Prokurors krimināllietā gribējis sodīt tiesnesi

© Publicitātes foto

Tā dēvētās Lemberga krimināllietas materiālos iešūta prokurora Anda Mežsarga vēstule, kurā atspoguļojas centieni uzkūdīt ģenerālprokuroru sodīt tiesnesi un panākt likuma grozījumus Ventspils mēra Aivara Lemberga notiesāšanai.

Pēdējos vairāk nekā desmit gadus neskaitāmas reizes tikuši virzīti likumu grozījumi, kuriem nepārprotami kājas aug no t. s. Lemberga prāvas (piemēram, pagājušajā gadā tieši pirms Saeimas vēlēšanām tika virzīti grozījumi Kriminālprocesa likumā, lai vienmēr būtu jāmotivē, kāpēc tiesas sēdē jānolasa kāds rakstveida pierādījums) vai kuri veltīti tieši Ventspils mēram. Pirmoreiz redzams konkrēts iesniegums par šādu grozījumu nepieciešamību - tā ir 2006. gada 25. septembra prokurora Anda Mežsarga vēstule toreizējam ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, kas kā valsts apsūdzības pierādījums pievienota t. s. Lemberga lietas materiāliem. Jāatgādina, ka šīs lietas materiāli sašūti vairāk nekā 200 sējumos un to pārbaude, nolasot dokumentu virsrakstus, ilga gandrīz gadu.

Tiesneši, sargieties!

Vēstulē prokurors savam priekšniekam sūdzas par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesnešiem, kuri, «izskatot sūdzības par drošības līdzekļa - drošības naudas - apmēru šajā kriminālprocesā, pārkāpuši savas kriminālprocesuālās pilnvaras». Īpašas prokurora dusmas izpelnījusies tiesnese Dzintra Balta, kura, prokurorprāt, «pēc būtības apstrīdējusi Kriminālprocesa likuma normu atbilstību starptautiskiem cilvēktiesību aktiem un Latvijas Republikas Satversmei, tādējādi būtiski pārkāpjot savas izmeklēšanas tiesneša pilnvaras, iejaucoties Latvijas Republikas Satversmes tiesas kompetencē».

A. Mežsargu saniknojusi arī tiesneses atļaušanās pieņemt un izskatīt kādu A. Lemberga sūdzību. Tāpēc turpmāk, pēc A. Mežsarga domām, «būtu vērtējama izmeklēšanas tiesnešu profesionalitāte, izlemjot apsūdzētā A. Lemberga sūdzības. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka būtu izvērtējama gan nepieciešamība grozīt vai papildināt Kriminālprocesa likuma normas, gan izmeklēšanas tiesneša rīcības atbilstību likumam». Vēstules nobeigumā A. Mežsargs norāda, ka pielikumos pievienojis kriminālprocesa materiālu kopijas un devis ģenerālprokuroram atļauju «pievienotos materiālus izmantot un pārsūtīt tām amatpersonām, kuru kompetencē ir vai tiks noteikta šajā lūgumā minēto apstākļu izvērtēšana».

Milzu vara

Līdz šim t. s. Lemberga krimināllietā nav pieminēti dokumenti, kuri liecinātu par to, kā J. Maizītis reaģējis uz sava padotā ierosinājumiem, kā arī nav liecību par to, vai tiesnese pēc A. Mežsarga ierosinājuma tikusi sodīta.

No vēstules zemteksta izriet, ka prokurors tajā brīdī bijis apveltīts ar praktiski neierobežotu varu, kas ļāvusi viņam pat ietekmēt tiesnešus.

Akmens Maizīša dārziņā

Neatkarīgā vaicāja zvērinātam advokātam, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājam, bijušajam prokuroram Saulvedim Vārpiņam, vai tā ir ierasta prakse, ka prokurori ar ģenerālprokurora starpniecību mēģina kārtot rēķinus ar tiesnešiem. Iepazinies ar prokurora vēstuli, S. Vārpiņš atzina, ka kaut ko tādu savā dzīvē redz pirmo reizi: «Ir Kriminālprocesa likuma normas, kuras prokuroram ir jāievēro. Ja prokurors nav apmierināts ar izmeklēšanas tiesneša rīcību, viņam ir tiesības sūdzēties tiesas priekšsēdētājam. No konkrētā piemēra redzams, ka vai nu prokurors apzināti ignorējis, vai arī vienkārši nezinājis likuma prasības. Kā vienā, tā otrā gadījumā šeit būtu darbs atestācijas komisijai, kurai vajadzētu lemt par prokurora atbilstību ieņemamajam amatam. Ja ģenerālprokurors nereaģēja uz indikāciju, ka prokurors nepārzina Kriminālprocesa likumu, tad tas ir akmens tā laika ģenerālprokurora dārziņā. Ģenerālprokuroram, kā minimums, vajadzēja prokuroram norādīt, ka šāda rīcība ir aplama un ka viņam ar savām sūdzībām jāvēršas pie pareizā adresāta.»

Tendenciozi priekšlikumi

Runājot par A. Mežsarga priekšlikumu grozīt likumu, advokāts skaidroja, ka tādas tiesības ir ikvienai ar likumu piemērošanu saistītai personai. Tomēr S. Vārpiņš norādīja, ka A. Mežsarga priekšlikumi vērsti uz prokurora vēlmi ar likuma grozījumiem panākt konkrētu personu notiesāšanu, kas nav pieļaujami: «Priekšlikums ir pārlieku tendenciozs un vērsts uz kriminālprocesuālo jautājumu risināšanu vienā konkrētā kriminālprocesā. Ja arī tiesībsargājošo iestāžu pārstāvis piedāvā grozīt kādu likuma normu, vajadzētu veikt plašāku apkopojumu, nevis balstīties tikai uz vienu kriminālprocesu. Konkrētajā gadījumā prokurors velta pārmetumus tiesnešiem, bet jautājums ir - kā pats prokurors ir uzstājies tiesā, kā argumentējis un pamatojis savu pozīciju? Tiesas procesos no prokuroriem dažkārt nācies dzirdēt tādas argumentācijas, ka šermuļi skrien pār kauliem, kā kaut ko tādu var pateikt ne tikai sevi cienošs prokurors, bet sevi cienošs cilvēks.»

Apšauba apsūdzības pamatotību

Vaicāts, kāpēc prokurora sūdzības par tiesnešiem un viņa priekšlikumi likuma grozījumiem jāpievieno krimināllietai kā apsūdzības pierādījumi, S. Vārpiņš teica: «Tas man nav saprotams. Tas absolūti neattiecas uz konkrēto kriminālprocesu. Nav pat saprotams, kas tas īsti ir par dokumentu, jo tur nav pat rakstīts, ka tā ir sūdzība. Kā pierādījums apsūdzēto vainai šī vēstule noteikti nevarētu būt. Tā var būt vienīgi pierādījums procesa virzītāja tendenciozitātei, tam, ka procesa virzītājs ar jebkādiem līdzekļiem cenšas panākt savu mērķi, un mēs nezinām, cik šis mērķis ir objektīvs. Es pirmo reizi redzu, ka krimināllietai pievienots materiāls, kurā ir runa par normu uzlabošanu kriminālprocesā. Tas ir absurdi. Ja jau procesa virzītājs pats saka, ka kaut kas nav kārtībā ar procesu, tad varbūt visa apsūdzība ir nepareiza un nepamatoti celta.»

Jācer uz blakuslēmumiem

Runājot par to, kā mazināt prokuroru pieļautās nejēdzības kriminālprocesā, S. Vārpiņš skaidroja: «Gandrīz neviena no tiesām neievēro to, ka tiesa ir tas siets, kuram vajadzētu izsijāt un parādīt pirmstiesas izmeklēšanas laikā pieļautos trūkumus. Izmeklēšanas kvalitāti varētu uzlabot, ja tiesas sāktu pieņemt blakuslēmumus, kuros norādītu uz izmeklētāju un prokuroru kļūdām. Satversmes tiesa uz to jau reiz ir norādījusi, bet diemžēl tas netiek ņemts vērā. Tas mazinātu situācijas, kad prokurori mēģina rosināt mainīt likumu, lai atvieglotu savu darbu, ignorējot cilvēktiesību principus, kurus vajadzētu ievērot pirmām kārtām, nevis domāt par to, kā risināt savas lokālās problēmas.»

Satversmes tiesa 2004. gada 11. oktobra spriedumā lietā Nr. 20040601 norāda, ka tiesu uzdevums ir arī vērtēt prokuroru pārkāpumus:

«Tiesas kontrole pār izziņas izdarītāja un prokurora darbībām kriminālprocesā izpaužas [..], ka lieta pēc būtības tiek iztiesāta īpašā kriminālprocesa stadijā - iztiesāšanas stadijā. Šai stadijai paredzēta svarīgākā vieta visu procesuālo darbību un attiecību sistēmā. Visas darbības pirms šīs stadijas ir saistītas ar sagatavošanos un nepieciešamo apstākļu radīšanu tam, lai nodrošinātu efektīvu un taisnīgu tiesvedību lietā. Pēc krimināllietas nodošanas tiesai tieši tiesa ir tā institūcija, kas izvērtē visas iepriekšējās kriminālprocesa stadijās veiktās procesuālās darbības, arī tādas, kas ierobežo personas pamattiesības. Iztiesāšanai ir izvirzīts konkrēts uzdevums, proti, izpētīt tiesā tikai tos lietas apstākļus, kuri izmeklēšanas rezultātā ir atzīti par svarīgiem, lai pareizi izšķirtu katras krimināllietas pamatjautājumu, proti, jautājumu par darbības noziedzīgumu un apsūdzētā vainu, par viņa atbildību. Tiesas uzdevums ir arī pārbaudīt, vai iespējamie izziņas izdarītāja un prokurora pārkāpumi pierādījumu iegūšanas gaitā varēja radīt negatīvas sekas attiecībā uz jautājuma izlemšanu par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.».



Svarīgākais