norišu līdzpastāvēšanu akcentē Polijas jaunā vēstniece Latvijā Eva Dembska, kas šodien sniedz savu pirmo interviju Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

– Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi.

– Es nāku no Poznaņas, esmu profesionāla diplomāte, Polijas Ārlietu ministrijā strādāju jau piecpadsmit gadus, esmu strādājusi Polijas vēstniecībās Kopenhāgenā un Stokholmā. Un nu Latvijā pirmo reizi pildu Polijas vēstnieces amatu. Strādājot Ārlietu ministrijā, no paša sākuma galvenokārt nodarbojos ar Eiropas un Baltijas jūras reģiona valstu sadarbības jautājumiem. Esmu skandināvu valodu filoloģe, mana specializācija ir dāņu valoda, esmu arī beigusi pēcdiploma studijas Eiropas integrācijas jomā.

– Tad jau iespējams, ka mācīsities arī latviešu valodu, kamēr te strādāsiet?

– Jā, varbūt. Bet latviešu valoda ir grūta. Katrā ziņā es gribētu iemācīties nepieciešamo vārdu minimumu, lai varētu funkcionēt pilsētā, pasakot kādam «paldies», «labdien», «mani sauc Eva» un tamlīdzīgi. «Uz redzēšanos», manuprāt, ir visgrūtākais vārds (smejas).

– Jācer, ka gadu gaitā mēs iemācīsimies saprast cits citu – gan poliski, gan latviski runājot.

– Tā ir. Tas, ka poļi un latvieši vienmēr ir spējīgi saprasties un sarunāt jebko, ir liels pluss manā darbā.

– Ar kādām cerībām atbraucāt uz Latviju? Vai jums ir kādas priekšzināšanas par Latviju?

– Pirms ierašanās Rīgā pusotru gadu strādāju Ārlietu ministrijā par Eiropas politikas departamenta direktora vietnieci un citastarp nodarbojos ar jautājumiem, kas skar Polijas sadarbību ar Baltijas un Centrāleiropas valstīm. Kopā ar kolēģiem bijām atbildīgi par attiecībām ar Latviju un citām šā reģiona valstīm. Pusotra gada laikā nodarbojoties ar Polijas – Latvijas attiecībām, man bija laiks daudz ko uzzināt par Latviju, par iekšējo situāciju Latvijā, par situāciju ap Latviju un par mūsu divpusējo sadarbību. Un tieši tagad šī Latvijas un Polijas sadarbība ir kļuvusi par manu dienišķo maizi. Līdz šim esmu nodarbojusies ar sadarbību ar Baltijas un pārējām reģiona valstīm, līdz ar to man ir labas zināšanas par sadarbību dažādos formātos, piemēram, Baltijas valstis un Višegradas valstis*, Ziemeļvalstis un Polija. Bet Rīgā pirms sava šodienas darba esmu bijusi četras reizes. No vienas puses, esmu jauniņā, bet no otras puses – man ir labs priekšstats par to, kas te notiek.

– Vai jau esat pamanījusi Latvijā kaut ko atzīmēšanas vērtu?

– Pagaidām esmu diezgan īsu laiku Latvijā, un tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidza uzreiz. Tās ir jūgendstila ēkas, kas atrodas netālu no Polijas vēstniecības. Varbūt tas nav pārsteidzoši, tomēr ir ļoti patīkami redzēt, ka Latvijā cilvēki ir ļoti aktīvi, viņi sporto, pastaigājas parkos, mežos, pie jūras – reizēm par spīti laika apstākļiem, un tas viss man ļoti atgādina Skandināvijas valstis. Ļoti veselīgi, un tas man imponē! Mēdzam teikt, ka nav slikta laika, ir tikai nepiemērots apģērbs.

– 3. maijs ir Polijas Konstitūcijas pieņemšanas diena. Tas ir tikai datums vai arī poļiem šī diena patiešām daudz ko nozīmē?

– Konstitūcijas diena Polijā ir vislielākie svētki līdzās 11. novembra svētkiem – Polijas Neatkarības dienai. Polijai un Latvijai šīs divas svētku dienas gandrīz sakrīt pēc datumiem: jums ir 4. maijs un 18. novembris. Mūsu Konstitūcijas dienas pirmā asociācija, protams, ir saistīta ar pirmo Eiropas rakstisko konstitūciju. 1791. gadā Polijā tika pieņemta šī konstitūcija, bet pirms tam šāda veida dokuments bija pieņemts tikai ASV. Savukārt Polijas un Latvijas attiecībām ir svarīgi tas, ka ar iesniegumu par šīs konstitūcijas pieņemšanu vērsās deputāts no Inflantijas, tātad no Latgales – Mihals Zabello. Šī konstitūcija 18. gadsimta beigās bija ļoti moderns un mūsdienīgs dokuments, kas noteica valsts funkcionēšanas pamatprincipus. Šie principi joprojām ir aktuāli, un daži no tiem ir ierakstīti Polijas konstitūcijā, kas tika pieņemta 1997. gadā. Tā ir cieņa pret brīvību un taisnīgumu, reliģiskā iecietība, efektīva un precīza valsts un valsts institūciju darbība, pilsonisko tiesību stiprināšana, kā arī valdīšana, pamatojoties uz tautas gribu. 3. maija svētkus Polijā atkal sāka svinēt pēc 1918. gada, kad Polija atguva savu neatkarību. Komunistu valdīšanas laikā svētki bija aizliegti. 2. maijā mēs svinam Karoga dienu, un tā maija sākums ir brīvības un demokrātijas svētki, kas vienlaikus atsauc atmiņā vēsturiskos notikumus.

– Polijas vēsture ir visai smaga un pamācoša. Un, ja tajā ielūkojamies, Polijas attiecības ar Krieviju nereti ir bijušas sliktas. Bet, «pateicoties» Krievijai, tagad ir mainījusies ģeopolitiskā situācija visā Eiropā. Kādas šobrīd Polijai attiecības ar Krieviju?

– Krievija Polijai – tāpat kā Latvijai – bija un vienmēr būs kaimiņvalsts. Neapšaubāmi, ka Krievija visām valstīm vienmēr būs svarīgs politiskais un ekonomiskais partneris. Līdz ar to valstīm ir interese sadarboties ar Krieviju. Bet šai sadarbībai jābūt balstītai uz normām, kuras ir pieņēmusi un ievēro visa starptautiskā sabiedrība. Krievija, anektējot Krimu un veicot karadarbību Austrumukrainā, ir pārkāpusi visus starptautiskos principus, pirmām kārtām – robežu neaizskaramības principu. Šādā situācijā attiecības ar Krievijas valdību nevar būt tik labas, kādas tās bija pirms pieciem vai pat pirms desmit gadiem, pēc aukstā kara beigām. Attiecības ir sarežģītas, un Krievijas izraisītais bruņotais konflikts ir viens no lielākajiem izaicinājumiem starptautiskajai sabiedrībai un drošībai. Mēs Eiropā esam jau pieraduši, ka ir miers un stabilizācija, un pat pirms diviem gadiem mums būtu grūti iedomāties, ka tik tuvu mūsu valsts robežām var sākties bruņots konflikts. Tāpēc visu ES dalībvalstu nostājai pret Krieviju jābūt vienotai, jācenšas panākt, lai tiktu izpildīti visi Minskas vienošanās punkti.

– Kāda ir Polijas nostāja attiecībā uz sankcijām, kas noteiktas pret Krieviju?

– Polija ir par sankciju uzturēšanu, jo tas ir vienīgais miermīlīgais instruments, kā mēs varam ietekmēt Krieviju. Mūsu mērķis nav iznīcināt Krievijas ekonomiku, bet gan pārliecināt šo valsti atgriezties pie sarunu galda un pie starptautisko normu ievērošanas, pie cieņas pret citam valstīm un to suverenitātes, savienību izvēlēm un teritoriālās integritātes ievērošanas. Bet ir liela atšķirība starp poļu attieksmi pret Krievijas režīma realizēto politiku un pret krieviem. Konkrēts piemērs: mēs joprojām vēlamies uzturēt attiecības ar parastajiem krievu cilvēkiem, tāpēc vietējiem iedzīvotājiem ilgu laiku darbojas īpašs režīms uz robežas starp Kaļiņingradas apgabalu un Poliju. 2014. gadā robežu ar Kaļiņingradas apgabalu ir šķērsojuši 3,2 miljoni poļu, tikpat daudz šajā apgabalā dzīvojošo krievu ir devušies pretējā virzienā. Tas norāda uz abpusēju interesi.

– Bet tajā pašā laikā Polija gatavojas būvēt sešus sargtorņus, no kuriem tikšot vērota rosība Kaļiņingradas apgabalā.

– Jā. Bet tas ir ES, nevis tikai Polijas projekts. Polijas robeža ar Kaļiņingradas apgabalu ir ārējā ES robeža – tāpat kā Latvijai ar Krieviju. Gan Polija, gan Latvija atbild par ES ārējās robežas aizsardzību. Lēmumu par sešu torņu celtniecību ES ierēdņi pieņēma 2013. gadā – vēl pirms Krievijas un Ukrainas konflikta. Projekta vērtība ir 3,5 miljoni eiro, un 75% no šīs summas finansē ES no Ārējo robežu fonda. Arī Latvija plāno palielināt izdevumus robežas aizsardzībai.

– Vai ir izveidots kopīgais Polijas, Lietuvas un Ukrainas bataljons?

– Nodomu protokols par Lietuvas, Polijas un Ukrainas karavīru kopīgā bataljona izveidi tika parakstīts 2009. gadā. Pērn šo valstu aizsardzības ministri parakstīja attiecīgu līgumu. Bataljona izveide ir jau pavirzījusies ļoti tālu. Polijas, Lietuvas un Ukrainas bataljons tiek veidots uz divu bataljonu, Lietuvas – Polijas un Polijas – Ukrainas bataljonu, bāzes. Abi minētie bataljoni darbojās vēl pirms 2010. gada. Arī jaunais bataljons piedalīsies miera uzturēšanas misijās. Galamērķis ir izveidot bataljonu, kurā būs 4500 karavīru, un šāda bataljona izveidošana būtu sava veida atsauksme uz seno valsti – Žečpospoļitu, kurā līdzās dzīvoja lietuvieši, poļi un ukraiņi.

– Vai nav domāts par Latvijas iesaistīšanu šādā bataljonā?

– Ja Latvijai būs interese, gaidīsim signālu. Svarīgākais ir tas, ka dažādu valstu karaspēki ir spējīgi sadarboties.

– 9. maijā Polijas vadība nebrauc uz Maskavu piedalīties viņu «uzvaras svētkos».

– Jā, Polijas prezidents un premjere ir oficiāli paziņojuši, ka nepiedalīsies 9. maija svinībās Maskavā. Mēs neapšaubām Sarkanarmijas ieguldījumu uzvarā pār fašismu, bet mums būtu grūti piedalīties militārajā parādē, kurā tiek demonstrēta Krievijas karaspēka, kas piedalās militārajā konfliktā Austrumukrainā, varenums. Polijai Otrā pasaules kara beigšanās bija svarīgs notikums, un Polija vēlas to svinēt. Bet diemžēl ne visām Eiropas valstīm karš beidzās ar pilnas brīvības atgūšanu. MolotovaRibentropa pakts ir atstājis traģiskas sekas gan Polijas, gan Latvijas liktenī, iezīmējot sarežģītu periodu abu valstu vēsturē – Latvijai tā bija nebrīve, Polijai – suverenitātes zaudēšana starptautiskajā arēnā un būtiski brīvības ierobežojumi iekšpolitikā. Turklāt Prezidenta kanceleja ir pieņēmusi lēmumu kara beigu datumu atzīmēt Polijā, rīkojot konferenci, kurā piedalīsies vēsturnieki un politiķi, un debašu mērķis būs izprast: ko kara beigas nozīmēja dažādām valstīm? Konference notiks Gdaņskā, kur 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš.

– Konkrēti – Vesterplatē.

– Tieši tā. Bet Gdaņska ir arī tā vieta, kur dzimusi kustība Solidaritāte. Solidaritātes ideja, kā arī slavenais Baltijas ceļš iedarbināja procesus, kuru rezultātā mūsu valstis neatkarību atguva pilnībā. Tāpēc vēlāk varējām celt demokrātiju, iestāties ES un NATO. Gdaņska ir kļuvusi par liecinieci ne tikai traģiskiem notikumiem, kad sākās Otrais pasaules karš, bet arī revolūcijai, kas norisinājās 80. gados un faktiski bez asinīm.

– Polija arī neielaida savā valstī Putinam simpatizējošo motobandu Nakts vilki, kas grasījās braukt cauri jūsu valstij uz Vāciju, lai tur nonāktu 9.maijā – «uzvaras dienā».

– Motociklistu grupas Nakts vilki iebraukšana valstī tika noraidīta jo mums nebija nepieciešamās precīzās informācijas par grupas uzturēšanās grafiku Polijā, precīza pārvietošanās maršruta. Bija nepieciešami dati, kas nodrošinātu cilvēku drošību. Turklāt Krievijas puses paskaidrojumi nāca par vēlu, tas ir, mazāk nekā nedēļu pirms plānotā ceļojuma sākuma. Polija piekrita citiem Krievijas pieprasījumiem, lai atzīmētu 70. gadadienu kopš otrā pasaules kara beigām, piemēram, mītiņam, ko organizēja motociklisti, kas iebrauca no Kaļiņingradas apgabala, lai apmeklētu padomju karavīru kapus Polijas pilsētā Braņjevo.

– Kā poļi vispār attiecas pret vēstures jautājumiem? Tikko bija Smoļenskas aviokatastrofas piektā gadadiena, kas tiešā veidā saistīta ar Katiņas traģēdiju, kas notika 1940. gadā un ko realizēja NKVD. Poļi atceras šos datumus ar patiesu interesi un līdzjušanu vai tie ir tikai tālas vēstures notikumi?

– Domāju, ka Polijā ir interese par vēsturi, īpaši par jaunāko laiku vēsturi, un ne tikai vecāka gadagājuma cilvēki pārzina vēsturi, bet arī jaunieši. Katiņas slaktiņš poļu tautai ir milzīga traģēdija, jo šis noziegums atņēma mums vairāk nekā 20 000 cilvēku, kas piederēja valsts elitei. Tie bija ārsti, virsnieki, skolotāji, juristi... Pēckara laikā valstij šo cilvēku ļoti pietrūka, jo viņi būtu varējuši sniegt lielu ieguldījumu Polijas atdzimšanā. Komunistu valdīšanas laikā par Katiņas noziegumu netika runāts, bet, protams, vairums poļu zināja par šo traģēdiju, jo atmiņa bija dzīva. Latviešiem, kā zināms, līdzīga pieredze ir Litenē, kur tika nošauti latviešu virsnieki. Arī pie Smoļenskas notikusī aviokatastrofa ir milzīga traģēdija – arī tad mēs zaudējām valsts eliti. Toreiz gāja bojā 96 cilvēki – Valsts prezidents ar dzīvesbiedri, lieliski politiķi, diplomāti, ģenerāļi, dažādu baznīcu pārstāvji, parlamentārieši... Sekas jūtam joprojām.

– Cik tālu pavirzījusies izmeklēšana Smoļenskas lietā?

– Polijā izmeklēšanu veic militārā apgabala prokuratūra Varšavā, arī Krievijā notiek izmeklēšana. Diemžēl Krievija līdz šim nav atdevusi Polijai ne lidmašīnas atlūzas, ne melnās kastes. Mums jāpagaida, kamēr tiks pabeigta izmeklēšana, tad arī varēsim kaut ko vairāk pateikt. Šobrīd galvenais ir atcerēties, saglabāt atmiņā cilvēkus, kas gāja bojā.

– Vai Polijā cilvēkos ir bažas par to, ka varētu izcel ties trešais pasaules karš? Latvijā daudzi cilvēki par to uztraucas.

– Domāju, ka tas ir dabiski, ka cilvēki gan Latvijā, gan Polijā ļoti uztraucas par šo situāciju, jo pirmo reizi, kopš beidzās Otrais pasaules karš, militārās darbības norisinās tik tuvu mūsu valstu robežām. Esam pieredzējuši ļoti garu miera periodu, ir piedzimušas vairākas paaudzes, kuras, par laimi, nezina, kas ir karš. Esam pieraduši pie ilgstošā miera perioda, un nav brīnums, ka cilvēki uztraucas. Bet jāatceras, ka Latvija un Polija ir NATO dalībvalstis, kas mums dod drošības sajūtu, arī garantiju, ka uzbrukuma gadījumā nepaliksim vieni un tiksim aizsargāti. Mums jāizdara viss, lai tiktu ieviesti visi lēmumi, kas tika pieņemti NATO samitā, kas norisinājās Ņūportā pagājušā gada septembrī. Šajā jautājumā mūsu nostāja pilnībā sakrīt ar Latvijas nostāju, un mēs šajos jautājumos aktīvi sadarbojamies starptautiskajā arēnā. Ļoti skumji, ka Krievija nodarbojas ar propagandu ne tikai Baltijas valstīs un Polijā, bet arī paši savā valstī. Polijas tēls Krievijā kļūst arvien sliktāks. Polija ar Ukrainu ir cieši saistītas vēsturiski, ir bijušas gan labas, gan sliktas lappuses, un tās ir svarīgas kaimiņvalstis un partneri. Katrai valstij – gan Latvijai, gan Polijai, gan Ukrainai un citām – ir tiesības izvēlēties savu attīstības ceļu. Nevienam nav tiesību iejaukties citas valsts iekšējās lietās. Tieši tāpēc Polija turpinās sniegt atbalstu Ukrainai.

* Višegradas valstu grupā ietilpst Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija. Šī grupa tika izveidota 1991. gada 15. februārī. Minētās valstis sadarbojas vairākās sfērās, kas saistītas ar Eiropas integrāciju. Višegradas grupa nav alternatīva Eiropas integrācijai, kā arī necenšas konkurēt ar jau esošajām centrālajām Eiropas struktūrām. Savienības mērķis ir stiprināt sadarbību starp visām Višegradas grupas valstīm.